Par projektu stadijās esošo jaunbūvju un vēsturisko ēku likteņiem saruna ar Latvijas Arhitektu savienības (LAS) prezidentu, SIA “Arhitektoniskās izpētes grupa” valdes priekšsēdētāju Artūru Lapiņu.
LAS prezidents esat kopš šā gada 18. marta. Ko jūs un savienība jūsu pilnvaru laikā nolēmusi darīt?
Pārstāvēt arhitektu un visas sabiedrības intereses, lai visiem kļūtu labāk. Tie tādi augsti vārdi. Kā tos piepildīt? Ir lietas, ko arhitekti prot darīt. Mūsu pamatlieta ir strukturēta domāšana. Jebkura projekta pamatā ir struktūra. Ir idejas, kas lidinās gaisā, bet arhitekti prot tām atrast konkrētas vietas un izskatu. Arhitekti uzdod jautājumus pasūtītājiem, uzklausām sabiedrības prasības un cenšamies to visu strukturēt.
Advokātu biedrība vai tiesnešu biedrības priekšnieks teiktu apmēram to pašu.
Jā, līdzekļi šīm profesijām atšķiras, bet cenšamies visu salikt pa pareiziem plauktiņiem. Arhitekti strukturē vidi, kurā mēs visi dzīvojam. Tātad ar mūsu darba rezultātiem cilvēki saskaras biežāk nekā ar advokātu palīdzību līgumu slēgšanā vai laušanā.
Bet “Rail Baltica” gadījumā šķiet, ka Latvijas vides strukturēšana kļūs vairāk atkarīga no juristiem un finansistiem, nekā no arhitektiem.
Nevienu celtniecības līgumu tik un tā nevar izpildīt bez arhitektu darba, sākot ar teritoriālo plānošanu un beidzot ar tādām detaļām kā durvju izvietojums un durvju platumi.
Vai uz arhitektiem var pārfrāzēt teicienu, ka tur, kur ir divi juristi, tur ir trīs skaidrojumi vienam un tam pašam likumam?
Arhitekti ir personības ar atšķirīgiem skatījumiem uz lietām jebkuru objektu uzzīmēs savādāk nekā kolēģi, bet mācāmies sanākt kopā un vienoties.
Par ko arhitektiem tagad aktuāli vienoties, lai uzturētu kārtību, pēc kuras izšķirt, vai konkrētajā vietā vajag rakt bedri, vai būvēt torni?
Ļoti aktīvi strādājam pie Arhitektūras likuma projekta, ko virza Kultūras ministrija. Tas ir pilnīgi jauns likums.
Bet būvniecība taču visu laiku notikusi pēc kaut kādiem likumiem. Jaunais likums tos apkopos, aizvietos, izspiedīs?
Likums palīdzēs izveidot kvalitatīvu un visiem pieejamu vidi. Pašlaik arhitektūra ir pakārtota būvniecībai, kuru regulē Būvniecības likums. Domāšanai - šajā gadījumā plānošanai tomēr jānotiek pirms būvniecības. Tāpēc pašreizējā kārtība neatbilst loģikai.
Tagad tiek reklamēta projektēšanas un būvniecības apvienošana, uzticot šos darbus vienam un tam pašam uzņēmumam.
Būvniecības parametri un nosacījumi nav tas pats, kas process, kā tikt līdz būvniecībai. Tas nav nekas slikts, ka projektē un būvē viens uzņēmums. Pieņemsim to kā progresīvu metodi, ko iespējams realizēt gan tā, kā būvnieki nolīgst arhitektus, gan tā, ka arhitekti uztaisa būvfirmu, kādu, piemēram, nodibinājis Uldis Pīlēns. Tomēr gadījumos, kad vajag ēku ne tikai uzbūvēt, bet labi uzbūvēt, tiek izmantots tāds paņēmiens kā metu konkurss. Tas dod iespēju vienoties par to, kas īsti jāprojektē. Metu konkursa rīkošana atbilst labajai praksei, bet taču daudzās situācijās nav obligāta. Ir gadījumi, kad uzreiz ķeras pie projektēšanas. Bet cilvēku tiesības uz kvalitatīvu vidi ir tādas pašas kā vārda brīvība. Tām jābūt garantētām ar likumu.
Tālāk atkal var jautāt, kas ir un kas nav kvalitatīva vide.
Latvija ir parakstījusi Davosas deklarāciju par augstas kvalitātes būvkultūras īstenošanu. Galvenais ir iekļaujošas, pieejamas vides veidošana. Tas ir daudz plašāk nekā nodrošināt iespējas cilvēkiem ratiņkrēslos. Iekļaujošā vidē ikvienam ir jājūtas ērti, patīkami, droši.
Miljonāru iecienītā Šveices ciematiņā var izdomāt visu labo un skaisto, bet vai mēs to varam atļauties? Ir Latvijā piemērs, ka tika apsolīti starppilsētu autobusi ar visvisādām ērtībām invalīdiem un pārējiem pasažieriem, bet šāds izmaksu palielinājums paātrina reisu slēgšanu un izjauc atlikušo reisu izpildi. Cilvēkiem solīja “apzeltītus” autobusus, bet atņēma autobusus vispār.
Nejēdzību uzskaitījumu var turpināt un turpināt. Nu, ko, - strādāsim jēgpilnāk. Uz to ir vērsts arī Arhitektūras likums. Nav viennozīmīgas saistības starp arhitektūras kvalitāti un būves izmaksām. Naudu var ieguldīt tādos eksperimentos, kas rada cilvēkiem nepazīstamu, grūti uztveramu vidi.
Kas ir Arhitektūras likuma projekta autors vai autori?
Likumprojektu rakstīja Arhitektu savienība kopā ar Kultūras ministriju. Tas negāja ātri, aizņēma 3-4 gadus. Likumprojekta saskaņošanas laikā no citām valsts iestādēm, pašvaldībām un būvniecībā iesaistītām organizācijām tika saņemti vairāk nekā 130 iebildumi, prasības, ieteikumi. Ir lietas, kurām mēs varam piekrist un likumprojektā ierakstīt, bet citos gadījumos paliksim pie sava. Tas attiecas uz arhitektūras kvalitāti.
Cik ilgi mums vēl jāpaciešas līdz likumam, kas uzturēs arhitektūras kvalitāti?
Ātri nekas nenotiks, ceru ka līdz manas prezidentūras beigām pagūsim. Tas varētu notikt nākamgad, aiznākamgad. Iebildumi būs no visām pusēm. Piemēram, nekustamā īpašuma attīstītāji baksta Ekonomikas ministriju, Ekonomikas ministrija gribēja grozīt likumprojekta pantu par autoruzraudzību, padarot to no apmaksāta darba par sabiedrisko darbu pēc arhitektu vēlēšanās. Pagāja vairāki mēneši, kamēr mēs pierādījām, ka tādu likuma normu pieņemt nedrīkst. Autoruzraudzība ir darbs, nevis caurlaide uz celtniecības objektu, lai varētu aiziet un papriecāties, cik tur viss smuki nokrāsots. Autoruzraudzība ietver būvmateriālu maiņa saskaņošanu un pārprojektēšanu, ja atklājas, ka realizēt apstiprināto projektu nav iespējams. Jo īpaši tas attiecas uz rekonstrukcijas un restaurācijas projektiem objektos, kuru patiesais stāvoklis atklājas tikai būvdarbu gaitā. Līdzīgu priekšlikumu samazināt arhitektu lomu ir daudz. Tie rodas divu iemeslu dēļ. Pirmais, ka sabiedriskais sektors uztraucas par Eiropas Savienības palīdzības fondu naudas savlaicīgu apgūšanu. Otrais, ka privātie attīstītāji grib būvēt mājokļus ar zemākām celtniecības izmaksām.
Vai ES fondu dēļ arhitektus var turēt aizdomās, ka dzīvojat kā nieres taukos, jo būvē par fondu naudu daudz un katrai būvei arhitekta paraksts tomēr vajadzīgs?
Mēs jau iepriekš pieminējām praksi apvienot projektēšanu un būvniecību. Šī apvienošana var notikt arī tā, ka būvnieks uzvar konkursā ar zemāko cenu un tad meklē, kurš būtu ar mieru projektēt arī par ļoti zemu cenu, nedomājot par to, kā šī būve pēc tam kalpos pasūtītājam un sabiedrībai.
Kā varētu raksturot tagadējo stilu vai modi Latvijas arhitektūrā? Vai varētu datēt, kopš kura laika arhitekti piešķir būvēm kaut ko tādu, pēc kā vēlāk varēs atpazīt 21. gadsimta 20. gadu vidus ēkas no senākām un jaunākām celtnēm?
Arhitektūra kļūst aizvien funkcionālāka, pieejamāka, atbilstošāka vajadzībām. Ēkām jābūt tādām, lai vide būtu pašsaprotama, lai apmeklētāji bez norādījuma zīmēs saprastu, kurā virzienā jāiet uz pasākumu zāli, kurā - uz labierīcībām. Arhitektu savienība piešķir arhitektūras gada balvas, ar kurām atzīmētie objekti ir labs indikators kopējām tendencēm. Pagājušajā gadā balvu ieguva Dailes teātra priekšlaukums, kas tagad patiešām ir laukums, kuru gribas gan šķērsot, gan tajā uzkavēties. Tas ir pavisam savādāk, nekā šis laukums izskatījās kopš padomju laikiem. Pagājušā gada objekti balvas saņemšanai vēl tiek pieteikti. Nopietns pretendents uz balvu varētu būt atjaunotā Rīgas pils kastelas [nocietinājumu] daļa.
Vecrīgas ielas izraisa bažas, ka 21. gadsimta 20. gadi ieies vēsturē kā brīdis, kad visa Vecrīga izkritīs cauri 30-40 metrus biezajam Daugavas un Rīdzenes sanesto dūņu slānim, uz kura pilsēta celta. Tie nav tikai kosmētiski defekti, ka ielu plaknes izšķobījušās, atsevišķi bruģakmeņi metra dziļumā ieslīdējuši.
Viss, kas uzcelts, ir arī jāuztur. Nav tādu materiālu, kas kalpotu mūžīgi. Vecrīgā daudzām ēkām tiešām ir problēmas ar pamatiem. Daudzām ēkām tie jau ir nostiprināti. Piemēram, Rīgas pils jau ir nobalstīta uz 15 m gariem pāļiem. Līdzīgs projekts ir izstrādāts Doma baznīcai, kurai vērojamas būtiskas deformācijaqs gan tornim, gan jomu sienām, gan pīlāriem un velvēm.
Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja ēka arī ir kandidāte uz sabrukšanu, turklāt ar izredzēm paraut Domu sev līdz.
Muzejam nedod naudu jumta salabošanai, bet gan jau tas nokārtosies.
Atkal ir iemesls atgādināt par “Rail Baltica”, kura būvēšana draud neatstāt naudu nekam citam.
”Rail Baltica” gadījumā saprāts ir ļoti vajadzīgs. Arī Arhitektu savienība ir grupiņa, kas pārrunā šos jautājumus ar Dzelzceļnieku biedrību. Par to jābrīnās, cik agresīvi dzelzceļa trasei jāienāk Rīgas pilsētā. Sākotnējā iecere novirzīt vilcienu pazemē tikusi atmesta pārāk lielo izmaksu dēļ, tagad to grib palaist pa vecajām sliedēm, bet viena līmeņa šķērsojumi ātrgaitas dzelzceļam nav lietojami. Ja vilciens cauri Rīgai “vilksies”, tad zūd jēga, kāpēc vispār tika nosprausta tagadējā trase gandrīz taisnā līnijā, lai savienotu trases galapunktus ar braucienu dažu stundu ilgumā.
Situācija tāda, bet risinājums kāds?
Lai iet taisnā līnija caur Salaspili, bet ceļš uz Rīgas centru lai ir vietējās satiksmes vilcienu un autobusu satiksme. Vilciens ir visai agresīvs pēc savas dabas, jo dzelzceļa līnija nepacieš ne lielus kāpumus un kritumus, ne straujus pagriezienus. Ja liek vilcienu sliedes, tad apkārtne jāpielāgo vilcienam, jo vilciens apkārtnei nav pielāgojams. Itālija mantojumā no pagātnes saņēmusi daudzas vietas, kur vilcienu trases atgriež pilsētas no pludmalēm. Ja vilciens iet, tad tam vienalga, kas apkārt notiek.
Nevarēja taču 19. gadsimta cilvēki apkarot 19. gadsimta simbolu.
Tādā veidā vilciens tika arī līdz 19. gadsimta pilsētas Rīgas centram. Ja tagad vienā trasē saliks kopā divu platumu sliežu ceļus, sliežu šķērsojamība un vilciena iekļaušanās vidē vēl jo vairāk pasliktināsies.
Atgriežamies sarunas sākumā par arhitektu strukturēto domāšanu, kam jāstrukturē vide “Rail Baltica” Latvijas posma garumā.
Skaidrs, ka nebūs tādas naudas, lai apmaksātu “Rail Baltica” uzburbušo trasi. Šobrīd notiek vainīgo meklēšana par to, kurš ko kuram nepareizi pateicis vai kurš ko nav sadzirdējis un sapratis. Tā ir pauze, kas ne vidi, ne arhitektūru neskar. Līdz vasaras beigām ir laiks dziļi ieelpot un padomāt. Sadarbība starp Arhitektu savienību un Dzelzceļnieku biedrību noteikti būs ļoti produktīva un vasaras beigās mums būs vīzija, ko publiski apspriest.
