Par koalīcijas partiju sanāksmes šīs nedēļas sasniegumu pieteikta vienošanās ar likumu noteikt, lai visās degvielas uzpildes stacijās (DUS) būtu ģeneratori elektrības ražošanai un interneta sakari caur satelītiem.
Deputātu iniciatīva ir sekas 22.-23. augusta vētrai, kas parādīja, ka Latvijas vājā vieta ir valsts uzņēmumu nespēja nodrošināt nepārtrauktu elektroapgādi. Bez elektrības vairs nav iespējama ne tirdzniecība, ne elektroniskie sakari, kuru iztrūkums sasien krīzi gandrīz neatsienamā mezglā. Piemēram, bez elektrības nav iespējams iepildīt degvielu arī tajās automašīnās, ar kurām glābšanas un avārijas dienesti varētu doties salabot pārrautās elektropiegādes līnijas; bez elektroniskajiem sakariem glābēji nezina, kur un kas viņiem jāglābj...
Tāpēc Saeimas deputāti no savas puses 8. oktobrī grozīja Aizsargjoslu likumu, paplašinot ap 110 kilovoltu elektrolīnijām no 13 līdz 18 metriem joslu, kas jāatbrīvo no kokiem, lai krītoši koki nepārrautu elektrības vadus. Taču vēl vairāk pienākumu un izdevumu degvielas, sakaru un vēl citu pamatvajadzību apmierināšanā valsts vēlas pārlikt uz privātajiem tirgotājiem un telekomunikāciju operatoriem.
Vētras atstāto pieredzi tiešām ir iespējams rezumēt tā, ka tieši DUS jāizveido par vietām, kas funkcionāli atgādinātu viduslaiku cietokšņus. Proti, par vietām, kur cilvēkiem paglābties. Mūsdienu versijā glābšanās nozīmē pirmās nepieciešamības preču un pakalpojumu saņemšanu.
Viduslaikos un pat vēl Otrā pasaules kara laikā cilvēki ārpus pilsētām iztika bez apgādes, jo pārtikas krājumus glabāja un ēdienu gatavoja, pirmām kārtām jau maizi cepa savās mājās. Toreiz problēma bija nogādāt pārtiku uz pilsētām no laukiem, bet tagad - uz laukiem no pilsētām. Te paliksim pie greizā, bet mūsu sadzīvi organizējošā uzskata, ka preces rodas ja ne tieši uz veikalu plauktiem, tad veikalu noliktavās, no kurām preces iznes, vai loģistikas centros, no kuriem preces pieved.
Par galveno cilvēku iztikas līdzekli mūsdienās ir kļuvusi nevis maize komplektā ar ūdeni, bet degviela. Proti, ja degviela ir, tad maizi, ūdeni un visu pārējo var atvest. Tā pati degviela spēj darbināt motorzāģus, lai varētu sazāģēt un novākt vētras lauztos kokus, kas pārrāvuši elektrības līnijas un aizšķērsojuši ceļus, pa kuriem doties atjaunot elektrolīnijas. Jau pirms tam degviela ļauj atvest maizi un ūdeni, medikamentus un pašu degvielu. Tikpat ievērības cienīgs ir fakts, ka degvielu iespējams pārvērst elektrībā, lai atjaunotu normālu dzīvi lokāli jau pirms tam, kad šī dzīve atjaunojas globāli elektropiegādes tīklu darbības teritorijā.
Par īpašām vietām, uz kurām jānogādā degviela, ir izrādījušās mobilo sakaru stacijas. Latvijas glābšanas un avārijas dienesti vairākas dienas vētras laikā un pēc tās darbojās kā sapīti tāpēc, ka bez sakariem nevarēja darbināt DUS, lai tur dabūtu degvielu, ar kuras izmantošanu atjaunot atjaunot elektroapgādi, sakarus un arī DUS darbību.
Dažu dienu, bet tālākās vietās pat nedēļas un vēl ilgākā laikā vētras akūtās sekas izdevās novērst tādā veidā, ka to Latvijas daļu, kur vētra neko nopietnu izdarīt nebija spējusi, izmantoja kā bāzi, no kuras paņemt vajadzīgos resursus, ar kādiem doties iekšā vētras skartajās zonās un paveikt to, kas tur bija jāizdara normālās dzīves atjaunošanai.
Daudzmaz veiksmīgā vētras seku novēršana izdevās tāpēc, ka 22.-23. augusta vētra tomēr bija vairāk mācību trauksme nekā katastrofa, kādas pārskatāmā pagātnē notikušas citviet pasaulē, bet Latvijā piedzīvotas pasaules karu laikā, kad bija jāapglabā tūkstošiem bojā gājušo un jāatjauno sagrautas pilsētas. Tagad atliek izlemt, ko mums no mācību trauksmes mācīties. Aizejošās Saeimas deputāti dižojas, ka viņi nodošot vētras mācības saviem pēctečiem jau likumu formā. Taču nav teikts, ka nākamā Saeima un valdība šīs mācības pieņems, jo to ievērošana maksā naudu.
15.Saeimas uzvarētāju pamatsolījums bija turpmāk naudu taupīt un valsts izdevumus samazināt, taču aizsardzības izdevumi ir atstāti ārpus jebkādiem samazināšanas variantiem. Jautājums, vai šajos izdevumos iespējams iepīt arī izdevumus civilajai aizsardzībai.
Iespējams izdarīt pretējus secinājumus par to, ko vētra mums vēstījusi Ukrainā notiekošā kara kontekstā. Varbūt to, lai mēs nodrošinām cilvēku izdzīvošanu tādā līmenī, kāds sasniegts Ukrainā. Ja ukraiņi jau piecus gadus, tajā skaitā četras ziemas (apkures sezonas) izdzīvojuši teritorijā, kurā elektrības, siltuma un ūdens apgādes objekti ir Krievijas raķešu, dronu un aviobumbu galvenie mērķi, tad mūsējo augusta vētru viņi pat nebūtu pamanījuši. Vai Latvija tiešām grib sasniegt tādu izdzīvošanas spēju līmeni, upurējot tam visu pārējo?
Karu Ukrainā var izmantot arī kā argumentu, lai vētru salīdzinājumā ar karu novērtētu kā kaut ko tik niecīgu, kam vispār nav jēgas pievērst uzmanību. To nav iespējams izrēķināt, bet par to iespējams šausmināties, cik daudz naudas Latvija kopš PSRS rubļu laika būtu iztērējusi līdz šai dienai, ja kopš 1968. un 1969. gada vētrām būtu realizējusi tādus pasākumus, kādi tagad tiek apspriesti pēc 2026. gada vētras.
Vai tādi izdevumi tiešām attaisnotu sevi, samazinot izdevumus un neērtības, ko atnesa šī gada vētra? Vai ir garantija, ka tad nu gan bojā neaizietu kaut vai tas pats viens cilvēks, kurš šogad visļaunākajā acumirklī patrāpījās blakus vētras sašūpotam graustam?
Būtu pārāk skarbi sacīt par tagadējiem politiķiem un tālāk par ierēdņiem, ka ņemšanās ap aizgājušo vētru nozīmē tikai viņu centienus pašsaglabāties tajā vētrā, par kādu apsolīta valsts aparāta pārtaisīšana līdz ar 15. Saeimas uzvarētāju šobrīd vēl nezināmā sastāva ķeršanos pie savu pienākumu pildīšanas.
Valstij tiešām jāgādā par iedzīvotājiem jo tālāk, jo vairāk tāpēc, ka iedzīvotāju bezpalīdzība pieaug ne tikai pašu cilvēku vainas dēļ. Pat nelūkojoties pagātnē līdz viduslaikiem vai līdz Otrajam pasaules karam, vēl 1969. gadā cilvēki vētru varēja pārciest daudz vieglāk nekā šogad.
Līdz pat pagājušā gadsimta 80. gadiem elektrības padeves pārtraukumi uz stundām un pat uz dienām ārpus pilsētām bija parasta lieta, kurai visi bija pielāgojušies.
Mājsaimniecības iztika bez savas automašīnas tikpat labi kā bez elektrības. Degvielas glabāšana notika decentralizēti kolhozu ierīkotās mucās, no kurām degvielu uzsūknēja ar cilvēku roku spēku darbināti pumpji. Automobiļu bija tik maz, ka to uzpildīšanai nepieciešamais degvielas glabāšanas apjoms un sūknēšanas jauda atbilda šādām mucām un pumpjiem.
Nevienam prātā nenāca tādi murgi, ka degviela ir akcīzes prece, ko iesūknēt benzīnbākā drīkst tikai Valsts ieņēmumu dienesta (VID) elektroniskajā uzraudzībā, kas prasa tiešsaisti starp DUS un VID. Labi ja fantastikas romānos par citplanētiešiem varēja izlasīt kaut ko tādu, kas, ja lasa ar šodienas acīm un prātu, būtu atpazīstams kā internets vai mobilie telefonsakari.
Lai tas paliek puse uz pusi, ka aizejošās Saeimas politiķu centieni parādīt sevi par iedzīvotāju sargiem pret vētrām un citiem “negaisiem” atbilst gan reālajai iedzīvotāju bezpalīdzībai, gan politiķu aprēķiniem, ka vajag spēlēt uz šīs bezpalīdzības apziņas, lai nepaspēlētu politiskajās spēlēs.
Vētra ir devusi iespēju identificēt asimetriju, ka degvielu iespējams pārvērst elektrībā un tālāk elektroniskajos sakaros, bet no elektrības nevar iegūt degvielu; un sakari nodrošina tikai informācijas, bet nekādi ne enerģijas apriti. Ar degvielu cilvēkiem varētu pietikt, lai vienkārši aizbrauktu tālāk no jebkuras nelaimes vietas.
Vētras mācību apspriešana Saeimā sākās tūlīt pēc vētras dažnedažādos aspektos un deputātu sastāvos. Par degvielas tirgotāju pienākumiem ārkārtas situācijā sprieda Saeimas Tautsaimniecības komisija 8. septembrī. Komisijas priekšsēdētājs ir tobrīd par “Jaunās vienotības” (JV) premjera kandidātu pieteiktais Arvils Ašeradens. Saprotama bija viņa tā brīža vēlme parādīt, kā viņš rūpējas par degvielas pieejamību tautai.
Lai kā A. Ašeradens centāsa, ar to nepietika viņa pārvēlēšanai Saeimā tiešā veidā, ja partija nenonāk valdošajā koalīcijā un A. Ašeradenam neatbrīvojas vieta pēc tam, kad kāds no Saeimā ievēlētajiem JV deputātiem aiziet uz valdību. Arī tādi aprēķini jāņem vērā, kāpēc aizejošās koalīcijas deputāti vienojušies par prasību, lai kaut kad “nākotnē” visas degvielas uzpildes stacijas tiktu nodrošinātas ar elektrības ģeneratoriem un sakariem, kas jaudīgāki par tiem, kādus uztur Latvijas mobilo sakaru operatori.
Kopumā ņemot, deputātu prasības būtu izpildāmas tādā veidā, ka DUS jāpadara par cietokšņiem Latvijas nosargāšanai. Lai ieguldījumi elektrības ģenerēšanā un sakaru uzturēšanā atmaksātos, ar šo pašu elektrību vajadzētu darbināt arī bankomātus un mobilo sakaru stacijas. Un pie reizes tirgot vismaz pirmās nepieciešamības preces, pārvēršot DUS par minilielveikaliem.
Pie reizes atkristu problēma, uz ko norādīja Latvijas Banka, ka tā rūpējusies par īpašiem bankomātiem, kas spējīgi darboties arī bez pieslēguma elektrības tīklam, bet cilvēki nav tikuši klāt šiem bankomātiem lielveikalos, kas vētras dēļ aizslēgti, jo nav spējīgi darboties bez elektrības padeves un bez sakariem.
Aprēķini par DUS galveno lomu dzīves apstākļu nodrošināšanā cilvēkiem krīzes situācijās ir pamatoti, bet ar brīdinājumu, kādu 8. septembrī Saeimas deputātiem izteica Latvijas Degvielas tirgotāju asociācijas valdes priekšsēdētāja un izpilddirektore Ieva Ligere. Jā, kara gadījumā “DUS būs vieni no pirmajiem mērķiem, ko uzlaidīs gaisā”. Saeimas deputātu rosība objektīvi papildina I. Ligeres teikto, ka DUS kļūs par vienu no kārdinošākajiem mērķiem, ko uzlaist gaisā.
