Zemo cenu pārtikas grozs izrādās ziedojumu trauks, kurā naudu samet tie, kas var atļauties nopirkt ārpus zemo cenu precēm atstāto pārtiku ar lielāku piecenojumu lēto preču tirdzniecības radīto zaudējumu segšanai
Salīdzinoši lētu preču piedāvājuma uzturēšanas solījumu valsts iestādes no veikalniekiem izspieda pērnā gada 27. maijā ar draudiem sākt pētīt un normēt tirdzniecības uzcenojumu katrai veikalu plauktos noliktai precei. Grūti nociesties un nesalīdzināt pārtikas preču cenas 2025. gada maijā un decembrī, lai gan korektāk būtu sagaidīt šā gada maiju un salīdzināt cenas bez lauksaimniecības sezonu ritma radītajām svārstībām. Sabiedrība memoranda rezultātus prasīja un valsts iestādes centās apliecināt, ka rezultāti ir. Viena no memoranda rezultātu publiskās apspriešanas reizēm bija Saeimas Tautsaimniecības komisijas sēde 21. janvārī. Kā galvenais ziņotājs tajā ekonomikas ministrs Viktors Valainis.
V. Valainis informēja par rezultātiem, kādus ieguvis Patērētāju tiesību aizsardzības centrs (PTAC), kuram uzdots sekot memoranda izpildes gaitai. Gan pircēji, gan kontrolieri zemo cenu pārtikas grozus var pētīt un pirkumus izdarīt sešu tirdzniecības ķēžu veikalos, kuru izkārtnes alfabēta secībā šādas: “Aibe”, “Elvi”, “Lidl”, “Maxima”, “Rimi” un “top!”.
Atbilstoši PTAC datiem, vidējais tirdzniecības uzcenojums zemo cenu pārtikas grozā iekļautajām precēm pārskata periodā bijuši 4,25% atšķirībā no 30%, cik daudz tirgotāji deklarē par minimumu tirdzniecības izdevumu segšanai un peļņai. Bijis vajadzīgs laiks, lai tirgotāji sagatavotu cenu zīmes, pēc kurām pircēji var skaidri atšķirt zemo cenu preces no pārējām precēm. Tagad šāda skaidrība radīta caurmērā par 76% preču PTAC pārbaudītajos plauktos, bet labākajos gadījumos kā zemo cenu grozam piederīgas ir identificējami vairāk nekā 90% preču no tām precēm, par kurām veikals atskaitījies, ka tās ietilpst zemo cenu grozā.
Nākamais uzskaitītais rādītājs ir tas, cik daudzos gadījumos aiz zemo cenu zīmes atrodamas vai vairs atrodamas preces par pieteikto zemo cenu. Memoranda izpildes sākuma stadijā cilvēki bieži vien izpirkuši visas sagādātās lētās preces un 1/3 daļā novērojumu cenu zīmes karājušās pie tukšiem plauktiem. Tagad tirgotāji un ražotāji saskaņojuši reālajam noietam atbilstošos preču ražošanas un pārdošanas apjomus, tāpēc vilšanās pie tukšiem plauktiem mēdzot būt 1/10 daļā gadījumu no zemo cenu preču pieteikumiem. Nav manītas veikalu ķēdes, kas īpaši izceltos ar tukšo plauktu daudzumu. Visbiežāk produktu iztrūkums fiksēts sieram, biezpienam, vistu olām un jogurtam.
Vēl viens no memoranda punktiem bija Latvijā ražoto produktu likšana zemo cenu grozā. Šo produktu īpatsvars dažādu tirdzniecības ķēžu grozos atšķiras un svārstās, bet caurmērā veido 49% no lēto preču piedāvājuma. Vidējais rādītājs iegūts no 18% veikalā ar vismazāko vietējās izcelsmes preču piedāvājumu zemo cenu grozā līdz 75% veikalā ar vislielāko piedāvājumu. Šī memoranda punkta izpilde mēdz būt nenosakāma pie veikala plaukta, jo 55% piedāvāto preču zīmolu īpašnieks ir pārdevējs, kas neuzrāda adresi (valstspiederību) preču ražotājam.
Zemo cenu pārtikas groza funkcionēšanu var traktēt kā iedzīvotāju pašpalīdzības kasi, kurā turīgākie iegulda naudu gadījumiem, kad varbūt arī viņiem pienāks reize no šīs kases naudu saņemt, t.i., pirkt preces lētāk, nekā tās izmaksājušas tirgotājiem un droši vien arī ražotājiem. Visticamāk, ka vairums pircēju pārmaiņus gan iemaksā virtuālajā uzkrājumā, gan saņem iemaksas atpakaļ: pēc algu (atlīdzību, peļņas, dāvinājumu) saņemšanas vai pirms svētkiem atļaujas pirkt pašu izvēlētās preces ar papilduzcenojumu, bet ikdienā pērk to, ko lētākas pārtikas grozā salikuši bodnieki. Iemaksātāju un saņēmēju spektra galos tie, kuri tajos nostiprinājušies. Vienā galā uz cenām vispār neskatās jeb skatās tikai tik, lai nopirktu dārgāko kā labāko, bet otrā galā tie, kuriem skatīšanās uz cenām un lētāko cenu meklēšana, apstaigājot vairākus veikalus, aizvieto darbu, ja nav īsta darba, par ko maksā naudu.
Zemo cenu pārtikas grozs pēc būtības ir tas pats, kas cenu atlaižu kampaņas, taču valsts iejaukšanās ir padarījusi zemo cenu grozu daudz ietilpīgāku. Gan Saeimas deputāti, gan uz viņu sēdi uzaicinātie pārtikas ražotāju un tirgotāju pārstāvji atzina, ka tik liels grozs rada risku, ka tas neizturēs un izjuks. Ja grozu apvērš ar dibenu uz augšu, tad tas var atgādināt piramīdu - ieguldījumu piramīdu, kas turas tikai tik ilgi, kamēr ieguldītāju vairāk nekā izņēmēju. Tagad ir radīts risks, ka pārtikai tieši zemākās cenas būs jāceļ tad, ja konjunktūra pasliktināsies un aizvien lielāks skaits cilvēku pirks tikai un vienīgi palētinātās preces, bet veikalnieki nevarēs segt šo preču pārdošanas radītos zaudējumus no dārgo preču pārdošanas, ja šīs preces vairs nepirks pietiekamā daudzumā.
Dažkārt šķiet, ka ierēdņiem u.tml. valsts kalpotājiem atalgojums tiek celts nevis par viņu darbu, bet tikai tāpēc, lai viņi vieglprātīgi laistu tālāk viegli nākušo naudu. Varbūt valstij vislielākais labums no viņiem tad, ja viņi iemanās arī darba laiku pavadīt skaistumkopšanas salonos un veikalos, izpērkot visdārgāko. Vēl tikai lūgums darīt to visu Latvijā. Tomēr ir riski, ka viņi šādam lūgumam neklausa un ka valsts kādā brīdī vairs nespēs viņus uzturēt. Viņu atlaišana nozīmēs ekonomiskās krīzes un politisko konfliktu eskalāciju.
Katrs cenu pazeminājums ir risks ražotājiem, kuru noskaņojumu paust uzņēmās Saeimas deputāte Skaidrīte Ābrama: “Varam nonākt pie tā, ka zemo cenu preces kanibalizē pārējās preces. Nekādus citus sierus nepirks tie, kuri nopirkuši daudz vislētākā Holandes siera [ne izcelsmes valsts, bet preces veida nozīmē]. Ražotāji var nonākt lielās problēmās, ja vietējās preces izstums zemo cenu grozā saliktās ārzemju preces.” “Zemo cenu grozā iekļauto produktu noiets apgrūtina pārējo preču noietu, apdraud to esamību plauktā un tādējādi arī to ražošanu,” apliecināja Latvijas Tirgotāju asociācijas prezidents Henriks Danusēvičs.
No ražotājiem Latvijas Piensaimnieku Centrālās savienības valdes priekšsēdētājs Jānis Šolks paskaidroja, ka zemo cenu groza preces ir sen zināmās atlaižu kampaņu preces, kas, no vienas puses, vienmēr bijušas ražotājiem slogs, bet no otras puses - cerība paplašināt savu preču noietu. Labākajā gadījumā tādējādi tiek iedarbināts mūžīgais dzinējs, kad noieta paplašināšana ļauj palētināt preču pašizmaksu uz ražošanas apjoma rēķina un preču pašizmaksas samazināšana ļauj paplašināt noietu. “Bet līdz tam mēs neesam tikuši,” paškritiski atzina J. Šolks.
Cik labi būtu, ja pietiktu ar to, ko ieteica Saeimas deputāts Jānis Patmalnieks, ka “līdzīgu diskusiju, kādu mēs tagad izvēršam par cenu jautājumiem, vajag par vietējo ražošanu, lai tā būtu konkurētspējīga”. Nav ticības šādas diskusijas veiksmei, jo runas par konkurētspēju skanējušas jau 35 gadus kopš Latvijas Republikas atjaunošanas, bet pirms tam Tautas frontes solījumos un pat padomju laikā. Par paša J. Patmalnieka neticību kaut ko panākt ar runāšanu liecināja viņa savlaicīgā pievēršanās grēkāžu uzrādīšanai: “Ražotāju pusē gribas neko nedarīt, negribas mainīt faktisko situāciju, bet ražotājiem ir kaut kādā ziņā jāmainās, lai kļūtu konkurētspējīgāki.”
Saeimas komisijas sēde ar to beidzās, bet Pārtikas uzņēmumu federācijas padomes priekšsēdētāja Ināras Šure vēlāk “Neatkarīgajai” norādīja, ka “pārmetumi ražotājiem bez jebkāda piedāvājuma, kā valsts pašai kļūt konkurētspējīgākai, ir politiski skaļi, bet saturiski tukši. Latvijas pārtikas ražotāji ir nepārtraukti mainījušies, investējuši un pielāgojušies - modernizējot ražotnes, ieviešot jaunas tehnoloģijas, paaugstinot kvalitātes, pārtikas drošības un ilgtspējas standartus, kā arī attīstot eksportu. Ja ar konkurētspēju tiek saprasta vēlme ražot maksimāli lētu, zemākās cenas produktu, tad ir godīgi jāpasaka - Latvija šajā modelī nekad nebūs uzvarētāja. Mēs nevaram sacensties ar valstīm, kurās ir miljoniem patērētāju liels tirgus, kur ir krietni zemākas darbaspēka izmaksas un lielāki ražošanas apjomi. Un tā nav ražotāju nevēlēšanās, bet objektīva ekonomiskā realitāte. Diskusija par lētu pārtiku nevar būt tikai diskusija par to, “kas vēl jāizdara ražotājiem”. Tai ir jābūt kopīgai sarunai par visu pārtikas ķēdi, tostarp valsts politiku, mazumtirdzniecības praksi un patērētāju gaidām.”
