Jelgavas pils jeb Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes (LBTU) aulā notika publiska atskaitīšanās par to, kā divu gadu laikā iztērēti pieci miljoni eiro valsts apmaksātiem pētījumiem “GreenAgroRes” un “Forest4LV” ar mērķi salāgot Latvijas iespējas ar Eiropas Savienības prasībām “zaļai” lauksaimniecībai un mežkopībai.
Projektu apvienojums un būtības latviskojums tika izteikts ar vārdiem “Vietējo resursu izpēte un ilgtspējīga izmantošana Latvijas attīstībai 2023.- 2025. gadam.” Jau pirms pētījumu publiskās prezentācijas to organizētāji bija spējuši pārliecināt valdību par uzsākto darbu lietderību jeb iztērētās naudas atdevi. Rezultātā valdība 2. decembrī nolēma piešķirt pētījumu turpināšanai vēl trīs gadus pa diviem miljoniem eiro, tātad kopā 6 miljonus. Jaunā lēmuma pamatojums pārkopēts no tā lēmuma pamatojuma, kas tagad skaitās izpildīts: “Programmas mērķis ir veicināt Latvijas lauksaimniecības un meža resursu zinātnisku izpēti un ilgtspējīgu izmantošanu, stiprinot valsts pārtikas, ekonomisko un ekoloģisko drošību, kā arī noturību pret klimata pārmaiņām un ārējo riska faktoru ietekmi.” Reāli darbi zem tādiem lozungiem var notikt un var nenotikt. Izpildīto pētījumu vadītāji vakar iepazīstināja ar divu gadu darba rezultātiem plašāku sabiedrību, tai cilvēki ticētu, ka šajā reizē izdarīts kaut kas vairāk par atskaišu uzrakstīšanu.
Pētīšanas pamatojumu var patapināt no Agroresursu un ekonomikas institūta Zinātniskās padomes priekšsēdētāja vietnieces, Stendes pētniecības centra zinātniskās daļas vadītājas Sanitas Zutes. Latvijai taču jārēķinās ar prasībām, kādas Eiropas Savienība formulējusi 2019. gadā, nosakot to, ko nozīmē “zaļais kurs” lauksaimniecībā. Pēc tam LBTU Ekonomikas un sabiedrības attīstības fakultātes profesors Aleksejs Nipers paskaidroja, ka aiz “zaļā kursa” nosaukuma tiekot izteiktas daudzas un dažādas, daļēji pārklājošās un daļēji pretrunīgas prasības, bet tieši tāpēc vajadzīgi vismaz kaut kādi orientieri, kurus uzrādīt apņēmās S. Zute.
Proti, ka “zaļais kurss” lauksaimniecībā nozīmē no 2020. līdz 2030. gadam
“2020. gada prasības ir pilnīgi pretējas tam, kas Latvijā tika mācīts iepriekšējos 30 gadus,” atzina S. Zute. Proti, mācīts, kā līdz ar pāreju no sociālisma uz kapitālismu saražot vairāk un lētāk, bet tagad vajag saražot mazāk un dārgāk. Tas apstākļos, kad turpina pieaugt gan iedzīvotāju kopskaits pasaulē, gan - galvenais - tādu cilvēku daudzums, kuri izmanto ieročus vai politisko konjunktūru, lai sāktu patērēt, vispirms jau paēst tikpat daudz un labi, kā caurmēra ēd eiropieši. Pēc šādiem pavērsieniem nav nekāda pamata brīnīties par pārtikas preču cenu celšanos arī Latvijā. Tas neizslēdz vietējo pārtikas ražotāju un tirgotāju prasmes uzdzīt pārtikas cenas augstāk par globālajām cenām, jo vietējo pieaugumu iespējams noslēpt aiz globālā pieauguma.
Ne tikai Latvijā pārtikas cenu celšana atdūrusies pret iedzīvotāju maksātspēju, t.i., pret maksātnespēju. Arī Rietumeiropā cilvēki kopumā nav tik bagāti kā Eiropas Parlamenta deputāti un Eiropas Komisijas iestāžu kaut cik nozīmīgās amatpersonas, kas būtu ar mieru pirkt dārgu, bet labu, ar “zaļām” jeb "bio" un “eko” preču zīmēm apliecinātu pārtiku, ar kādu it kā varot nodzīvot līdz 100 gadiem pie labas veselības.
2025. gada beigās tapis skaidrs, ka no 2019./2020. gadā nospraustajiem mērķiem ES nāksies vismaz daļēji atteikties. Līdz ar to Latvijas pētniekiem tiek izvirzīti divi uzdevumi.
Pirmais - atrast paņēmienus, lai samazinātu pārtikas piesārņojumu ar herbicīdu, pesticīdu, antibiotiku u.tml. vielu atliekām vismaz tādā apmērā, kāds neprasa pārtikas sadārdzināšanu pa reizēm un pa kārtām. Visi būtu tikai priecīgi, ja varētu dzīvot nepiesārņotā pasaulē, bet tādu iespēju diemžēl nav.
Otrais - pateikt priekšā Latvijas politiķiem, kā grozīt “zaļo kursu” tieši Latvijai izdevīgā virzienā. Šie grozījumi varētu būt gan oficiāli atzīta atkāpšanās no sākotnējām prasībām, gan lavierēšana starp savstarpēji pretējām prasībām, attaisnojot vienas prasības nepildīšanu ar citas prasības pildīšanu un pēc tam atkal otrādi, galu galā pildot maz no tā, ko ES deklarējusi.
Par godu ES jāsaka, ka tā ne tikai prasa, bet arī dod. Dod naudu. Tālāk pēc latviešu sakāmvārda, ka mūziku nosaka ne tie, kas spēlē, bet tie, kas maksā.
Zemkopības ministrijas Stratēģijas, zināšanu un klimata departamenta direktors Jānis Šnakšis atgādināja, cik daudz Latvija saņem tieši lauksaimniecības uzturēšanai. Šie maksājumi ārpus tiem parastās un ārkārtas palīdzības fondiem, par kuru naudas dalīšanu runā daudz vai skandalē nemitīgi.
Maksājumi lauksaimniekiem tiek dalīti šaurākos lokos, ārpus kuriem runas par dalīšanu mazākas, nekā sadalāmie miljardi eiro:
| Plānošanas periods | 2004-2006* | 2007-2013 | 2014-2020 | 2021-2027 | 2028-2923** |
| Nauda miljardos eiro | 0,54 | 1,78 | 2,67 | 3,32 | 3,99 |
*Latvija tika uzņemta ES brīdī, kad toreizējais plānošanas periods jau gāja uz beigām.
**Pagaidām vēl tikai plānos esošs plānošanas periods.
Ja lauksaimniecības produkcijas apjoma pieaugumu aplūko kopumā, nevis pa plānošanas periodiem un vēl citiem periodiem, kādus veido vairāki gadi kovidkārtībā, tagad gadi kopš “zaļā kursa" pasludināšanas u.tml., tad produkcijas apjoms naudā audzis no 552 miljoniem eiro 2004. gadā līdz 1 735 miljoniem jeb 1,73 miljardiem eiro 2024. gadā. Pieaugums izteikts faktiskajās cenās, kas prasa salīdzinājumu ar pārtikas produktu sadārdzināšanos. Pēc CSP datiem, vietējā inflācija laikā no 2004. gada jūnija līdz 2024. jūnijam atbilst 230%, bet lauksaimniecības preču kopējās cenas pieaugums - 314%. Lauksaimniecības ražīgums audzis vēl straujāk, jo Latvijas iestāšanās ES, kas šajā gadījumā nozīmēja pieeju ES lauksaimniecības atbalsta maksājumiem, veicināja sīkražošanas iznīkšanu un lielražošanas uzplaukšanu.
Tas taču acīm redzams, ka ES platībmaksājumi vilinājuši palielināt lauksaimniecības zemju platību, nocērtot pagājušā gadsimta 90. gados saaugušos krūmus un tagad saņemot naudu tikai pare zāles nopļaušanu, sarullēšanu un nostumšanu lauku malās zem kokiem cerībā, ka šīs manipulācijas nepamanīs ES kontrolieri, kas sola mērīt lauksaimniecībā faktiski izmantotās zemes platību atbilstoši fotouzņēmumiem no Zemes satelītiem. Taču tagad ir laiks idejai tieši šādu zemes izmantošanu, t.i., neizmantošanu pasniegt kā “zaļā kursa” sastāvdaļu. Ik pa laikam dzirdami ieteikumi šādu zemi apmežot, bet pagaidām ES to viennozīmīgi neprasa un Latvija savā nodabā nespēj uz apmežošanu sadūšoties. Turpmākajiem pētījumiem nupat kā rezervētie seši miljoni eiro varētu tikt izlietoti arī tam, lai izskaitļotu, kā vislabāk izmantot pagaidām tikai formāli lauksaimniecībā izmantoto zemi.
Otrā atruna tāda, ka līdz Latvijas iekļaušanai ES laukos bija šur tur saglabājusies pusnaturāla saimniekošana, no kuras uzskaitīta, piemēram, pārdotā gaļa, bet ne graudaugi un cita lopbarība šīs gaļas iegūšanai. Tagad visi specializējušies un aizrautīgi tirgojas viens ar otru, uzpūšot statistiskās atskaites un iekšzemes kopproduktu, kura lauksaimniecības komponentes faktiskais pieaugums lēnāks par grāmatvediski fiksēto pieaugumu.
Ir jau iegājies sacīt, ka Latvija nevarēs vēl ilgi saimniekot tā, kā tagad saimnieko. Tomēr gadi iet, valstī nekas daudz nemainās un stratēģiskos lēmumus var novilcināt. Tomēr šādi lēmumi būs jāpieņem vai nu Latvijā, vai tiem, kas lems Latvijas vietā. Vakar Jelgavā atreferētie pētījumi der gan pārtikas cenu pieauguma ierobežošanai, gan kā ievirze un pamatojums būtiskākiem lēmumiem par valsts nākotni, ja lemšana notiks Latvijā.
