Pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem, pārtikas cenas oktobrī pieaugušas par 5,6% kopš pagājušā gada oktobra un par 0,5% kopš septembra.
Patēriņa cenas Latvijā turpina pieaugt ar gandrīz monotonu paātrinājumu visu šogad jau pagājušo desmit mēnešu garumā:
| Mēnesis I | II | III | IV | V | VI | VII | VIII | IX | X |
| Cenu pieaugums % gada laikā 3,0 | 3,7 | 3,3 | 3,9 | 3,6 | 3,8 | 3,8 | 4,1 | 4,1 | 4,3 |
Par cenu kopējā pieauguma dzinējspēku paliek pārtikas cenas ar +5,6% un +0,5% mēneša laikā. Šādi skaitliskie dati grūti savietojami ar memorandu par pārtikas cenu samazināšanu, kādu šā gada 27. maijā parakstīja prominentu cilvēku kopa. Starp parakstītājiem bija ekonomikas ministrs Viktors Valainis, Latvijas Pārtikas tirgotāju asociācijas izpilddirektors Noris Krūzītis, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras valdes priekšsēdētājs Jānis Endziņš, Latvijas Piensaimnieku centrālās savienības valdes priekšsēdētājs Jānis Šolks, Latvijas Pārtikas uzņēmumu federācijas (LPUF) padomes priekšsēdētāja Ināra Šure, Lauksaimniecības organizāciju sadarbības padomes valdes priekšsēdētājs Guntis Gūtmanis, biedrības “Zemnieku saeima” valdes priekšsēdētājs Juris Lazdiņš, Patērētāju tiesību aizsardzības centra direktore Zaiga Liepiņa un citi partneri.
Protams, paliek iespēja pateikt, ka bez memoranda pārtikas cenu kāpums Latvijā līdzinātos pavisam nesen piedzīvotajam tempam: “Pārtikas un bezalkoholisko dzērienu grupā cenas gada laikā palielinājās par 29,5%,” CSP informēja 2022. gada 8. novembrī. Taču pirms memoranda “pārtikas un bezalkoholisko dzērienu grupā cenas gada laikā palielinājās par 5,5%”, kā CSP informēja 2024. gada 8. novembrī. Ak, vai - pieaugums par 5,6% ar memorandu šogad ir vairāk nekā pieaugums par 5,5% pirms gada, salīdzinot cenas vienā un tajā pašā mēnesī, kas izslēdz sezonālās cenu svārstības.
Par memoranda izpildi atbildīgā Ekonomikas ministrija CSP datus komentēja ar norādi uz to, ka “cenu kāpumu lielā mērā noteica siltumenerģijas tarifu pieaugums Rīgā un vairākās citās pašvaldībās, kā arī pārtikas, degvielas un aviopārvadājumu sadārdzināšanās, savukārt to ierobežoja lētāki alkoholiskie dzērieni un personīgās aprūpes preces. (...) Jāatzīmē, ka svaigiem dārzeņiem cenu kāpums bija ļoti mērens, salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, kas liecina, ka šī iniciatīva joprojām palīdz ierobežot pārtikas inflācijas spiedienu.” Precīzāk, īsāk un saprotamāk to visu rezumēt ar vārdiem “oktobra patēriņa cenu izmaiņas noteica siltumenerģijas un pārtikas cenu tendences", ar kādiem savu komentāru par inflāciju iesāka Finanšu ministrija.
Patērētājiem jārēķinās ar daudzu pārtikas preču sadārdzinājumiem, kas daudzreiz augstāki par CSP uzrādīto vidējā cenu pieauguma skaitli. CSP izrēķinātie +5,6% pārtikas cenu kāpuma procenti caurmērā sasniegti, līdzsvarojot cenu kāpumu kafijai par 35,3%, liellopu gaļai par 28,3%, mājputnu gaļai par 18,3%, olām par 21%, šokolādei par 18,2%, augu eļļai par 11,6% un sviestam par 11,3% ar svaigo dārzeņu cenu samazinājumu par 7,1%, olīveļļai par 11,3% (pretstatā cenu kāpumam pārtikas eļļām kopumā), cukuram par 6,9%, un zivīm par 5,8%. Ir vēl citas pārtikas preču grupas, kas bremzējušas pārtikas vidējo cenu pieaugumu tādējādi, ka šajā preču grupās cenas cēlušās mazāk nekā par 5,6%.
Cenu kāpumu psiholoģiski pastiprina tas, ka CSP sniegtajā cenu pārskatā 7,1% samazinājums svaigo dārzeņu cenām 12 mēnešu salīdzinājumā seko pēc atzinuma, ka šā gada oktobrī pret septembri svaigo dārzeņu cenas kāpušas par 6,6%, ko statistiķi nosauc kā pirmo pozīciju starp šā gada oktobra cenu kāpinājuma faktoriem. Protams, ka cenu kāpums laikā starp pēdējo un priekšpēdējo pirkumu atstāj uz cilvēkiem daudz spēcīgāku iespaidu nekā cenu samazinājums starp pēdējo un simto iepriekšējo tā paša dārzeņu veida pirkumu pirms gada.
Ar 27. maija memorandu nebija iespējams ietekmēt meteoroloģiskos apstākļus, kas šogad pieteica sevi ar pārmērīgu lietus ūdeņu daudzumu. Dažādu lauksaimniecības kultūru ražu tas ietekmējis atšķirīgi.
Graudu raža lielāka nekā caurmērā citos gados, bet ar piebildi, ka ilgstošā mitruma dēļ vairāk nekā trīs ceturtdaļas graudu derīgas tikai lopbarībai. Citiem vārdiem sakot, graudu raža kopumā daudz lētāka nekā tika gaidīts un rēķināts.
Dārzeņu, ogu un augļu ražas dažādas, bet visām kopīgs tas, ka tās slikti glabāsies. Aizvadītā vasara sevišķi ietekmējusi sīpolus, kas pat atbilstošos glabāšanas apstākļos sāks bojāties pāris mēnešu laikā. Apdraudēta arī Latvijā audzēto kartupeļu saglabāšana līdz nākamajai ražai. Zemnieki centīsies tikt no šādas ražas vaļā, pārdodot to ar atlaidēm, kas droši vien izskaidro šo produktu cenu pazemināšanos attiecībā pret pagājušo gadu. Taču līdz pavasarim nāksies meklēt ārzemēs gan dārzeņus, gan augstākās kvalitātes kviešus.
No vietējo zemnieku viedokļa “zemākas cenas šogad nekā pagājušajā gadā ir briesmīgi, ja salīdzinām laika apstākļus un to izraisīto lauksaimniecības izmaksu pieaugumu,” “Neatkarīgajai” pauda biedrības “Zemnieku saeima” valdes priekšsēdētāja vietniece Maira Dzelzkalēja-Burmistre. Savukārt tirgotājiem šāda raža var izrādīties nevajadzīga ne par pašizmaksai atbilstošām cenām, ne ar cenu atlaidēm, kādas nosaka ierobežotais laiks ražas saglabāšanai, “jo pa ļoti zemu cenu no kādas trešās valsts ir ''ievilkti'' pāris konteineri ar apšaubāmas kvalitātes augļiem un dārzeņiem. Tas rezultējas pilnīgi absurdos cenu piedāvājumos, kur piedāvātā cena nesedz pat pusi no ražošanas izmaksām,” turpināja M. Dzelzskalēja-Burmistre.
Prasība izvēlēties starp lētākām precēm un vietējām precēm nav nekāds jaunums ne Latvijas patērētājiem, ne tirgotājiem. Tomēr tagad tirgotājiem šī dilemma asāka nekā iepriekš, jo izvēlēties lētākas preces viņus varētu spiest ne tikai patērētāji, bet arī memorands, t.i., valsts iestādes, ja tās gribētu panākt, lai cenas vismaz uz brīdi pazeminās.
Šķiet, ka valsts iestādes pašas nezina, ko tās grib. Proti, memorands ietver divas prasības. Vienu, ka nedrīkst strauji paaugstināt pārtikas cenas, un otru, ka vajag palielināt vietējās produkcijas īpatsvaru pārtikas preču piedāvājumā. “Vai nu pildām abas šīs prasības, vai memorandam nav jēgas,” uzsver LOSP vadītājs G. Gūtmanis.
Vajadzētu tiekties uz tik zemu pašizmaksu vietējām precēm, lai tās bez nekādām valsts sankcijām ieņemtu vietas zemo cenu preču grozā, bet tas nav iespējams: “Ražošanas izmaksas joprojām ir augstas - energoresursi, iepakojums, darbaspēks,” uzskaita LPUF padomes priekšsēdētāja Ināra Šure. Vienīgais, ko Latvijas valsts spēj, ir atkāpties no “pievienotās vērtības nodokļa” (PVN) pievienošanas pārtikas cenām. Ļoti negribīgi - tikai dažām pārtikas precēm un tikai uz laiku valsts to apņēmusies darīt no 1. janvāra, taču to var nosaukt tikai par Latvijas preču konkurētnespējas mazināšanu, nevis par konkurētspējas celšanu.
Bažas par cenu regulēšanas draudiem vietējo preču noietam bija iemesls, kāpēc šāda regulēšana nav ieviesta stingrākā formā nekā memorands, ko iespējams traktēt dažādi. Tagad gan valsts iestādes, gan uzņēmēji apņēmušies sagaidīt šā gada beigas un pēc tam droši vien sāks gaidīt PVN atlaižu sekas, pirms tiks pieņemti nākamie lēmumi ar mērķi ietekmēt pārtika cenas. “Memorands nebija domāts kā “brīnumlīdzeklis” - tas bija brīvprātīgs nozares apliecinājums, ka visi ķēdes dalībnieki apzinās savu lomu cenu stabilizācijā. Nozare turpina strādāt ar valdību un tirgotājiem pie caurspīdīguma un kopīgiem datiem, lai pieņemtu lēmumus, kas balstīti realitātē, nevis emocijās,” saka I. Šure.
