Oficiāli atzītā inflācija 3,7% ļoti augsta, bet reālā inflācija divreiz augstāka

Centrālās statistikas pārvaldes vakar atzītās 12 mēnešu inflācijas 3,7% neatbilst ne Eiropas Centrālās bankas solītajiem 2%, ne reālajai inflācijai, kas reizes divas vai pat vairāk augstāka nekā oficiālā.

Ar februāra inflācijas oficiālo rādītāju Centrālā statistikas pārvalde (CSP) nāca klajā pirmdien, bet mazliet iepriekš, svētdienas vakarā, Latvijas TV raidījums “de facto” bija pētījis, kāpēc gan slimnīcām pacientu ārstēšanai šogad pietrūkst aptuveni 40 miljoni eiro par spīti tam, ka finansējums slimnīcām strauji pieaug. Ja 2019. gadā slimnīcas uz aritmētiski vidējo pacientu varēja norakstīt 1 300 eiro, tad pagājušajā gadā - jau 2 400 eiro. Tomēr izrādās, ka gandrīz divkāršs finansējuma pieaugums atpaliek no tā, kā sadārdzinās infrastruktūras uzturēšana, tehnoloģiju iegāde un visi pārējie izdevumi “arī medikamentiem, medicīnas precēm, ēdināšanai - viss, viss, kur mēs sadzīvē šobrīd redzam cenu pieaugumu,” "de facto" apliecinājusi Nacionālā veselības dienesta ārstniecības pakalpojumu departamenta direktores vietniece Laura Kronberga. Slimnīcas ar finansējuma pieaugumu par 84% sešu gadu laikā nebūtu nonākušas līdz nespējai funkcionēt līdz šā gada beigām ar tām šogad piešķirto finansējumu, ja patiesībai atbilstu CSP dati, ka inflācija no 2019. gada janvāra līdz 2025. gada februārim bijusi tikai 39%. Īstenībā tā bijusi vismaz 84% jeb divreiz straujāka nekā oficiāli atzīts. Protams, tas ir ļoti, ļoti aptuvens novērtējums, kas pieņemama ar daudzām atrunām un paskaidrojumiem, bet tomēr tas tuvāks realitātei nekā CSP dati.

Mājsaimniecības sliktākā situācijā nekā vairumpircēji

Pamatojums CSP datu izbrāķēšanai tāds, ka lielākā daļa precēm un pakalpojumiem, ko pērk slimnīcas, ir tie paši, "kur mēs sadzīvē šobrīd redzam cenu pieaugumu". L. Kronbergas lietotais vārds "sadzīvē" te ir pats galvenais. Nav taču tā, ka slimnīcu vajadzībām būtu jācep savādāka maize nekā tā, ko pērkam veikalos. Nav speciālu izdevumu slimnīcu jumtu labošanai, kas nekādi neiekļautos CSP uzskaitītajos mājokļu uzturēšanas izdevumos. Medikamentus slimnīcām piegādā tas pats oligopols, kas izveidojis aptieku ķēdes privātpersonu apkalpošanai (privātpersonu naudas izsūkšanai).

Slimnīcu iepirkumu sadārdzināšanās kā reālās inflācijas rādītājs derīgs tāpēc, ka šie iepirkumi kopā sasniedz miljardu un vēl vairāk eiro. Tik lielas naudas iztērēšanā nevar būt runa par atsevišķām ļaunprātībām, nejaušībām vai specifiku, ka atšķir vienu mājsaimniecību no citās mājsaimniecības.

Slimnīcu iepirkumus varētu uzskatīt par inflācijas minimālo līmeni, lai gan situācija nav viennozīmīga. No vienas puses, valsts naudas šķērdēšana tā, kā savu naudu cilvēki nešķērdētu, ir redzama ik uz soļa un slimnīcās (medicīnā) tajā skaitā. No otras puses, slimnīcām kā jebkuram lielpircējam ir priekšrocības attiecībā pret vistaupīgākajām privātpersonām. Pirmkārt, vairumpircējiem pienākas atlaides. Otrkārt, vairumpircējiem nav jāapmaksā mazumtirdzniecības izdevumi jeb piecenojums. Neiet slimnīcu direktori ar lieliem maisiem pirkt slimnīcām maizi vai putraimus veikalos, kur pirkumu cenā jāiekļauj kasieru un krāvēju darbs, veikalu apgaismošanas izdevumi un reklāmas kampaņas. Ja šādu piecenojumu uz slimnīcām piegādātajām precēm vispār nav, tad tie nemaz nevar pieaugt un vilkt uz augšu preču un tāpat pakalpojumu gala cenas. Privātajām mājsaimniecībām visi šie izdevumi ir jāapmaksā un tāpēc preču un pakalpojumu sadārdzinājums privātpersonām ir straujāks nekā vismaz par 84% sešu gadu laikā, par ko žēlojas slimnīcas.

Kurš divreiz dārgāk pērk, bet par 12% dārgāk pārdod?

Analogu secinājumu ar vēl krasāku aritmētisko neatbilstību starp reālo un CSP paziņoto inflācijas radītājiem var izdarīt, turpinot “Neatkarīgās” vakardienas publikāciju “Vai pareizā "frekvence" sadārdzināja elektrības cenu par 100 eiro?” Proti, elektrības biržas cena Latvijai pieaugusi no 74,78 eiro par megavatstundu pagājušā gada februārī līdz 151,76 eiro par megavatstundu šā gada februārī. Un tās ir tikai biržas cenas, kurām nāk klāt nodokļi un pārvades un sadales tarifi, kā arī elektrības mazumtirgotāju uzcenojumi. Visu šo piecenojumu rezultātā elektrības gala cenai ir jāaug straujāk nekā biržas cenai. Daudzus piecenojumus rēķina kā procentus no pamatcenas. Taču pēc visām šīm elektrības cenu celšanas manipulācijām CSP vakar nāca klajā ar aprēķiniem, ka “gada laikā būtiskākais cenu kāpums bija elektroenerģijai (+11,8 %)”.

Atzinība CSP vismaz par to, ka elektrības cenu vismaz divkāršošanos tā novērtē par “būtiskāko", bet tik un tā nav ticami viņu dati par elektrības mazumtirgotājiem, kuri pērkot elektrību divreiz dārgāk, bet no elektrības lietotājiem iekasē tikai par nepilniem 12% vairāk. Protams, ir iespējamas atrunas, ka vairums elektrības lietotāju gan fizisko, gan juridisko personu segmentos vienojas ar elektrības piegādātājiem par daudz maz stabilu cenu, kas nelēkā līdzi cenu svārstībām biržā, taču šajā gadījumā runa ir jau par mēneša vidējo cenu. Mēģināsim iedomāties elektrības tirgotāju, kurš februārī kopumā samaksājis par elektrību divreiz vairāk un tagad neprasa šo naudu no patērētājiem, bet riskē un gaida, vai gada garumā tomēr neatradīsies mēneši ar superzemu elektrības cenu, kas izlīdzinās februāra izdevumus par dārgo elektrību.

Elektrības cenu izlīdzināšanas modeļi un fakts, ka rēķinus par februārī patērēto elektrību izrakstīs martā, liedz apgalvot, ka CSP noslēptais elektrības cenu pieaugums būtu 100/12=8,3 reizes, taču neticams ir stāsts, ka elektrības vairumcenas divkāršošanās ir cēlusi tās mazumtirdzniecības cenu tikai par nepilniem 12%. Turklāt runa ir par elektrību, nevis par luksuspreci vai izklaidēm, bez kurām var iztikt. Pat maizi cilvēks var apēst vairāk vai mazāk, bet elektrības patēriņš ledusskapja darbināšanai, ēdiena gatavošanai un apgaismojumam veido praktiski neietaupāmus izdevumus.

Cenu celšanos nosaka naudas drukāšana

Par inflācijas cēloņiem jāsaka tikai tas, ko apliecina pēdējie gadsimti, kopš apgrozībā palaista papīrnauda: cenas aug atbilstoši šādas naudas drukāšanas apjomam. Neko šajā sakarībā nemaina pāreja no papīrnaudas jeb skaidrās naudas uz bezskaidro naudu. Neko nemaina arī par Eiropas Centrālās bankas (ECB) struktūrvienību padarītās Latvijas Bankas prezidenta Mārtiņa Kazāka apgalvojums, ka “nu jau pāris gadus ECB naudu nevis emitē, bet izņem no apgrozības". ECB bilancē uzrādītās plašās naudas (Monetary aggregate M3) daudzuma pieaugumu M. Kazāks izskaidroja tā, ka “šis radītājs ietver sevī arī kreditēšanas pieaugumu. Plašās naudas daudzums pieaug tāpēc, ka mainās tās sastāvdaļu struktūra. Šeit jāņem vērā arī tāds rādītājs kā naudas apgrozīšanas ātrums. ECB ir atbildīga un neatkarīga institūcija un nedrukā naudu tāpēc, ka kāds tā gribētu.”

Tomēr izrādās, ka visa nauda ir nauda. Preču un pakalpojumu cenas Latvijā pēc to oficiālā novērtējuma ir sekojušas plašās naudas daudzuma pieaugumam un ECB refinansēšanas likmes samazinājumam, kura analogs fiziskajā pasaulē būtu ūdens krāna atgriešana:

*Mēneša sākuma rādītājs, ko ECB datējusi ar iepriekšējā mēneša baigām.

**Ir nolemts likmi pazemināt likmi līdz 2,65% no 12. marta.

Cenu celšanās notiek tad, ja apritē palaistās naudas daudzums apsteidz preču un pakalpojumu daudzuma pieaugumu, ko kopumā izsaka ar iekšzemes kopprodukta (IKP) pieaugumu. Statistiķi ir apņēmušies IKP izmaiņas rēķināt ne faktiskajās, bet salīdzināmās cenās bez cenu pieauguma komponentes, taču piemēri ar CSP nespēju pareizi novērtēt ne slimnīcām vajadzīgo preču cenu caurmēra izmaiņas, ne elektrības cenu celšanos apliecina, ka vismaz Latvijas gadījumā naudas daudzums aug pretēji IKP samazinājumam. Latvijas IKP samazinājumu CSP oficiāli atzīst, lai gan šī samazinājuma tempa mērīšanā viņi kļūdās tikpat stipri kā cenu celšanās tempa mērīšanā.