Par 120 miljonu eiro atņemšanu uz Latvijas valsti apvainojušies finanšu spekulanti atriebjas, atmaskojot valsts pirmā līmeņa pensiju sistēmu kā finanšu piramīdu pirmssabrukšanas stadijā.
Latvijas valsts 2025. gada valsts budžeta caurumu aizlāpīšanai valdība nolēmusi izmantot neaizskaramo rezervi - Latvijas nodevu maksājumu starptautiskajiem finanšu spekulantiem, kuri pretī dod Latvijai aizņemšanās tiesības un aizliekot par Latviju labu vārdu lielvalstu politiķiem, kuru žēlastības dēļ Latvija pastāvot kā valsts. Ja Latvijas politiķi sadūšojušies uz tādu soli, tad tas nozīmē, ka budžeta problēmas tiešām lielas. Iepriekš šī rezerve ir jau tikusi izmantota, lai izgrozītos no bankrota, kāds Latvijai draudēja 2009. gadā un vēl dažus turpmākos gadus. Tagadējās nepatikšanas tomēr mazākas, ja salīdzina, cik lielu atlaidi nodevai Latvija prasa. Šajā reizē tas ir tikai viens procentpunkts no sešiem procentiem no sociālās apdrošināšanas maksājumiem, kurus Latvijas valsts iekasē un atdod ārzemniekiem. Pēc finanšu ministra Arvila Ašeradena teiktā, valsts nākamgad samazinās šīs nodevas maksājumu par 120 miljoniem eiro.
Ja 1/6 daļa ir 120 miljoni, tad tas nozīmē, ka nodevas maksājums tik un tā pārsniegs pusmiljardu eiro nākamajā gadā. Pagājušā gada dati tādi, ka uz pensiju otrā līmeņa plāniem pārskaitīti 776,6 miljoni eiro un šogad tiks pārskaitīts noteikti vairāk atbilstoši tam, kādos kosmiskos līmeņos pacēlušās politiķu un ierēdņu algas. .
Viena gada maksājums pensiju fondiem jūtami lielāks nekā valsts aviokompānijas “airBaltic” bezcerīgie parādi, kurus valsts apņēmusies segt uz nodokļu maksātāju rēķina. Par to tagad liels sašutums un tracis, lai gan “airBaltic” nodarītie zaudējumi valsts budžetam daudz mazāki nekā Latvijas maksājumi finanšu spekulantiem. Pirmkārt, ar pusmiljardu eiro pieticis aviosabiedrības uzturēšanai vairāk nekā desmit gadu garumā. Otrkārt, atdeve no naudas grozīšanas “airBaltic” lielāka nekā no naudas grozīšanas caur pensiju otrā līmeņa fondiem. Ir vilinājums iemaksas pensiju fondos izbeigt vispār un par kā no gaisa nokritušo naudu dažu gadu laikā uzbūvēt “Rail Baltica” visšikākajā veidā.
Arī 120 miljoni eiro nav sīknauda. Šīs naudas apsaimniekotāji taču bija rēķinājušies, cik miljonus no 120 miljoniem viņi izmaksās paši sev par tādas grāmatvedības kārtošanu, kas spējīga attaisnot iemaksātās naudas vērtības un bieži vien arī iemaksu nominālās summas pazušanu. Vēl būtiskāks iemesls dusmām par iemaksu atņemšanu ir tāds, ka mazākas iemaksas tuvina nullei atlikumu, ko spekulanti kādreiz atdos iemaksu veicējiem. Tagadējā kārtībā atlikuma vērtība pēc savas pirktspējas noteikti būs mazāka par iemaksu vērtību, jo kapitāla pieauguma procenti mazāki par inflācijas procentiem, bet aizvien jaunas, inflācijas uzpūstas, mazvērtīgas naudas ieplūdināšana pensiju fondos padara veco iemaksu faktisko anulēšanu mazāk pamanāmu un sajūtamu. Pajautāsim, cik palicis pāri no vienam eiro atbilstošu iemaksu pirktspējas kopš 2001. gada, kad Latvija sāka naudas ieplūdināšanu pensiju fondos. Pieskaitīsim, protams, šim eiro ieguldījuma peļņas procentu eirocentus un iegūsim to pašu neko.
Ir saprotamas fondu apsaimniekotāju dusmas, jo kaut jel kādu reālu uzkrājumu pieaugumu uzrādīšanai viņiem nepieciešams aizvien lielāks jaunas naudas pieplūdums. Savās dusmās viņi pat riskē, diskreditējot valsti, kas joprojām nodrošina viņiem izcili labu dzīvi. Valstij tagad ir iegansts sadusmoties par vēstījumiem, kādus pensiju fondu pārvaldnieki nodod plašsaziņas līdzekļiem.
Uzticību valstij pašā saknē cērt bankas “Citadele” pensiju fondu pārvaldīšanai izveidotā meitasuzņēmuma “CBL Asset Management” valdes priekšsēdētājs Kārlis Purgailis (attēlā). Viņš nācis klajā ar paziņojumu, ka pašreiz “nav iespējams nedzirdēt aplamas tēzes par Latvijas pensiju sistēmas efektivitāti. Publiskajā telpā izskanējušais liek vaicāt - vai sabiedrība tiek uzskatīta par muļķiem vai tomēr lēmumu pieņēmējiem trūkst izpratnes par mūsu pašu pensiju sistēmu?”
Pēc būtības šeit pateikts, ka par muļķiem jāuzskata visi, kuri maksā nodokļus Latvijas valstij vai vispār valstij. No nodokļu maksātāja viedokļa nav atšķirības starp eiro, ko no viņa algas (ieņēmumiem) atrēķina kā obligātu apdrošināšanas maksājumu, kas nemaz neesot nodoklis, un ienākumu nodokli, kas - jā - ir nodoklis; un tāpat viņa izdevumu sadaļu neatvieglo paskaidrojumi par pievienotās vērtības nodokļa audzinošo lomu patēriņa regulēšanā, alkohola vai cukura akcīzes ieguldījumu veselības sargāšanā no kaitīgām vielām utt. Tā visa ir nauda, ko valsts savāc ar solījumu par ieguldījumiem, kas nodrošinās tuvāku un tālāku nākotni: lai pensionāri nenomirtu ne badā, ne tāpēc, ka viņi iegāžas upē līdz ar tiltu vai viņiem uzgāžas valsts uzņēmuma “airBaltic” nesalabota lidmašīna.
Tas, ko nodokļu maksātāji vispār dabūs atpakaļ par samaksātajiem nodokļiem, būs caurmēra atdeve no visiem maksājumiem. Latvijas pirmā līmeņa pensiju efektivitāte sakrīt ar Latvijas valsts efektivitāti un otrādi. Ja pietrūks naudas pensijām, tām tiks novirzīta nauda, par kuru normālos apstākļos salabotu tiltu; ja upē iegāzīsies viens, otrs, trešais tilts, tad pensijas tiks samazinātas, ko K. Purgailis izsaka ar terminu “indeksācijas reversēšana". Vai nu mēs ticam valsts spējām apsaimniekot valstij pieejamo naudu tā, lai pat tad, kad ir ļoti slikti, visiem būtu vienādi slikti, bet nevienam nebūtu traģiski (jānomirst badā u.tml.), vai arī raujam no šīs sistēmas laukā tik daudz, cik vien kurš var izraut. Baņķieri, lūk, samazina valsts ieņēmumus no sociālajiem maksājumiem par 6%, bet tas taču piemērs, kā rīkoties arī nodokļu maksātājiem. Ja baņķieriem taisnība, tad visa nodokļu maksāšana ir naudas likšana brūkošā finanšu piramīdā.
Neuzticēšanās valstij nesniedz atbildi uz jautājumu, kam tad uzticēties, turklāt uzticēties ne vārdos, bet uzticot naudu. Vai tā būs “zemes banka”, ja zem ābeles ieraksim saini ar vērtslietām? Vai atļauties tādu ekstravaganci kā bērnus?
Baņķieri piedāvā veidot uzkrājumus pensiju otrajā līmenī un arī trešajā līmenī: “Šie līdzekļi nonāk pensijas pārvaldnieku rīcībā un tiek investēti finanšu tirgos - galvenokārt uzņēmumu akcijās vai dažāda veida obligācijās. Tie ir reāli līdzekļi, kuru ienesīgums ir atkarīgs no notikumiem pasaules ekonomikā. Šos abus līmeņus pēc būtības nav iespējams korekti salīdzināt - 1. līmeņa uzkrājums ir valsts nākotnes solījums, kuru izmanto šī brīža pensiju izmaksai, savukārt 2. līmeņa līdzekļi ir mūsu katra maks un uzkrājums nākotnei. Līdz ar to arguments par 1. līmeņa it kā augstāku efektivitāti iztur kritiku tikai “Excel” tabulās bez ilgtermiņa redzējuma un sasaistes ar nākotnes ekonomisko situāciju valstī,” raksta K. Purgailis.
Arī šajā reizē der jautājums, “vai sabiedrība tiek uzskatīta par muļķiem”? To taču jebkurš var ieraudzīt, ka 2. līmeņa līdzekļi kā “maks” ir tukšs maks jeb neesošs uzkrājums. Jebkurš cilvēks var vai nu ielūkoties tikai viņam pieejamajos datos par viņa pensiju uzkrājumu un novērtēt, ar cik eiro dienā vai mēnesī viņš drīkstēs tērēt no šī uzkrājuma, lai nodzīvotu statistiski vidējam pensionāram atvēlētos dzīves 15 gadus, vai izpētīt Valsts sociālās apdrošināšana aģentūras sniegtos statistiskos datus, atbilstoši kuriem pensiju fondos no Latvijas kopumā iemaksātie miljardi pārvēršas par “5,55 eiro mēnesī lielākajai grupai no tiem cilvēkiem, kuri tagad dodas pensijā”. Jā, “tie ir reāli līdzekļi, kuru ienesīgums ir atkarīgs no notikumiem pasaules ekonomikā”. Un šie 5,55 eiro ir pasaules ekonomiskās izaugsmes reālais rezultāts nu jau vairāk nekā 20 pēdējos gados, kopš Latvijas iedzīvotāju nodokļu nauda tiek iemaksāta pensiju fondos.
Jau vairākus simtus gadu eiropeiskā zinātne un sabiedriskā doma dzīvo ar lozungu, ka mūžīgā dzinēja neiespējamība ir pierādīta reizi pa visām reizēm. Līdz ar to izslēgta iespējamība, ka pasaules ekonomikā var ieviest kaut ko tādu, kas padarīs to daudzreiz efektīvāku nekā tagad. Ja nospiedošais vairākums Latvijas iedzīvotāju spējuši pensiju fondos 23 gadu laikā sakrāt tik daudz, lai pensionāra gados viņiem pienāktos 5-10-15 eiro mēnesī, tad droši, ka 99% no viņiem 46 gados, ar kuriem algotā darba mūžam vajadzētu beigties, būs tikuši līdz 10-20-30 eiro mēnesī. Tātad līdz naudas summām, kādas nenodrošina viņu iztikas minimumu. Kas tādā gadījumā lems, vai šiem cilvēkiem dzīvot, vai mirt? Vai kāds var iedomāties, ka tie būs pensiju fondi? Iedomāties, ka šo fondu gadu desmitiem algotie darbinieki gribēs un varēs kaut ko piemaksāt cilvēkiem, uz kuru rēķina viņi tik ilgi un labi dzīvojuši? Nē, viņi izmaksās pensionāriem tik, cik varēs izmaksāt atbilstoši “notikumiem pasaules ekonomikā", un būs brīvi no jebkādas juridiskās un morālās atbildības.
Paliek tikai valsts kā lēmēja, vai ekonomiskas (politiskas, militāras, ekoloģiskas) katastrofas apstākļos aprobežoties ar masveidā nomirušu cilvēku mirstīgo atlieku savākšanu, lai badam, salam u.tml. nepievienotu sērgas, jeb tomēr atrast iespējas masveida mirstību nepieļaut. Valstis uztur tēlu, ka tās izvēlēsies otro variantu. Aktuāli un spilgti piemēri tam ir Krievijas rīcība okupētajās Ukrainas teritorijās un pēdējā brīdī arī Ukrainas rīcība Kurskas apgabalā. Noteikti, ka dzīve okupētajās teritorijās grūta un bīstama, ar paaugstinātu mirstību, taču valstis tomēr cenšas apliecināt un apliecina spējas nodrošināt izdzīvošanas minimumu vairākumam šo valstu kontrolētajās teritorijās dzīvojošiem cilvēkiem.
Norāde uz karu ir norāde uz grūtībām nākotnē, kādās Latvija iekulsies pat bez kara: “Tiek sagatavota augsne ļoti nepopulāru un skarbu lēmumu pieņemšanai nākotnē, ieskaitot pensijas vecuma sliekšņa celšanu, budžeta izdevumu samazināšanu citās sociālajās jomās vai pat indeksācijas reversēšanu u.tml.,” uzskaitīja K. Purgailis.
“Pensiju 1. līmeņa galvenā problēma ir tā, ka savā būtībā tas ir līdzīgs jebkuriem citiem valsts izdevumiem. Proti, pretī saņemtajām sociālās apdrošināšanas iemaksām, ir izdevumu bāze, kas ir ļoti liela (kopējie izdevumi valsts pensijām... pārsniedz 3 miljardus eiro gadā) un kurai ir objektīvas tendences laika gaitā pieaugt. Pensiju indeksācija noteikti ir nepieciešama jo tā kompensē esošo pensiju pirktspējas zudumu to saņēmējiem. Tomēr svarīgi atcerēties, ka indeksācija nozīmē izdevumu palielināšanu. Jo vairāk mēs palielinām izdevumus šobrīd, jo vairāk mums vajadzēs palielināt izdevumus nākotnē,” nākotnes biedu aprakstīšanā iesaistījās pensiju fondu pārvaldnieka “Vairo” valdes priekšsēdētājs Iļja Arefjevs (attēlā).
Tas taču acīm redzami, ka pensiju fondu ienesīgums netiek līdzi nebūt ne patvaļīgi, bet pazemināšanas virzienā iegrozītiem inflācijas rādītājiem sekojošai pensiju indeksācijai. Tāpēc nauda nodokļu veidā jānovirza tikai valstij, kas vismaz principiāli spējīga atlīdzināt nodokļu maksātājiem tad, kad viņiem tas visvairāk vajadzīgs.
