Finanšu ministrija baida ierēdņus ar taupību un tautu ar nodokļu celšanu

Valstij pietrūks daudz naudas nākamgad paredzamo izdevumu, saistību un politiķu solījumu izpildei, tāpēc 2024. gada septembra sākumā droši zināms tikai viens, ka sabiedrībai nepatīkamus darbus valstij darīt nāksies. Valsts no šiem darbiem baidās tikpat cik sabiedrība.

Pašsaprotama rīcība ir budžeta sastiķēšanai nepieciešama nodokļu likumu grozīšana, t.i., nodokļu celšana (jaunu nodokļu izdomāšana, nodokļu iekasēšanas kārtības maiņa utt.). 2025. gada budžeta veidošanas sākotnē tika teikts, ka šoreiz nodokļu grozīšana būšot nodokļu reformas cienīga. Taču tagad izrādās, ka dzīšanās pēc diviem mērķiem traucē sasniegt gan vienu, gan otru mērķi: dažnedažādi priekšlikumi un iespējamie risinājumi nomaina cits citu, taču īstas skaidrības par nākotni kā nav, tā nav. Reforma šķiet atliekama, bet nākamo gadu bez budžeta iesākt nedrīkst. Šo darba nedēļu paredzēts noslēgt ar Nacionālās trīspusējās sadarbības padomes sēdi piektdien. Ar tās palīdzību būtu jānonāk pie lielākas skaidrības par dzīvi nākamajā gadā. Padomē ietilpst valdības, Latvijas Darba devēju konfederācijas un Brīvo arodbiedrību savienības amatpersonas. Pārlūkosim aktuālākos pieteikumus un strīdus par to, kā salāgot nākamā gada vajadzības ar iespējām.

Ierēdņiem atraušot garantētus algu pielikumus

Atbilstoši Finanšu ministrijas priekšstatiem par pārējo ministriju reālā darba un dažnedažādu saistību apjomu, šo ministriju un tām pakārtoto pastāvēšanai nepieciešamo naudas daudzumu nākamgad varētu samazināt šādā apmērā:

Dažas ministrijas pēc tam publiski pauda, ka šādi skaitļi esot tikai diskusiju materiāls, par kuru nekāds lēmums nav pieņemts.

Kopš 2009. gada aprobētā sistēma, kas ļauj palielināt ierēdņu atalgojumu pretēji jebkādiem iestāžu budžeta samazinājuma solījumiem un lēmumiem. Šāds triks ir samazinājuma rēķināšana nevis pret reālo kārtējā gada budžetu, bet pret nākamo gadu budžeta plāniem, kuros ierakstīti dažkārt fantastiski iestāžu izdevumu pieaugumi kā mierinājums, ka iepriekšējā gadā iedots mazāk, nekā ministrija/iestāde prasīja. Par mutes turēšanu šogad tai (ministrijai vai valdošās koalīcijas partijai, kas šai ministrijai piesūkusies) apsolītas tiesības iztērēt, sacīsim, par 10 miljoniem eiro vairāk nākamgad. Tālāk tielēšanās notiek tikai par to, cik miljonus no vēl nedabūtajiem 10 miljoniem atrēķināt. Rezultātā ierēdņu algas aug kā augušas arī tajos gados, kad no iestādēm un valdības kopumā prasa un tiek sacerētas atskaites par pārvaldes iestāžu izdevumu ierobežošanu.

Brīvās arodbiedrības pret bagātākajiem cilvēkiem Latvijā

Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība (LBAS) pieteikusi priekšlikumu atkārtot 2009. gadā jau izmantoto taupības paņēmienu - likvidēt valsts uzņēmumu un iestāžu padomes, kā arī samazināt šo uzņēmumu valžu locekļu skaitu. Pēc tam padomes tika atjaunotas, noformējot to kā priekšnosacījumu, lai Latviju 2016. gadā uzņemtu Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijā (starptautiskais apzīmējums OECD). Šī organizācija tika reklamēta kā neaizvietojama padomdevēja aizvien lielākas labklājības sasniegšanai. Pēc nepilniem desmit gadiem ar ekskluzīvajiem, tikai OECD biedriem domātajiem padomiem jau varam secināt, cik šie padomi bijuši noderīgi. Proti, pilnīgi bezjēdzīgi, par ko lieku reizi liecina jezga ap 2025. gada budžeta gatavošanu.

Piemēra pēc palūkosimies, kā šī valžu un padomju sistēma atņem naudu medicīnai. To pašu varētu sacīt par valsts augstskolās izveidotajām padomēm vai par valsts un pašvaldību energouzņēmumiem, kuru piegādātās elektrības vai siltuma tarifi aug tieši tāpat, kā šo uzņēmumu valdēs un padomēs pieņemto cilvēku skaits un algas.

Lūk, valstī lielākās, Rīgas Austrumu slimnīcas padomi vada Tīna Kukka. Par to viņai pērn samaksāti 36 tūkstoši eiro. Taču viņas 2023. gada ienākumu deklarāciju ir vērts lasīt arī tālāk. Maz cilvēku to zināja, ka pastāv valsts akciju sabiedrība “Elektroniskie sakari”, “kas nodrošina valsts ierobežoto resursu - radiofrekvenču spektra un numerācijas pārvaldību”. Arī šādai pārvaldībai vajadzīga sava pārvaldība - padome, kuras loceklei T. Kukkai samaksāti 27,8 tūkstoši eiro. Tālāk T. Kukka pievērsusies uzņēmumu vadīšanai divu uzņēmumu valdēs. Tajā skaitā 78 tūkstošus eiro viņa nopelnījusi uzņēmumā “IDX1R", no kura tagad izkūņojusies Indexo banka. Un vēl viņa kaut ko labu izdarījusi “Luminor” bankai par nepilniem 6 tūkstošiem eiro.

Austrumu slimnīcas valdes priekšsēdētājs Normunds Staņēvičs kopš pērnā maija līdz gada beigām saņēmis 70,8 tūkstošus eiro, vienlaicīgi vadot arī Stradiņa slimnīca padomi par 8,5 tūkstošiem eiro. Austrumu slimnīcas padomes loceklis Valts Ābols šajā padomē nopelnījis 32,4 tūkstošus, bet kā Bērnu slimnīcas valdes priekšsēdētājs - 81,4 tūkstoti.

Būtu iespējams parādīt kaut vai visu naudīgāko valsts un pašvaldību uzņēmumu u.c. nodibinājumu saistību tādā veidā, ka to valdēs un padomēs esošie cilvēki pieņēmuši viens otru darbā un savstarpēji nodrošina ar radniecības, biznesa, seksa vai kādām citām attiecībām saistītam cilvēku lokam tādus atalgojumus, pret kuriem Valsts prezidentam un Ministru prezidentei jānokaunas par nespēju strādāt par solīdu algu. Tagad it kā pavērusies iespēja vai vismaz iegansts valstij tikt no šādiem cilvēkiem vaļā, bet jautājums, kas ir valsts. Viņi jūtas kā izveidojuši paši savu valsti, kas stiprāka par to valsti, ko pārstāv Saeima un tās pilnvarotā valdība.

Uz kuru pusi iesi, tās puses bedrē iekritīsi!

Skaļu “fui” vispirms Finanšu ministrijai un tālāk valdošajai koalīcijai un politiķiem vispār sakarā ar pieteikto nodokļu reformu un budžeta veidošanu pateikusi Latvijas Banka. Tā sargā komercbankas un citas finanšu iestādes apmēram tāpat, kā savas iestādes sargā ministrijas.

Pirmkārt, koalīcijas un opozīcijas politiķi ir vienoti par to, ka bankām vajag uzlikt speciālus un lielus, vēl labāk milzīgus nodokļus. Par to sabiedrības vairākums patiešām politiķus uzslavēs. Koalīcijas politiķu priekšrocība ir tikt uzslavētiem divkārt. Vispirms par jaunu nodokļu izdomāšanu un uzlikšanu bankām, pēc tam par šajos nodokļos savāktās naudas piešķiršanu īstajiem grūtdieņiem.

Otrkārt, politiķi sliecas samazināt pensiju otrā līmeņa obligātās iemaksas fondos, kas praktiski ir komercbanku atvasinājumi vai pseidonīmi. Latvijas Banka dedzīgi aizstāv uz komercbankām pavērsto naudas straumi, kuras šodien atnestā nauda bankām būs jāatdod iemaksu veicējiem pēc gadu desmitiem. Bankām nav ne mazākās atbildības ne par to, kā naudas vērtība būs zudusi inflācijas dēļ, ne par to, kādu kapitāla pieauguma procentu būs izdevies iegūt. Šis pieaugums var izrādīties arī negatīvs. Pensiju fondi un tālāk bankas nav spiestas nodrošināt kaut vai iemaksu nominālvērtības saglabāšanu. Reāli ir tā, ka vairāk nekā divdesmit gados kopš iemaksu sākuma Latvijā “otrais pensiju līmenis nodrošina pensionāriem piecus eiro mēnesī”.

Latvijas Banka pieļauj iecerēto banku virspeļņas nodokli kā terminētu līdzekļu avotu valsts drošības izdevumiem un piedevām kā stimulu kredītu izsniegšanai. Viegli pamanīt, ka šie abi mērķi nav savietojami, jo nav iespējams ar vienu un to pašu naudu finansēt gan bruņojuma iegādi, gan citus projektus, kādiem bankas dod kredītus.

Latvijas Banka aicina valsts valdību novērst iztrūkumu valsts budžetā nevis uz banku, bet uz ekonomiskās izaugsmes rēķina. Šādam lozungam ikviens piekritīs, bet tālāk nāk domstarpības par to, kā lozungu pildīt (kaut vai saprast visiem vienādi).

Lozungu līmenī labi izklausās nodokļu sloga mazināšana darbaspēkam un ienākumu nodokļa progresivitātes palielināšana, bet Latvijas Banka tik un tā brīdina, ka arī tas nepaliks bez sliktām sekām. Pirmkārt, neesot labi celt pievienotās vērtības nodokļa likmi, lai aizvietotu darbaspēka nodokļa samazināšanas dēļ zaudētos ieņēmumus. Otrkārt, ar paaugstinātām nodokļa likmēm lielo algu saņēmējiem tikšot no Latvijas aizbaidīti augstu prasmju speciālisti, kas bremzēs ekonomikas pārmaiņas uz sarežģītāku un augstākas pievienotās vērtības preču ražošanu, piesies Latviju zemu un vidēju ienākumu ekonomikai utt.