Vijoļbūves meistars un instrumentu eksperts, tulkotājs, izcilās rakstnieces un dzejnieces Vizmas Belševicas vīrs, literātu Klāva un Jāņa Elsbergu, kā arī tulkotājas no norvēģu valodas Raitas Kozlovskas tēvs.
Daudz pieredzējis un daudz devis citiem. Cilvēks ar lielo burtu. Tā var raksturot sirmo kungu Zigurdu Elsbergu, kurš pieredzējis gan dzimtās pilsētas sagrāvi, gan bēgļu gaitas un tuvo ģimenes locekļu aiziešanu Mūžībā pirms viņa. Tomēr tas viss nav spējis aizēnot milzīgo mīlestību, ko viņš jutis pret dzimteni, dzimto valodu, mūziku un ģimeni.
Zigurds Elsbergs dzimis Liepājā, tomēr dzīve aizvedusi prom no tās. «Es ļoti ilgojos pēc Liepājas, un pērn mani aizveda uz manu pilsētu. Biju teātrī uz Kārļa Lāča un mana dēla Jāņa Elsberga mūziklu Pūt, vējiņi!. Bijām ar automašīnu un pabraukājām pa dzimto Liepāju. Man tas bija ļoti sāpīgi, jo Liepājā es izjūtu to, ko karš izdarīja ar mums un ar Liepāju. Atceros, kāda pilsēta izskatījās pirms kara. Ļoti skaista, romantiska. Ar lielu ostu un brīnišķīgu jūrmalu,» atmiņās ieslīgst sirmais kungs un stāsta, ka viņa ģimenes dzīvokli divstāvu namā Toma ielā 58 iznīcināja padomju armijas mestā fugasa bumba.
«Mēs bijām dārziņā, simboliskā patvertnē, bedrē. Pēc apdullinošā sprādziena tai vietā, kur slējās mūsu māja, bija redzamas debesis. Apmēram 60 procentu skaisto celtņu Liepājā kara laikā uzlidojumos tika iznīcinātas. Liepājā bija Karosta un atomzemūdeņu bāze. Kad es mācījos konservatorijā, bija jāstāv lielā rindā milicijā pēc atļaujas iebraukt PSRS rietumu tālākajā punktā Liepājā. Pēc kara izslimoju dzelteno kaiti un tuberkulozi, un sekas bija bronhiālā astma. Klimata dēļ Liepājā vairs nevarēju uzturēties, jo bija astmas lēkmes. Man ar šo skaisto pilsētu saistās skumjas atmiņas. Tagad mans laimes cipars ir 58, mūsu Liepājas mājas numurs.»
Mūzika mājās, ganu gaitās un skolā
Kur radās mūzikas mīlestība un daudzo valodu zināšanas? Elsberga kungs stāstu sāk no mazotnes: «Mamma man dziedāja šūpuļdziesmas, kad es biju mazs. Trīs gadu vecumā mani vecāki sūtīja divvalodīgā vāculatviešu bērnudārzā, kur priekšā jau bija brālis Rihards. Pie Išraida kundzes bija daudz muzikālu uzvedumu. Toreiz nebija ne radio, ne televīzijas, bet mājās mums bija patafons, un mēs to bieži spēlējām. Vintera un brāļu Laivinieku dziesmas zināju no galvas. Manas mammas tēvs, Drāšu fabrikas mehāniķis Fridrihs Šneiders pēc tautības bija vācietis, un tā pa mammas līniju man pirmā valoda bija vācu. 1939. gadā, kad uz Vāciju posās aizbraukt mammas labākā draudzene Veronika Pikola, viņa uzdāvināja mums tādu mūzikas kasti ar lielām metāla platēm – tā visu vācu laiku klausījāmies klasisko mūziku. Tad es arī apguvu blumīzera spēli. Brālim tādu uzdāvināja, un es paslepus to ņēmu no viņa mantām spēlēt. Deviņu gadu vecumā vecāki mani sūtīja ganos Dunalkā, un tur es dzirdēju daudz dziesmu – Jāņos dziedamās, citas populāras melodijas. Draudzīgs kalpu vīrs man iemācīja taisīt stabules, un es tās arī spēlēju.»
Elsbergiem kaimiņos Šķūņu ielā dzīvojusi kāda Valdšteinu ģimene, kurā tēvs bijis Liepājas Operas flautists, bet meita – pianiste. «Vasarās, kad logi bija atvērti, klausījāmies viņu spēli. Iespaidīgs bija arī vācu jūrnieku pūtēju orķestris. Varēju kvartāliem iet līdzi un klausīties – tā bija aizraujoša mūzika. Tad, kad mūsu māju 1944. gadā sabombardēja, devāmies bēgļu gaitās un laimīgi ar kuģi nokļuvām Dancigā. Raibi mums tur gāja. Karam beidzoties, atradu mazu 32 basu akordeonu, kuru atvedu līdzi uz Latviju,» atceras Zigurds Elsbergs.
«Teplicē Šēnavā satikās trīs armijas: franču, amerikāņu un padomju. Mans tēvs izvēlējās braukt nevis uz franču kolonijām, bet atpakaļ uz Latviju. Bēgļu gaitās es smagi saslimu ar hepatītu, tiku arī pie tuberkulozes. Taču tas man netraucēja bez vecāku ziņas ar mazo akordeonu 1945. gada rudenī aiziet uz mūzikas skolu. Tēvs gan gribēja, lai es labāk mācītos kādu amatu. Man akordeona spēle gāja no rokas, un skolotājs Voldemārs Ceriņš man ļāva vingrināties arī ar savu 80 basu akordeonu. Tad no Sedolu ģimenes izdevās nopirkt lielo, moderno Hohner akordeonu, ar kuru es arī pabeidzu mūzikas vidusskolu 1950. gadā. Nākamajā gadā mani angažēja Liepājas opera, tur es kļuvu par koncertmeistaru aģitkoncertos, kur nebija klavieru. Līdz ar šo darbu varēju par brīvu iet uz visām operas izrādēm. Mūzikas vidusskolā turpināju mācības vijoļklasē. Vijoli es pārmantoju no sava brālēna Roberta Kļavas. Tagad Litenē ir redzams, ka tieši tajā dienā, kad mēs devāmies bēgļu gaitās, viņš krita Kurzemes katlā – viņa vārds ir iegravēts piemiņas akmenī Litenē.»
1954. gadā Zigurds iestājies konservatorijas alta vijoles klasē. «Bija jāgādā alts, nācās pārdot manu glauno akordeonu, un tēvs pārdeva no miera laikiem bēgļu gaitās saglabāto puskažociņu,» skumjo bērnības un jaunības stāstu atstāsta Elsberga kungs. Tā radās interese uz stīgu instrumentiem, un, izglītojies arī no labas literatūras, periodikas un paša pieredzes, viņš kļuva par vijoļbūves meistaru un instrumentu ekspertu. «Interese par vijoļbūvi sākās ar to, ka es zināju valodas. Lasīju visu iespējamo.»
«Man ir labas grāmatas arī zviedru valodā. Zviedriem ir augstāks dzīves līmenis, un viņi savus knifus un noslēpumus neslēpj, bet dalās ar tiem. Biju spiests apgūt arī franču valodu, jo internetā ir tāda vietne, kur var pasūtīt grāmatas. Varu lasīt un orientēties astoņās valodās,» stāsta sirmais kungs. Viņš paskaidro, ka vārds «vijoļmeistars un būvētājs» sevī ietverot arī kontrabasus, čellus un alta vijoles. «Uz vienas rokas pirkstiem var saskaitīt, cik vijoļmeistaru ir Latvijā. Neesmu skaitījis, cik instrumenti šajos gados gājuši cauri manām rokām. Katrā ziņā to ir daudzi simti,» lēš meistars.
Valodu mīlestība – visiem ģimenē
Ne visi zina, ka Zigurds Elsbergs ir arī atdzejotājs, līdzīgi kā visa viņa ģimene – sieva Vizma, dēli Klāvs un Jānis, kā arī meita Raita. Dzeju viņš tulkojis no zviedru un norvēģu valodas. «Grūti tulkot, jo šīs divas mūzas – vijoļbūve un literatūra – prasa visu cilvēku. Kamēr es darbojos ar atdzejošanu, uz vietas stāv vijoļbūve,» nopūšas meistars un teic, ka viņš ielāgojot vienu lietu, pie kuras viņu pieradinājusi dzīvesbiedre, kura pati bija izcila literāte un atdzejotāja – visu laiku jāmācās sava dzimtā valoda. «Ja viņai liktenis būtu lēmis nonākt vientuļā salā, Vizma atbildēja, ka līdzi ņemt gribētu Mīlenbaha un Endzelīna vārdnīcas. Es daudzus vārdus Vizmai esmu atnesis no tautas. Dullajā
Paulīnē ir tāds teiciens tu saki?. Ar akcentu uz tu. Aktrise Lilita Bērziņa filmā to akcentu nepareizi izrunāja. Es atceros, ka Klāvs, mans vecākais dēls, ar kuru man bija labas attiecības, bieži cauras naktis pavadīja pie virtuves galda, rakstot dzeju. Viņš šad tad man prasīja, cik sinonīmu zinu par kādu vārdu. No saviem Liepājas pašpuikas gadiem noskaitīju viņam veselu strīpu. Tos viņš izmantoja Kurta Vonegūta tulkojumā.»
Atminoties padomju laikus, sirmais kungs teic: «Šis laiks bija tik ilgs, bet nepakļāvāmies, un tapa laba dzeja, ko rakstīja Vizma un Klāvs. Šīs iekārtas sargi Klāvu noslepkavoja – tā bija lielākā atriebība par to, ka nepakļāvāmies. Mums bija sava pārliecība. Vizma tad pārstāja rakstīt dzeju, Jānim arī tas bija liels trieciens. Viņš desmit gadus jaunāks par Klāvu. Jānis arī ir atdzejotājs, tulkotājs no lietuviešu, angļu, amerikāņu literatūras. Viņš ir aktīvs literāts, un sadarbībā ar komponistu Kārli Lāci tapa Liepājas teātrī mūzikls Pūt, vējiņi!. Tad viņam bija «jāpārtop par Puškinu» un jāsaraksta dziesmu teksti mūziklam Oņegins Dailes teātrim.»
Par sievu ar lielu mīlestību
Daudz. «Vizma bija personība ar lielu atbildības izjūtu pret savu ģimeni, pret tuvākajiem. Tas arī atspoguļojas dažās intervijās, kurās viņa pastāsta, cik atdevusi laiku ēst gatavošanai un trauku mazgāšanai. Bija arī tādas lietas, kas Vizmai bija tuvu pie sirds. Dažādu ēdienu gatavošana, sēņošana. Viņai ļoti patika staigāt – pēc kartes un alfabēta viņa varēja izstaigāt visas Rīgas ielas, un viņai nebija vajadzīgs blakusstaigātājs. Kad mums bija auto, tikām arī pie lauku mājas Vecpiebalgā – Lejaskliģēniem. Es parasti biju pie stūres. Vizmai patika apceļot Latviju, un mēs bijām arī aizbraukuši uz Kaļiņingradas apgabalu, kad tur dienēja Klāvs. Vizma diemžēl diezgan daudz smēķēja. Kad viņai vajadzēja uzsmēķēt, mēs apstājāmies. Diemžēl smēķēšana ne pie kā laba nenoveda. Es vēl dzīvoju, bet Vizmas vairs nav. Vizmas saslimšana bija kādā karstā 2000. gada jūlija dienā, kad Vizma vēlējās ar Klāva bērniem Matīsu un Ievu aizbraukt uz Siguldu, uz Gūtmaņa alu un Turaidas pili. Neraugoties uz maniem iebildumiem, Vizma tomēr izlēma braukt. Bet tas bija liktenīgs brauciens – viņa dabūja insultu. Pēc šā brauciena man vajadzēja pārkvalificēties par slimnieku kopēju. Mēs, protams, vēl daudz braucām ar auto, bet Vizmai bija grūti izkāpt un izkustēties. Pēdējā vakarā pirms savas aiziešanas Vizma piezvanīja Matīsam, un viņiem bija apmēram pusstundu gara saruna. To Matīss vēlāk pateica. Mazdēls bija ticis pie sava auto, un tagad viņš solīja vecaimātei parādīt Latviju.»
Vaicāts par to, vai šodien jūtas laimīgs, Zigurds Elsbergs atbild: «Mans draugs, Somijas zviedru dzejnieks un mūziķis Klāss Andersons, kad viņam uzdeva tieši tādu pašu jautājumu, atbildēja: galvenā emocija, sasniedzot 75 gadu vecumu, ir triumfa izjūta. Nevis laime, bet triumfs, jo nodzīvots tik ilgi un pārvarētas gan slimības, gan grūtumi, gan likteņa sitieni. Kādreiz man ir tāda nereāla sajūta, ka es atceros, kas notika 1938. un 1939. gadā. Protams, tikai tagad es varu novērtēt, kāda laime un kāda bauda no Viņa Majestātes Likteņa bija tā, kas saveda mani kopā ar Vizmu. Tie bija ļoti vērtīgi gadi, un tikai tagad es to varu novērtēt. Uzticēšanās no Vizmas puses. Laimīgs esmu tāpēc, ka es vēl joprojām varu palīdzēt stīdziniekiem, varu padarīt skanīgus čellus un vijoles. Tomēr bieži trūkst pleca izjūtas, trūkst Vizmas. Tā nav nekāda laime, ka es vēl dzīvoju. Kā jūtas vientuļnieks drūmā ziemas dienā?» Saruna beidzas uz skumjas, tomēr mīlestības caurstrāvotas nots.
