Mosties ar domu, ka gaidāma laba diena

Daudzu bērnu paaudžu iemīļotā skatuves māksliniece Vera Singajevska jeb vienkārši Singa šodien dzīvo ar atmiņām, ar rūpēm un prieku par abiem dēliem – Gundaru un Māri – un četriem mazbērniem. Par slimībām Singa negrib runāt, jo «jādzīvo ir skaisti un ar labām domām jāsagaida visi rīti».

«Varu teikt – mans radošais mūžs bijis bagāts un skatītāju mīlestības piepildīts,» teic aktrise, kurai šogad gaidāma apaļa jubileja. Pa skolām un kultūras namiem braukājot, piedzīvoti dažādi starpgadījumi un amizanti notikumi.

Raibu raibie notikumi

«Skolās es sniedzu koncertus. Visbiežāk kopā ar komponistiem Arvīdu Žilinski un Elgu Īgenbergu. Arī ar izrādēm daudz braukāts. Tagad atceros, tā bija Lubāna, kur mēs bijām ar izrādi Brālītis un Karlsons, kas dzīvo uz jumta. Tur pirmajā rindā sēdēja jauna māmiņa ar mazuli uz rokām. Es domāju: tā jocīgi, ar zīdaini uz rokas nāk uz teātri, laikam jau nebija kur atstāt. Un pēkšņi tas bērns ieraudājās. Sieviete ātri atsedza savu krūti un tūlīt uz vietas baroja bērnu. Un tad bija klusums, un mēs varējām turpināt izrādi. Ar to es gribu pateikt tikai to, cik ārkārtīgi cilvēki mīlēja teātri,» atminas Singa un jau stāsta nākamo notikumu. «Es atceros, ka mēs vienreiz vēlā nakts stundā iebraucām Elejā, bija dziļi sniegi, un nevarējām izbraukt. Palīgā nāca traktori. Elejas kultūras namā cilvēki sēž, vateņos saģērbušies. Nevarēja ar krāsnīm piekurināt telpu. Mums atnesa pienu, medu, maizi, lai paēdam. Tagad mums saka: būvējiet savu skatuvi, mēs izslauksim gotiņas un tad nāksim uz izrādi. Tas toreiz bija Zvejnieka dēls, kurā es spēlēju Zentu. Tas pierādīja, ka ļaudis ir ar mieru pārvarēt visvisādas grūtības, lai redzētu izrādi.»

Pavisam nesen Singai piezvanījusi kāda sieviete viņas vecumā un vaicājusi: vai jūs atceraties – kad mans dēls bija 5. klasē, viņš pēc izrādes uz skatuves jums uznesa sarkanas rozes? «Es ļoti pateicos, bet nevaru atcerēties visus tos cilvēkus, kuri man sniedza tos puķu kalnus. Tas bija tai pašā Elejā – viens puisītis uznāca uz skatuves, un viņam rokās bija tikai smildziņas, tikko noplūktas. Viņš netika pie puķes, bet tomēr gribēja uznākt pie manis augšā un paskatīties, kā griežas mans propellers. Un šīs smildziņas man bija ļoti dārgas, dārgākas par viskrāšņākajiem ziediem. Bērns bija vēlējies mani sastapt,» ar gandarījumu joprojām atceras aktrise.

Ar zābaku pa pieri

Singa atceras daudzas vietas Latvijā, kuras savulaik izbraukājuši. Toreiz jau nebija ne viesu māju, ne visur viesnīcu. «Mums bija viena aktrise Biruta Vizicka. Kad mēs iegājām kādā kopmītnē, viņa nogūlās, un pie viņas nāca blusas un blaktis. Tad mēs zinājām, ka gulēt tur nevaram. Viņa it kā pievilka insektus. Kad viņa bija tur izgulējusies, mēs zinājām, ka varam gulēt tajā istabā un nokosti nebūsim,» aktrise palaiž savu sirsnīgo smieklu.

Skatuves darbā bijis arī kāds kuriozs, kas kalpojis par sākumu vēstuļu draudzībai. «Mūsu, Jaunatnes, teātrī bija tāds Toļiks, Anatolijs Vasermans. Viņš būvēja skatuvi, pie gaismām strādāja un vienmēr, kad es spēlēju izrādi, stāvēja aizkulisēs. Karlsonā ir tāds skats, ka es bradāju pa jūru, man vajadzēja novilkt zābaku un mest uz aizkulisēm. Izrādījās, ka zābaks trāpījis tam puisim pa pieri. Viņš man tikai tagad atrakstīja no Izraēlas, ka viņš bijis tik laimīgs, tik laimīgs, ka tas zābaks trāpījis tieši viņam pa pieri. Un tas tā ietrāpījās, ka viņam bija atbraucis kāds paziņa no Rīgas un viņš vēlējās uzzināt, ko es daru un kā man iet. Saku, lai viņš pats man piezvana. Un tā viņš man atgādināja visas šīs atmiņas. Mēs kļuvām lieli draugi, sarakstāmies, un es viņam aizsūtīju arī savu jauno grāmatu Mans mūžs. To viņš ļoti gaidīja. Toļiks ir mākslinieks, portretists, viņš veido skaistus, interesantus portretus. Viņam ir liela ģimene, pieci bērni. Sieva ir režisore, viņš teātri mīl. Viņš man tagad raksta vēstules uz 18 lappusēm. Runāt viņam ir grūti latviski, bet lasot viņš visu saprot,» ar smaidu atklāj lieliskā māksliniece, un tādu stāstu par skatītāju mīlestību un sapņu piepildījumu viņai ir daudz.

Viens puisēns arī gribējis uznākt uz skatuves un pamēģināt Karlsona pogu – kā tas propellers griežas. «Taču bija nodarījis kādas nerātnības, un skolotāja nav laidusi viņu uz skatuves. Zēns to ļoti pārdzīvoja. Tas ir tagadējais uzņēmējs Aivars Smagars no Zviedrijas. Bija atbraukuši žurnālisti, kas gribēja manu – Karlsona – portretu. Tad es Smiļģa muzejā saģērbos, pienācu pie baseina malas un nofotografējos. Un tad Aivars, kuram bērnībā skolotāja aizliedza, darīja, ko gribēja. Spieda pogu, grozīja manu propelleru. Viņš teica: tagad mans sapnis ir piepildījies,» nosmej aktrise.

Tik dažādi laiki piedzīvoti!

Grāmata Mans mūžs, kura nesen iznākusi, ir Singas atmiņas par dzīvi gan miera, gan kara laikos. «Mūžs jau ir garš, jo esmu dzīvojusi vecos Ulmaņlaikos, krievu laikos, vācu laikos, atkal krievu laikos un atbrīvotā Latvijā. Kādi bija vecie Ulmaņlaiki, tādi jau mums nekad nebūs. Tur var zākāties un teikt nezin ko. Bet tik daudz skolu viņš ir uzcēlis Latvijā! To labo par veco Ulmani šodien negrib pieminēt, un vēsturi jau var izgrozīt dažādi. Tie, kas Ulmaņlaikos nav dzīvojuši, bet tikai no grāmatām samācījušies vēsturi, to visu var iztulkot dažādi. Bet man par viņu ir vislabākās atmiņas,» neslēpj aktrise.

Viņa augusi lielā ģimenē – četri bērni, visi izskoloti, skolas bija par brīvu, pusdienas par brīvu. Kaut gan tēvs bija vienīgais pelnītājs, visa ģimene varēja dzīvot labi un iztikt, ar šodienas grūtajiem laikiem salīdzina sirmā kundze.

Liels atspaids aktrisei tagad ir abi dēli, kas dzimuši laulībā ar aktieri Tālivaldi Āboliņu, Gundars un Māris. «Dēli man ļoti palīdz. Citādi nevarētu iztikt. Kad paši nevar atnākt, piezvana pa telefonu. Man ir četri mazbērni. Gundaram ir četrgadīgā meitiņa Austriņa un Dainiņa, bet Mārim – dvīņi Anniņa un Tālivaldis. Es mazbērniem daudz stāstu par latviešu autoriem. Gundars ieguvis plašu rezonansi visā pasaulē. Viņš ir bijis vairāk nekā 28 valstīs, spēlējis izrādes gan latviešu, gan vācu valodā. Eiropas mērogā atzīts starp pirmajiem desmit labākajiem aktieriem. Tas man ir prieks un gandarījums. Māris atkal uzticīgs televīzijai. Vairāk nekā 27 gadus strādā par televīzijas skaņu režisoru. Viņa darbs nav redzams, bet ir dzirdams. Viņš labi aktieriski prot aizrādīt, viņam ir laba izjūta. Es lepojos par viņa darbu,» gandarīta aktrise, kura joprojām atlicina laiku ne tikai ģimenei, bet arī draudzenēm.

Joprojām sabiedriski aktīva

«Mums, bijušajām Jaunatnes teātra aktrisēm, ir saglabājusies interesanta tradīcija satikties dzimšanas un vārda dienās. Manas grāmatas atvēršanas svētkos viņas visas kopīgi dziedāja dziesmu no Karlsona dzimšanas dienas rīta, jo grāmata piedzima tad. Viņas nāk vienmēr uz manu dzimšanas un vārda dienu. Tad mēs čalojam un dalāmies atmiņās par mūsu teātri. Mums Jaunatnes teātrī bija labs kolektīvs – bez tenkām, greizsirdības, bez skaudības. Cits par citu mēs cīnījāmies, lai visiem būtu labi. To dienu, kad Jaunatnes teātri nolikvidēja, es vairs negribu atcerēties.»

«Otra grupa, ar ko es satiekos, ir manas skolas un klases meitenes. Rīkojam tikšanos vismaz pāris reizes gadā. Kara laikā daudzas meitenes izsūtīja, un, kad viņas atgriezās, mēs atkal sākām tikties. Palīdzējām tām, kurām bija grūtāk. No 30, kuras bijām klasē, mēs esam palikušas tikai trīs. Mēs vēl sazvanāmies ar klases vecāko Dzidru Sproģi, par Džipu mēs viņu saucām. Sazināmies tās, kuras vēl esam palikušas. Velta Līne arī bija manā klasē,» Singa skumji nosaka, jo klasesbiedrene nule kā aizgājusi Mūžībā.

Liela aktrises aizrautība ir… hokejs. «Bijušajā Jaunatnes teātrī mums bija draudzība ar hokeja komandu. Viņi nāca uz izrādēm, mēs – uz hokeju. Kopīgi atkal mēs ballējāmies. Lielākā aizraušanās man sākās, kad pretī manai mājai arhitekts Krauklis cēla Sporta pili. Gundariņš maziņš teica: varētu neuzcelt jumtu, tad mēs pa logu varētu redzēt hokeju. Jumtu tomēr uzcēla, un mēs gājām pāri ielai skatīties sacensības. Tā ka esmu ar savām acīm un klātbūtni izaudzinājuši šos hokejistus, kas trenējās Sporta pilī. Kopš vairs nav teātra, es aizrāvos ar Dinamo. Man prasījās kādus emocionālus pārdzīvojumus. Kamēr bija teātris, emocijas es guvu tur. Tagad mans azarts ir hokejs. Tā tagad man ir nepieciešamība,» pasmaida Singa. «Vasarā, kad nav sezonas, man ir diezgan liels tukšums. Tad es varu izkliegties, izjūsmināties, izraudāties. Dzīvoju visam līdzi, man hokejisti ir kā audžudēli. Žēl tikai, ka viņi izklīst, aiziet uz citām komandām ārpus Latvijas. Tas mani skumdina. Nāk atkal jaunā paaudze, jāiemīl tie.»

Palikt savā zemē un turēt latiņu

Singu absolūti neaizraujot seriāli un šovi. Toties viņa klausās labus raidījumus par kultūru, interesantus simfoniskās mūzikas koncertus. Izklaidēties ir jāprot un jāprot to darīt mākslinieciski, pārliecināta aktrise un par šodienas kultūru teic: «Tagad jau dzied jebkurš, kurš tik grib padziedāt, kurš grib paspēlēt teātri.»

Visvairāk Singai garšojot putukrējums. «Mums kādreiz bērnībā bija tā, ka mamma bērnu dzimšanas vai vārda dienās gatavoja tādu ēdienu, kurš kārojās attiecīgajam bērnam. Māsa Ludmila gribēja sēnes un debesmannu. Man atkal bija kotletes. Kad katrā Brālītī un Karlsonā man uz skatuves bija kādas 2–3 kotletes jānoēd, tad man tās vairs negāja pie sirds. Reiz saņēmu vēstuli no kāda bērna: Karlson, nav smuki, ka tu kotletes ēd ar pirkstiem. Man dakšas nebija. Tad es piespraudu tādu kā puķi ar drāšu kātu. Uz tā kāta uzdūru kotleti un tādā veidā ēdu. Skatītāji mani arī ir audzinājuši, ne tikai es viņus,» pasmaida dzīvespriecīgā māksliniece un sarunas noslēgumā visiem vēl: «Es visiem lasītājiem, it sevišķi laukos un mazpilsētās dzīvojošajiem, novēlu: nepametiet savu zemi, pārvariet grūtības, mīliet savu tautu un savu zemi, savu skaisto Latviju! Nepametiet to nekad!»