ĢIMEŅU PIEREDZE, kā ik­die­nā ma­zi­nāt stre­su, justies stiprām un laimīgām

Dom­star­pī­bas un sav­star­pē­ji asu­mi? Tas pie­der pie lie­tas, jo diez vai kāds spēj vi­su lai­ku būt sau­lains, smai­došs, vis­iem pie­krī­tošs un ar vi­su ap­mie­ri­nāts. Da­ža la­ba ģi­me­nes mā­mi­ņa sa­ka – es sa­juk­šu prā­tā! Pa grī­du mē­tā­jas ro­taļ­lie­tas un ne­tī­ras ze­ķes, aiz­ka­ros kāds no­slau­cī­jis ar ūdens­krā­sām no­ķē­pā­tās ro­kas, un tu­ale­tē at­kal nav pa­pī­ra. Un, lai mērs bū­tu pilns, cie­mos pie­sa­kās vī­ra­mā­te. Vis­iem mā­ja kā mā­ja un ģi­me­ne kā ģi­me­ne, vie­nī­gi mums...

Par vis­iem - tas ir pār­spī­lē­jums. Arī dau­dzām ci­tām ģi­me­nēm ir lī­dzī­gas pro­blē­mas, un kat­ra cen­šas tikt ga­lā kā prot. Te ap­ko­po­ta ame­ri­kā­ņu ģi­me­ņu pie­re­dze, ku­rām iz­do­das ik­die­nā ma­zi­nāt stre­su, jus­ties stip­rām, ve­se­lī­gām un lai­mī­gām. Tās nav gud­ras te­orē­tis­kas kon­cep­ci­jas, bet ļo­ti vien­kār­ši prak­tis­ki pa­do­mi, kas pa­lī­dzē­ju­ši šīm ģi­me­nēm un var­būt var no­de­rēt arī ci­tām.

Ne­plēs­ties par nau­du

Nau­das lie­tas ir vis­iz­pla­tī­tā­kais ģi­me­nes ķil­du ie­mesls. Kā var par to ne­strī­dē­ties, ja sie­va ir tik iz­šķēr­dī­ga un vīrs tik maz no­pel­na? Var, lai gan sā­ku­mā tas nav vieg­li. No ne­sa­ska­ņām nau­das tik un tā vai­rāk ne­kļūs. Ir pār­i, ku­ri mērķ­tie­cī­gi at­tei­ku­šies no plē­ša­nās par nau­du un vie­no­ju­šies, ka ša­jā jau­tā­ju­mā vi­ņiem vairs ne­būs ne pār­me­tu­mu, ne no­slē­pu­mu, bet par tē­ri­ņiem abi lems ko­pī­gi. Un vēl: gan vī­ram, gan sie­vai ik ne­dē­ļu pie­nā­kas kaut vai pa­vi­sam ne­lie­la sa­va nau­das sum­ma, ko var tē­rēt pēc pa­ti­kas, par to ne­at­skai­to­ties. Kā­da sie­va da­lās pie­re­dzē, ka uz­la­bot ģi­me­nes bu­dže­tu vi­ņai pa­lī­dzē­ju­si aiz­rau­ša­nās ar tau­pī­bu - kaut ko lē­tāk ie­gā­dā­ties in­ter­ne­tā, iz­pār­do­ša­nās, iz­man­to­jot ku­po­nus utt.

Jau­kas ko­pī­gas ēdien­rei­zes

Tas nav ti­kai ste­reo­tips, ka ko­pī­gas ēdien­rei­zes stip­ri­na ģi­me­ni, pro­tams, ja vis­i mal­tī­tes da­līb­nie­ki jū­tas la­bi un prie­cī­gi un val­da omu­lī­ga gai­sot­ne, nav aiz­liegts jo­kot un smie­ties. Bēr­niem ne­pār­trauk­ti nav jā­dzird aiz­rā­dī­ju­mi no sē­ri­jas kā tu tu­ri dak­ši­ņu?, un ne­tiek arī pār­spries­tas slik­tās sek­mes ma­te­mā­ti­kā. Iz­pē­tīts, ka bēr­ni no ģi­me­nēm, ku­rās ir šā­das ēša­nas tra­dī­ci­jas, dzī­vē re­tāk cieš no ēša­nas trau­cē­ju­miem un de­pre­si­jas. Lai­mī­gas ame­ri­kā­ņu mā­mi­ņas ie­sa­ka arī ne­stre­sot, ja kāds ma­zu­lis vēl ne­prot ēst pie­tie­ka­mi glī­ti, cū­ko­jas un čāp­sti­na. Gan jau ar lai­ku viņš ap­gūs ma­nie­res, bet pa­gai­dām ne­va­jag žē­lot sal­ve­tes un priekš­au­ti­ņus, var pat zem bēr­na krēs­li­ņa no­klāt pla­šā­ku te­ri­to­ri­ju ar avī­zēm. Kā­da mam­ma, ku­rai ļo­ti krīt uz ner­viem čāp­sti­nā­ša­na, mal­tī­tes lai­kā ie­slēdz dže­za mū­zi­ku.

Ģi­me­nē sa­vi li­ku­mi

Bēr­niem bie­ži vien ne­pa­tīk ie­ro­be­žo­ju­mi un vi­ņi pret tiem vēt­rai­ni pro­tes­tē, to­mēr psiho­lo­gi ir iz­pē­tī­ju­ši, ka bēr­ni jū­tas lai­mī­gā­ki tā­dās ģi­me­nēs, kur ir no­teik­ta kār­tī­ba un no­spraus­tas ro­be­žas, kas tiek ie­vē­ro­tas, tā­pēc vis­iem ģi­me­nes lo­cek­ļiem ir skaidrs, ko drīkst un ko ne­drīkst.

Ko­pā bū­ša­na

Vis­maz brīv­die­nās bēr­ni ir pel­nī­ju­ši lie­lā­ku ve­cā­ku uz­ma­nī­bu! Jā­prot at­teik­ties no ča­to­ša­nas un pļā­pā­ša­nas pa tele­fo­nu vai tele­vi­zo­ra ska­tī­ša­nās. Nav jā­pa­dzen bēr­ni no vir­tu­ves, bet tie­ši ot­rā­di, jā­ro­si­na, lai vi­ņi tur dar­bo­jas ko­pā ar ve­cā­kiem. Ja tie­šām gri­bas sē­dēt pie tele­vi­zo­ra, var iz­vē­lē­ties pār­rai­des, ku­ras var ska­tī­ties ko­pā ar bēr­niem. Arī tā­da vec­mo­dī­ga no­dar­be kā grā­ma­tu la­sī­ša­na priekš­ā tu­vi­na bēr­nus un ve­cā­kus, ra­da ko­pī­gus sa­ru­nu te­ma­tus. Lie­lā­ka­jai da­ļai bēr­nu arī pa­tīk ģi­me­nes pie­dzī­vo­ju­mi, pie­mē­ram, ko­pī­gi brau­cie­ni pie da­bas.

Aici­nāt bēr­nu drau­gus

Gud­ri ve­cā­ki sa­prot, ka, bēr­niem kļūs­tot ve­cā­kiem, pie­aug va­ja­dzī­ba ko­mu­ni­cēt ar vie­nau­džiem, tā­pēc vi­ņi ra­da ap­stāk­ļus, lai bēr­ni va­rē­tu uz­ai­ci­nāt cie­mos drau­gus. Tur­klāt par sa­vu bēr­nu ļo­ti daudz var uz­zi­nāt, re­dzot, kā­di ir vi­ņa drau­gi.

Mā­jas dar­bu ro­tā­ci­ja

Ģi­me­nēs, kur pa­ras­ti iz­tiek bez stre­sa, vis­iem ir sa­vi sa­dzī­vis­ki pie­nā­ku­mi. Lai tie ne­ap­nik­tu un lai mā­jas dar­bu sa­da­le ne­lik­tos ne­tais­nī­ga, tie tiek re­gu­lā­ri mai­nī­ti, pie­mē­ram, vie­nu die­nu jā­iz­sūc pu­tek­ļi, ot­ru - jā­maz­gā trau­ki, tre­šo - jā­klāj pus­die­nu galds, ce­tur­to - jā­iet pēc mai­zes utt. «Tā vis­i dar­bi­ņi mū­su mā­jās tiek pa­veik­ti un ne­viens pā­rāk ne­žē­lo­jas,» teic kā­da mam­ma. Da­žas kai­ti­no­šas pro­blē­mas var at­ri­si­nāt pa­vi­sam vien­kār­ši, pie­mē­ram, tu­rēt van­nas­is­ta­bā pie­tie­ka­mus tu­ale­tes pa­pī­ra krā­ju­mus vai pui­kām ie­gā­dā­ties at­šķi­rī­gas krā­sas ze­ķes, lai vi­ņi tās ne­jauk­tu. Nav iz­mi­sī­gi jā­cen­šas, lai kār­tī­ba mā­jok­lī bū­tu pil­nī­gi per­fek­ta. Pri­ori­tā­te ir ne­vis ste­ri­li tī­ras tel­pas vai ar pre­ci­zi­tā­ti līdz mi­nū­tei pa­snieg­tas mal­tī­tes, bet gan jū­su mī­ļie, jū­su vis­sva­rī­gā­kie cil­vē­ki.

Cie­ņa pret ve­ciem ļau­dīm

Ģi­me­nēs, ku­ras vē­las sa­gai­dīt no bēr­niem cie­ņas pil­nu at­tiek­smi pret ve­ciem cil­vē­kiem, ne­vis la­sa mo­rā­li, bet pil­nī­gi at­klā­ti stās­ta at­va­sēm par to, kā­da ir vec­ve­cā­ku ve­se­lī­ba, kā­das ir vi­ņu va­ja­dzī­bas, ko un kā­pēc vi­ņi spēj un ko ne­spēj, un kā­da pa­lī­dzī­ba tiek gai­dī­ta no maz­bēr­niem. Tas audzi­na at­sau­cī­bu un spē­ju uz­ņem­ties at­bil­dī­bu. Cil­vēks, kurš jau kopš bēr­nī­bas pa­līdz ci­tiem, sa­prot, ka viņš nav pa­sau­les na­ba un vi­ņam nav lau­pī­ta ie­spē­ja just gan­da­rī­ju­mu, snie­dzot kā­dam at­bal­stu.

Ve­cā­kiem pie­nā­kas maz­liet ro­man­ti­kas

Iz­rā­dās, ka at­jau­not se­no ro­man­ti­ku ne­no­zī­mē ķek­sī­ša pēc sest­die­nas va­ka­rā aiziet uz tu­vā­ko, lai arī ap­ni­ku­šo ki­no vai ka­fej­nī­cu. Vis­la­bā­ko ener­ģi­jas lā­di­ņu dod kaut kā­da ne­ie­ras­tā­ka ko­pī­ga no­dar­be, kaut vai jaun­u ēdie­nu no­gar­šo­ša­na, jaun­u vie­tu ap­mek­lē­ša­na - kon­sta­tē­ju­ši ame­ri­kā­ņu psiho­lo­gi. Iz­pē­tīts, ka tie­ši tas liek sma­dze­nēs iz­da­lī­ties do­pa­mī­nam un no­re­pi­nef­rī­nam - vie­lām, kas sais­tī­tas ar ag­rī­na­jām ro­man­tis­ka­jām jū­tam.

Kri­ti­zēt drīkst ar mē­ru

Nav tā, ka lai­mī­ga­jās ģi­me­nēs ne­viens ne­vie­nu ne­kri­ti­zē. Vien­kār­ši la­bo vār­du ir vai­rāk ne­kā kri­ti­kas. Da­žiem tas sa­nāk pats no se­vis, ci­ti ir spe­ci­āli pū­lē­ju­šies un se­ko­ju­ši, lai uz kat­ru strī­du, aiz­rā­dī­ju­mu vai kri­tis­ku vēr­tē­ju­mu bū­tu pie­cas la­bas lie­tas - kom­pli­ments, smaids, glāsts, pa­tei­cī­ba, kā­du jau­ku no­ti­ku­mu at­ce­rē­ša­nās, vien­kār­ši ko­pī­ga pa­smie­ša­nās.

Stās­ti par dzim­tas vēs­tu­ri

Sa­vu sak­ņu iz­zi­nā­ša­na, stās­ti par ve­cā­kiem, vec­ve­cā­kiem un ci­tiem ra­di­nie­kiem vei­do bēr­nos pie­de­rī­bas ap­zi­ņu sa­vai dzim­tai. Ļo­ti la­bi, ja maz­bēr­niem ir ie­spē­ja par to vi­su iz­vai­cāt sa­vus vec­ve­cā­kus, lūgt da­lī­ties at­mi­ņās, iz­pē­tīt ģi­me­nes fo­to­grā­fi­ju al­bu­mus. Tas ir ļo­ti vie­no­jošs mo­ments. Kat­rā dzim­tā var­būt nav bi­ju­ši iz­ci­li cil­vē­ki un va­ro­ņi, ta­ču kat­rā no­teik­ti ir bi­ju­ši in­te­re­san­ti cil­vē­ki, pie­dzī­vo­ti da­žā­di no­ti­ku­mi, par ku­riem sa­gla­bā­ju­šies no­stās­ti un at­mi­ņas.

Ģi­me­nē vien­mēr uz­klau­sīs

Vēl vie­na ve­se­lī­gas un stip­ras ģi­me­nes ie­zī­me ir tā, ka ik­viens ģi­me­nes lo­cek­lis, ku­ram ne­pie­cie­šams da­lī­ties sa­vās pro­blē­mās, var būt drošs, ka tiks uz­klau­sīts, viņš var pa­stās­tīt par sa­vām bē­dām un pro­blē­mām, pa­žē­lo­ties, pa­rau­dāt vai pa­smie­ties. Tas ir sva­rī­gi, pat ja ģi­me­nes lo­cek­ļi ne­spēj ne­kā ci­tā­di pa­lī­dzēt. Un vēl ir ļo­ti la­bi, ja iz­lā­dē­ties var arī po­zi­tī­vā vei­dā, da­rot to, kas pa­tīk, pie­mē­ram, strā­dā­jot dār­zā, iz­ce­pot ko gar­šī­gu vai sir­snī­gi iz­sme­jo­ties par sa­vu ie­mī­ļo­to ko­mē­di­ju. Arī lai­ka trū­ku­ma ap­stāk­ļos jā­cen­šas pa­tī­ka­mām no­dar­bēm at­vē­lēt vis­maz pus­stun­du die­nā.