MĪLULIS: Karaļnama suns

Korgijus var dēvēt par Lielbritānijas rejošajām vizītkartēm. Ir divas šķirnes – kardigānkorgijs un pembrokkorgijs, un tieši pēdējais asociējas ar britu karaļnamu – to popularitāti pasaulē un arī pašā britu zemē vairojis fakts, ka Apvienotās Karalistes valdnieces galmā mitinās vairāki šīs šķirnes suņuki.

Latvijā nezin kāpēc korgiju ir gaužām maz. Un tas nebūt nav saistīts ar britu brexitošanos. Tā bijis allaž. Varbūt padārgās kucēna cenas dēļ, bet varbūt arī četrkājaiņa rakstura dēļ (kas gan nebūt nav no tiem nelāgākajiem).

Veiklie ganiņi

Kā īsti cēlušies korgiji, informācija ir skopa. Arī par šā vārda izcelsmi valodnieki lauza galvu - vieni domā, ka vārds korgijs cēlies no ķeltu cor (mazs, sīks) un gi (suns), citi apgalvo, ka tas saistīts ar sekošanu, pārlūkošanu, uzmanīšanu (cur).

Korgiji patiešām ir samērā mazi suņuki, un senlaikos viņu galvenais uzdevums patiešām bijis uzmanīt un ganīt, turklāt... liellopus. Pateicoties īpatnējajām ķermeņa proporcijām, viņi spēj izcili veikli kustēties, bet, lai savaldītu ragaiņus, likuši lietā savus asos zobiņus. Mūsdienu korgiji gan ar lopu ganīšanu nenodarbojas. Viņi pārtapuši par ļaužu kompanjoniem, taču arī savus cilvēkus mēdz uzmanīt - viņi jūtas labi, ja «viss bars ir kopā»! Sena velsiešu leģenda vēsta, ka korgiji vilkuši elfu ratus. Bet vēl kāda cita, ka bijuši nejauki rūķi, ko laumas pārvērtušas par suņiem... Pēc rakstura tie patiešām nekādi diži jaukie nav. Toties ir personības! Katram savs raksturs, kurā sazīmējama konkrētā suņuka attieksme pret apkārt notiekošo.

Katrs savā kalna pusē

Iespējams, korgiji cēlušies no suņukiem, ko jau mūsu ēras pirmajā gadu tūkstotī tagadējā Velsas teritorijā ieveduši flāmi. Itin ticams, ka katrā kalna nogāzē bijuši savi apstākļi, tālab izveidojušās divas līdzīgas suņu šķirnes, kas atšķiras pēc kaulu struktūras, ķermeņa garuma un arī izmēra. Par kardigānkorgijem ziņas rodamas jau 920. gadā - rakstīts, ka Kardiganšīras grāfistē par lopkopja palīga korgija nonāvēšanu paredzēts baiss sods. Raksti par pembrokkorgijiem, kas dzīvojuši kalnu grēdas otrā pusē, rodami kopš 1107. gada.

Ziņas vēsta, ka pembroku saimnieki atraduši viltīgu veidu, kā nemaksāt tā dēvēto astes nodokli (juridiskā laža, kas noteica, ka jāmaksā nodoklis par katru suņa asti) - pembrokiem astes tika kupētas. Mazpamazām suņu ģenētika kaut kā šai prasībai pielāgojās, un sāka dzimt bezastaini kucēni. Lai gan mūsdienās arī pembrokkorgiji var lepoties ar skaistu vēdināmo, gadās, ka pembrokkorgiji nāk pasaulē ar strupulīti dibengalā vai pat bez tā!

Karalis izvēlējās pembroku...

Protams, kardigāni un pembroki dažkārt tikās, un šajās tikšanās reizēs gadījās pa garlaikota Amora bultas trāpījumam. Pamazām sāka veidoties mazo kalniešu mikslis, ko pārtraukt pacentās slavenie britu kinologi, kas veidojuši neskaitāmas suņu šķirnes. Interesanti, ka līdz korgijiem viņi nonākuši 1920. gadā, kad nolemts apzināt un saglabāt senās Lielbritānijas šķirnes. Līdz tam laikam gan korgiji bija krietni pakrustojušies, tāpēc bija vajadzīgi vairāk nekā desmit gadu, lai šķirņu atšķirības nostabilizētu. Pirmais standarts apstiprināts 1934. gadā.

Kardigānkorgiju pulks tobrīd bijis daudzskaitlīgāks. Un, iespējams, ka viņi būtu populārāki, taču... Anglijas karalis, sadomājis savām meitām uzdāvināt suņuku, izvēlējās pembrokkorgiju. Kopš tā laika pembroku popularitāte augusi, un viņu skaits arī Lielbritānijā, kas ciena karaļnamu, ir ievērojams. Ko dara kardigāni? Viņi turpina ganīt lopus un būt par lopkopju mīluļiem...

***

Velsas pembrokkorgijs

(Welsh Corgi Pembroke)

• Izcelsmes valsts: Lielbritānija

• Ķermenis: masīvs, muskuļots

• Aste: paīsa (var būt strupulītis kopš dzimšanas)

• Augstums skaustā: 25,4-30,5 cm

• Svars: 10-12 kg suņiem un 10-11 kg kucēm

• Apmatojums: vidēji garš, taisns, ciets, ar biezu pavilnu

• Krāsa: sarkana, sabuļkrāsa, briežkrāsa, melna ar dzeltenu, ar baltām iezīmēm uz ķepām, krūtīm un kakla vai bez tām

• Kucēna cena: ap 700 eiro

Rūķīte Bella

Ievas Šiferes prieks un acuraugs ir pembrokkorgiju meitene Bella jeb Candy Lucky Star, kura nākamnedēļ svinēs divu gadu jubileju. «Pirms tam bijuši divi suņi, un kaķis ir vēl tagad,» stāsta Ieva, «bet par korgiju es sapņoju jau sen. Šķiet, pirmo reizi šādu sunīti ieraudzīju vecā filmā, kurā kaķis un suns bija detektīvi un atklāja noziegumu. Ļoti iepatikās. Painteresējos par šķirni un sapratu, ka tieši tādu suni es gribētu. Interesants šķita nostāsts, ka korgiji ir rūķi, ko laumas par nepaklausību pārvērtušas par suņiem. Kardigānkorgiji man arī ļoti patīk, bet pembroki tomēr vairāk, turklāt Latvijā kardigāni ir liels retums. Fakts, ka Velsas pembrokkorgiji ir britu karalienes Elizabetes II mīluļi, bija interesants, taču tam lielas nozīmes nebija. Uzmanību piesaistīja suņa interesantais izskats, simpātiskais purniņš. Kopš tā brīža pagāja apmēram pieci gadi, līdz beidzot radās iespēja iegādāties Bellu.»

Ievu neesot atturējis arī lasītais par to, ka Anglijā suņu patversmēs atrodas daudz korgiju, no kuriem saimnieki atteikušies - esot nevaldāmi un nepaklausīgi dzīvnieki, kas tīko uzkundzēties saimniekam. «Pareizi audzinot, korgiji izveidojas par īstiem ģimenes suņiem un mīļiem kompanjoniem,» stāsta Ieva. To, ka vēlētos suņu meiteni, Ieva bija izlēmusi jau pirms kucēna iegādes. «Man mājās jau bija kaķenīte, ļoti jauka un mīļa. Turklāt biju lasījusi, ka arī korgiju kucītes ir pakļāvīgākas un mīlīgākas,» atklāj Bellas saimniece. «Mana sunīte ir ļoti mīļa un mīlīga, turklāt ļoti gudra. Jā, protams, viņa ir mazliet brīvdomātāja. Jau kopš mazotnes Bellu skoloju, taču arī pēc apmācības savu brīvdomību daļēji viņa ir saglabājusi. Iespējams, pateicoties apmācībai, nav tā, ka viņa par katru cenu pūlas panākt savu, taču... nekad nedarīs to, kam neredzēs jēgu. Īpaši tas redzams adžiliti nodarbībās - ja reiz man vajag ko tādu, kam Bella neredz jēgu, tad lai daru pati! Pembrokkorgiji ir skaļi. Jā, arī kvekšķēšana un burkšķēšana uz visu laikam jau nav izskaužama.»

Ģimene un saimnieka uzmanība pembrokkorgijiem ir ļoti svarīga, un savus cilvēkus viņi mēģinot uzmanīt. «Kāds draugs, kuram arī ir korgijs, smejas, ka vienmēr ņem savu suni līdzi, kad dodas uz bāru, jo tad suns viņu noteikti atganīšot atpakaļ uz mājām,» teic Ieva, «ja ārpus mājas dodamies katrs uz savu pusi, Bella apjūk, rej un smilkst, mēģinot noturēt visus kopā.»

Dzīvojoties Bella visur, kur atrodams viņas apmatojums... Bellas saimniece nopūšas: «Istabās un mašīnā ir spalvas, mēs esam aplipuši ar spalvām, kad atnāk kāds viesis, arī viņš... To varētu uzskatīt par problēmu. Un nelīdz arī tas, ka Bellu bieži ķemmējam.»

Pret pārtiku Bella esot bijusi ļoti izvēlīga, vienubrīd pārtikusi tikai no kārumiem vien. Lielas problēmas gan tas neesot radījis, tomēr Ieva atzīst, ka tendence uz apvelšanos Bellai esot. «Tagad viņa ēd visu un grib ēst daudz, tāpēc barības devas jākontrolē atbilstoši slodzei; arī par Bellu dakteris reiz teica, ka viņa sverot par daudz, un, cik esmu dzirdējusi, ar šādu problēmu saskaras visu korgiju saimnieki. Kontrolēt svaru ir būtiski ne tik daudz iespējamo sirdsdarbības traucējumu dēļ, cik garā ķermeņa dēļ - suns var traumēt mugurkaulu. Ķermeņa proporciju dēļ korgijiem ir bīstami arī skriet pa stāvām kāpnēm.»

Toties zālienā šis ganu suņuks ir īstens dzīvsudrabs. Un viņam skraidelēt patīkot. Ieva saka: «Interesanti vērot viņas rotaļas ar mūsu kaķenīti - abas ir īstas draudzenes. Mūsu sunīte ir dzīvespriecīga un aktīva, taču korgijiem raksturīgi, ka viņi pielāgojas saimnieka dzīvesveidam un ritmam.».