CIEMOS: Pašu spēkiem radītā skaistumā

KRĀSU AKCENTI. Dzeltens, sarkans, zils – uz pārsvarā valdošās zaļo toņu gammas dārzā jebkurš koša lapojuma vai ziedu krāsas akcents vienmēr piesaista uzmanību © Le­onīds GU­SEVS, spe­ci­āli Mā­jai

Savu paradīzes stūrīti zemes virsū Austra un Jānis Bidiņi radījuši tukšā vietā, jo jaunajā apbūves gabalā dārzs mērķtiecīgi plānots, ņemot vērā vienīgi jaunbūves atrašanās vietu un ceļu, kas ved sētā. Desmit gadi pagājuši ātri, tagad secina saimnieki un atzīst – augi sakuplo un aug tik ātri, ka nu galvenā rūpe ir nevis stādīšana, bet koku, krūmu un ziemciešu noturēšana tiem atvēlētajās robežās.

«Ar mums ir tā - pie paliekoša, pie sava stūrīša, sava kaktiņa esam tikuši ar trešo piegājienu,» smej Austra. «Vispirms bija Lucavsala. Kā daudzām ģimenēm padomju gados, arī mums pirms daudziem gadiem dārzkopības kooperatīvā Lucavsalā piešķīra mazu zemes gabaliņu.

Trīs lietas - labas lietas

Paši dzīvojām un strādājām pilsētā, bet mazais zemes pleķītis pēc darba sniedza brīnišķīgu atpūtu. Pēc kāda laika Lucavsalas vietā nāca Plakanciems. Tur, dārzkopības kooperatīvā Zīles tikām jau pie platības ziņā lielāka zemes gabala, nu varēja iekopt ne tikai dārzu, bet uzbūvēt arī nelielu mājiņu, kur mēs visi pavadījām savas vasaras. 2005. gadā iegādājāmies zemes gabalu Babītes novadā, bet Plakanciemā joprojām dzīvo un tur skaisti izveidoto daiļdārzu turpina kopt mūsu meita Ingrīda. Reizē ar Spilves mājas būvēšanu, kad sākām plānot arī dārzu, varējām atļauties neskopoties, jo bijām droši - stādi nebūs jāpērk. Lielum lielā daļa no visa, kas tagad te aug, ir atvilkts no Plakanciema dārza. Zinādama, ka jaunajam dārzam būs vajadzīgi gan skujeņi, gan dekoratīvie krūmi, gan ziemcietes, jau laikus parūpējos par augu pavairošanu: gan ar ceru dalīšanas, gan ar spraudeņu apsakņošanas, gan ar atsevišķu eksemplāru pārstādīšanas metodi viss tika sagādāts,» saka enerģiskā saimniece.

Ja laba komanda, viss ir iespējams

Austra ar šarmantu humoriņu par sevi pasmaida - pati nezinu, no kurienes man, īstai pilsētas meitenei, tā puķu mīlestība pielipusi. Droši vien gēni vainīgi - arī mana tante ļoti mīlēja zemi un puķes. Viņa pamanījās nodzīvot līdz pat 102 gadiem! Tantei ļoti patika dālijas un lilijas, arī man tās ir mīļākās puķes. Visu savu darba mūžu, vairāk nekā 50 gadus, esmu nostrādājusi par medicīnas māsu, mana pirmā un vienīgā darba vieta ir P. Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīca. Ticiet vai ne, bet, kad aiz sevis aizver slimnīcas durvis, darbs dārzā ir vārdos neizsakāma atslodze un bauda, kas ātri vien atgriež līdzsvarā un harmonijā.

Redzot skaisti veidoto un perfektā kārtībā uzturēto dārzu, abiem cienījamus senioru gadus sasniegušajiem saimniekiem nevaru nepajautāt - jums droši vien daudz palīgu, uz ko saņemu mundru, divbalsīgu smējienu. «Ja ir laba komanda, nekas nav neiespējams! Un mums komanda ir, tāpēc varam kalnus gāzt. Vīrs visu darba mūžu ir strādājis celtniecībā. Saliekot kopā viņa inženiera celtnieka zinības, prasmes un pieredzi un dēla palīdzīgās rokas, mājas celšana pašu spēkiem šķita pašsaprotama lieta. Ja kāds saka, ka esam iekopuši paraugdārzu, runātājiem gribas ieteikt apskatīt meitas valstību - pat man šķiet, ka Inga savā perfekcionismā aizrāvusies par traku. Pie savām divām augstākajām izglītībām Inga neapstājās, iestājās Bulduru dārzkopības vidusskolā un, apguvusi parka dārznieka specialitāti, nu izpaužas visā krāšņumā. Mums abām ir kopīgs vaļasprieks - vienmēr ir par ko runāt un spriest, maināmies ar stādiem, dalāmies pieredzē. Un abām piemīt viena vājība - kolīdz viena vai otra ieraugām kādu interesantu augu, kāda mūsu dārzos vēl nav, tā viss - vajag, lai ko tas arī maksātu! Ir bijušas reizes, kad veselais saprāts ņem virsroku un mani vai meitu attur no kāda spontāna pirkuma, taču nožēla, kas seko pēc tam, tas ir kas neaprakstāms,» smej Austra. Jānis sievas teikto papildina: «Vadoties no savas pieredzes, katram dārzkopim iesācējam gribu ieteikt vispirms sākt nevis ar stādu iegādi un mīļāko puķu sēklu meklējumiem, bet ar darbarīku iegādi, un pašu pirmo noteikti vajag elektrisko smirģeli, ar ko uzasināt lāpstu vai kapli - ar neasiem darbarīkiem nav ne rakšana, ne ravēšana!»

Katram sava - īpaša vieta

Dārzs veidots pēc klasiska daiļdārza principa - centrālā daļa atvēlēta zālienam, gar malām dzīvžogs, uz kura fona pārējiem stādījumiem ļauts izcelties visā krāšņumā. Saimnieki teic, ka dārza kopainu veidojuši atbilstoši savām vēlmēm un gaumei: vispirms sagatavojuši augsni, tad nosprauduši un iekopuši puķu dobes, atvēlējuši vietu mauriņam, bet augu izvēle un stādīšana bijusi tā patīkamākā darba daļa. Bidiņi katrai dārza dobei devuši vārdu - ir ceļa dobe, pujeņu dobe, dīķa dobe, apaļā un kaimiņu dobe. Ir arī valis. «Sākumā bija maza, apaļa dobīte. Pamazām piestādījās viens, otrs, trešais augs un dobe kļuva arvien resnāka un resnāka, līdz tās aprisēs varēja sazīmēt delfīna kontūras. Dobi nemitīgi papildinot ar jauniem augiem un tiem sakuplojot, tā arvien vairāk sāka izskatīties pēc krāšņi ziedoša vaļa, kas laiski zviln mauriņā,» skaidro Austra.

Droši vien ir neiespējami nosaukt kādu atsevišķu mīluli šajā augu daudzveidībā. Saimniece teic, ka katrā gadalaikā esot savi mīluļi. Pavasaros dārzā pirmo vijoli spēlējot sīpolpuķes - kad sāk ziedēt tulpes, narcises, šķiet - nekas nevar būt vēl skaistāks. Sākoties liliju laikam, mana sirds pieder lilijām, zied dālijas - tas pats! Tas gan nenozīmē, ka mums nav mīļi citi augi. Izcili skaistas ir hostas, dārgs, bet skaists prieks ir peonijas - nu jau varu apgalvot, ka man to ir vesela kolekcija. Arī aslapu floksīši ir ļoti pateicīgs dārza augs, ko vēlams ik pēc pāris gadiem pārstādīt, lai nezaudē savu dekorativitāti. Tāpat Serbijas egle, plūškoks, fizokarpi, grimoņi - visi skaisti, visiem esam centušies atrast savu, īpašo vietu dārzā.



Svarīgākais