«Opera Iemūrētie ir stāsts par to, ka, lai radītu ko lielu, bieži vien sanāk vai nākas kaut ko upurēt. Esi ierauts darba ritmā, un pat nemani, kā zaudē tuvus cilvēkus, draugus, brīvo laiku, veselību... Manuprāt, šis būs ļoti mūsdienīgs un emocionāls stāsts,» saka Liene Grava.
Jaunā horeogrāfe tikai pirms pieciem gadiem absolvēja Latvijas Kultūras akadēmiju, bet jau ieguvusi prestižo profesionāļu Spēlmaņu nakts balvu un arvien spilgtāk sevi piesaka teātrī - kustību mākslinieces sniegumu nevar nepamanīt arī pēdējās sezonas iestudējumos Frankenšteins, Ziloņcilvēks un Equus - režisores Lauras Grozas-Ķiberes veidotajās izrādēs. Šis radošais tandēms pavisam drīz debitēs operā, veidojot Ērika Ešenvalda pirmās operas Iemūrētie pasaules pirmizrādes skatuvisko koncepciju.
«Operā ir pavisam citi spēles noteikumi, cita jauda, citi apgriezieni. Protams, arī teātrī esmu sagatavojusies darbam ar aktieriem, tomēr mēģinājuma procesā var kaut ko vēl pameklēt, patīrīt kustības, attīstīt idejas, atrast kaut ko jaunu, bet operā ir jābūt precīzai shēmai un izdomātai kustībai, jo nav laika un iespēju kaut ko mainīt, nu, varbūt - sīkumus, bet ne globāli. Operas iestudēšanas procesā patiešām ir ļoti maz laika, tāpēc ir jātrāpa ar pirmo reizi desmitniekā. Un tieši tas rada ne jau stresu vai paniku, bet - satraukumu gan,» tā īsi pirms savas debijas operas iestudējumā saka Liene Grava, jaunā horeogrāfe ar vairāku gadu pieredzi dramatiskajos teātros.
Jau vairākus mēnešus pirms mēģinājumu sākuma viņa kopā ar režisori Lauru Grozu - Ķiberi strādājušas pie operas Iemūrētie iestudējuma koncepcijas, un Liene mēģinājumu sākumu gaidījusi ar «stresiņu un mazu paniku, bet vienlaikus - adrenalīnu, jo nebija zināms, kas tas būs».
Respektēt mūziku
Protams, arī teātrī katrs iestudējums ir citādāks, tomēr apmēram zināms process un spēles noteikumi, cilvēki arī pazīstami, bet šoreiz viss bija jauns un nepazīstams. «Es pilnībā respektēju un saprotu, ka operā mūzika ir pats svarīgākais, pārējais ir tai pakārtots, un kustībai vajag palīdzēt izstāstīt stāstu, bet neapgrūtinot dziedātājus. Tāpēc es nepārspīlēju ar prasībām. Protams, radošās ambīcijas man ir, bet ne jau tādas, lai solistiem būtu neērti darboties uz skatuves, bet lai viņi varētu uz skatuves fiziski darīt kaut ko interesantāku.»
Horeogrāfe atzīst, ka viņai patīk arī tas, ka opera Iemūrētie ir jauniestudējums, ka nevienam nav nekāda priekšstata, ko var sagaidīt, un nav arī aizspriedumu par to, kā šis darbs jāiestudē. «Radošajai komandai lielāku brīvību sniedz tas, ka nav, ar ko salīdzināt, ka pagaidām ir tikai mūsu redzējums.»
Vieglāk jau nepaliek
Tā sanācis, ka Liene Grava galvenokārt strādā kopā ar režisori Lauru Grozu-Ķiberi, lai gan par savu nokļūšanu teātrī viņai jāpateicas režisoram Dž. Dž. Džilindžeram, kurš studentu darbu skatē Patriarha rudens redzējis Lienes diplomdarba izrādi Pārsālīts un uzaicinājis viņu strādāt pie izrādes Neprātīgā Zelda. Pirmais mēģinājums strādāt kā kustību režisorei dramatiskajā teātrī Lienei atnesa Spēlmaņu nakts balvu. Jā, daudziem pat neesot priekšstata, ko izrādē dara kustību režisors, arī Kultūras akadēmijā šāds priekšmets netiek mācīts, tāpēc viss tiek pārbaudīts praksē - kad nonāc teātrī, tad arī saproti, vai vari šo darbu darīt vai arī nevari, turklāt dažiem vai nu patīk teātris, vai nepatīk tajā būt. «Man ir liels prieks un azarts katru reizi strādāt pie jaunas izrādes, galvenais - sajust izrādes kopējo ritmu un garšu, jo ne vienmēr izrādē nepieciešamas dejas, dažreiz - tikai precīzi salikt aktierus noteiktās vietās, kuriem konkrētā brīdī jāizdara kaut kas kopīgi, kas būtībā arī ir deja. Es teiktu, ka horeogrāfa uzdevums ir «saorganizēt» aktieri telpā,» uzskata jaunā horeogrāfe, piebilstot, ka skatītājs var pat nepamanīt horeogrāfa darbu, bet «kāds jau savu pirkstu tur ir pielicis klāt, lai viss būtu tīri un precīzi telpā».
Jaunā horeogrāfe atzīst, ka ar katru jaunu iestudējumu viņai nāk arvien grūtāki profesionāli uzdevumi un, lai arī pieredzes ir vairāk, «vieglāk jau nepaliek».
Šī viņai bijusi ļoti blīva un sarežģīta sezona, arī iepriekšējās sezonas izskaņā iestudējums Equus nebijis nekāds vieglais, bet šajā sezonā bija divi ļoti sarežģīti darbi - Frankenšteins un Ziloņcilvēks. «Darbi bija stipri un spēcīgi, un iedvesmojoši, bija prieks katrā darbā atrast ko jaunu. Frankenšteins man bija viens no interesantākajiem procesiem, paldies aktierim Dainim Grūbem, ka viņš ļāvās maniem eksperimentiem, kas, apzinos, bija fiziski grūti, bet viņš jau ir stiprs un izdarīja to ļoti augstā līmenī. Savukārt izrādē Ziloņcilvēks bija jāpanāk tieši pretējais - nevis fizisks stiprums, bet kustību deformētība, ierobežotība. Kopā ar Lauru katrs nākamais iestudējums ir arvien sarežģītāks. Domāju, ka Laura ar katru izrādi izvirza sev arvien jaunas prasības, un pārējai komandai ir jāiet viņai līdzi, nevar sēdēt tajā pašā vietā. Protams, tas ir ļoti labi, jo katrā iestudējumā audz.»
Ko un kāpēc uz skatuves
Šobrīd Liene lielākoties strādā kā horeogrāfe, ik pa laikam viņa piedalās arī kolēģu veidotajās dejas izrādēs. «Tās ir divas man svarīgas lietas, bez kurām nevaru, turklāt tās viena otru papildina. Zinu, ko dejotājs spēj un nespēj, tāpēc man vieglāk strādāt kā horeogrāfei. Vairāk vai mazāk dejoju visu laiku, man patīk būt uz skatuves, un es nevarētu būt tikai kā horeogrāfe, vismaz pagaidām man tā šķiet, kamēr es vēl pati varu dejot,» uzskata Liene Grava. Starp citu, viņa arī izbaudot to procesu, ka, piedaloties savu kolēģu veidotajos iestudējumos, viņa var pilnībā pakļauties cita prasībām. «Esmu piefiksējusi, ka, strādājot ar citu horeogrāfu, man svarīgi ir saprast, ko un kāpēc es uz skatuves daru - ko nozīmē šis materiāls, konkrētā kustība, proti, man nepieciešama jēdzieniska un emocionāla skaidrība. Kustības iestudējumā jau nav izdomātas kā no zila gaisa, tām ir nozīme - to man iemācījis teātris. Tagad es biežāk vaicāju - kāpēc? Tā tas noticis pēdējo gadu laikā - lai labāk izdejotu izrādi, lai gūtu emocijas, ir svarīgi ne tikai fiziski kustēties, bet arī izstāstīt stāstu.»
Spilgts piemērs tam, ka Lienē horeogrāfa gars nav ņēmis virsroku pār dejotāju, ir likteņa dāvātā loma Liepājas teātra iestudējumā Indulis un Ārija. Kad pati to skatījusies, Āriju izpildījusi aktrise Laura Jeruma, bet viss iestudējums viņu tā fascinējis, ka viņa noskatījusies izrādi, kā mēdz sacīt, acis nepamirkšķinot. «Nodomāju, ka gribētu kaut ko līdzīgu nodejot! Pēc nepilna mēneša man piedāvāja Ārijas lomu, jo aktrise gaidīja bērniņu un vajadzēja kādu, kas varēja lomu ātri iemācīties, turklāt - no video. Ārija ir mana mūža loma, par ko es joprojām esmu pateicīga liktenim. Tā ir milzīga dāvana manā dzīvē - tā to uztveru joprojām, un katra izrāde ir pilnīgi citādāka. Par ko tāda dāvana? Tas ir domu spēks.»
Lai gan Lauru noteikti var uzskatīt par to jauno profesionāli, kas itin daudz saņēmusi uzslavas un atzinību, arī taustāmu, viņa atzīst, ka pēdējā laikā domā par to, ka kolēģi pārāk maz saka atzinības vārdus. «Mēs drīzāk varam cits citu pakritizēt un atrast detaļas, kur piesieties, bet nesakām labo. Latvija ir tik maza, visi esam vienā katlā, un protams, tas pastiprina konkurenci, bet tās dēļ jau nevajag aizmirst cilvēcību... Vajag meklēt labo, saskatīt labo, mācīties no labā, novērtēt labo.»
Savu Spēlmaņu nakts balvu viņa jau sen ielikusi plauktā un, protams, ikdienā par to nedomā. Jā, tā nākusi ļoti ātri un pavisam negaidot, tomēr tā iedevusi ticību, ka profesijā viņa iet pareizā virzienā. «Tas bija kā dzinulis attīstīties un darboties. Balva jau nenozīmē, ka esmu superhoreogrāfs, kas visu māk, bet tieši otrādi - tā man bija kā emocionāls lādiņš, kas sniedz milzīgu laimes izjūtu, kā motoriņš, kas rosina strādāt, augt un attīstīties profesijā.»
Teātra vide viņu pamatīgi ievilkusi sevī, pēc akadēmijas beigšanas viņa tā arī nav veidojusi savu dejas izrādi, lai gan jau sen par to sapņojot. «Izdomāju tēmu, pēcāk saprotu - nē, tā tomēr nebūs labi. Gribēju veidot izrādi, bet es sapratu, ka nav jēgas skriet, ka jāatrod īstais stāsts, par ko gribu runāt ar skatītāju. Biju pārliecināta - mazliet jāpagaida, un tad jau īstās izjūtas atnāks.» Un nu Liene ir apņēmības pilna septembrī laist tautās savu dejas izrādi Tas, ko viņa neredz, pat pirmizrādes datums jau nolikts, zināma arī vieta - Mūzikas nams Daile, jo gribētos, lai uz šo izrādi nāk ne tikai «laikmetīgās dejas interesenti, bet arī citu mākslas jomu cienītāji».
Neskriet prom, nesākt no nulles
«Es te jūtos laimīga, man viss ir. Man negribas pasauli iekarot,» apgalvo Liene Grava. Tiesa, studējot pirmajos kursos, šādas domas viņa pieļāvusi, bet, tā kā neesot bijusi neviena dejas kompānija, kurai viņa ļoti gribētu pievienoties, šī doma izplēnējusi. «Ja es būtu braucēja, tad vajadzēja to darīt uzreiz pēc akadēmijas beigšanas, tajā vecumā var visu sākt no sākuma, iekarot visas pozīcijas. Tagad tas ir sarežģīti. Turklāt aizbraucot tur, ārpus Latvijas, viss jāsāk no sākuma. Jo apkārt taču ir ārkārtīgi daudz talantīgu cilvēku - dejotāju, horeogrāfu. Mani nekas prom nevilina. Varētu braukt uz meistarklasēm pamācīties, bet darbs man ir šeit, dzīve man ir šeit. Es jūtos laimīga te, man ir lieliski kolēģi un darbs. No nulles visu sākt es negribu. Man arī nav to gribējies, jo pēc augstskolas absolvēšanas man uzreiz bija darba piedāvājumi teātrī, un tas ievilka savos tīklos. Un varbūt tāpēc es te jūtos piederīga. Kad iestājos akadēmijā, es domāju, ka iešu izpildītāja ceļu, būšu tikai dejotāja. Nekad nebiju iedomājusies, ka varētu strādāt par horeogrāfu, jo man likās, ka es neko tādu nevaru izdarīt. Un beigās viss samainījās vietām. Akadēmijā saproti, kas gribi būt, jo ne jau visiem vajag būt horeogrāfiem, ne visiem - dejotājiem. Katrs atrod savu nišu. Ja neatrod, tad - tā jānotiek. Mākslā vispār daudz kas atkarīgs no darba spējām. Ja strādā ar sevi, tad varēsi tikt, kur vēlies. Ir jāstrādā ar ķermeni, jābrauc uz meistarklasēm. Nebūs tā, ka sēdēsi mājās un saņemsi piedāvājumus. Es joprojām nejūtos droši savā pozīcijā, ar katru nākamo darbu mēģinu būt vēl labāka, atrast kaut ko jaunu sev, neatkārtoties,» domā Liene Grava.
Dzīve iegrozījusies tā, ka viņa vairāk strādā dramatiskajā teātrī, kurā tā vai citādi horeogrāfam lemta otrā plāna loma. Tomēr Liene par to nebēdā un apgalvo, ka īpašas izjūtas esot tad, «kad esi pielicis savu roku pie lielas skaistas izrādes, pie kāda aktiera lieliskas lomas». «Nenoliegšu - brīžam man uznāk sajūta, ka es gribu pati taisīt kaut ko, bet man ir iespējas savas ambīcijas piepildīt ar savām dejas izrādēm.»
Pamocīt ķermeni
«Pamocīt savu ķermeni man patīk, lai gan es to vairāk sauktu nevis par mocīšanu, bet strādāšanu ar savu ķermeni, lai tas būtu labā formā, skaists un var izdarīt visu. Mana profesija pieprasa būt labā formā,» saka Liene. Pēdējā laikā viņa atskārtusi, ka viņai patīk ne tikai dejot, bet arī sportot. Viss sācies ar to, ka Liene prātojusi par hobija nepieciešamību, jo tā dzīvē sanācis, ka viņas hobijs kļuva par darbu, bet rezultātā vairs neesot iespējas, kur atslēgt prātu. «Man patīk fiziskās aktivitātes. Nesen sāku nodarboties ar peldēšanu, lieliski - pusotru stundu mans treneris mani dzenā pa baseinu, un es nedomāju neko.»
Ģimenes veidošana Lienei joprojām palikusi otrajā plānā. «Tētis nesen man teica, ka es jau esot vecmeita,» smejot saka Liene. «Nedomāju, ka esmu darbaholiķe, man svarīgas ir arī attiecības, un mīlestība noteikti ir tas dzīvē, par ko es varētu cīnīties un kuras dēļ kaut ko arī upurēt.» Un upurēt viņa esot gatava. Jau daudz ko esot upurējusi, lai dzīvē šobrīd būtu tur, kur ir, bet - prioritātes mainās. «Es gribu rezultātu un atzinību, bet darba dēļ es neziedotu ģimeni. Varbūt vēl neesmu satikusi īsto cilvēku.»
Savā plānotājā vasarā viņa paredzējusi absolūti brīvas desmit dienas, kurās, iespējams, kaut kur spontāni dosies kopā ar draugiem. «Man gribas elpot svaigu gaisu, baudīt siltumu, sauli, gribas iespaidu, emociju... Es varētu gulēt pie okeāna vai vienkārši iekāpt mašīnā, nezinot, kurp braukšu... Piedzīvojumu gribas. Un baudīt katru mirkli.»
Lienes GRAVAs pieturzīmes
• Horeogrāfe
• Dzimusi 1987. gada 2. oktobrī.
• Neprecējusies
• Absolvējusi Rīgas 64. vidusskolu (2007), Latvijas Kultūras akadēmiju (mūsdienu dejas horeogrāfija, 2011. Diplomdarbs: laikmetīgās dejas izrāde Pārsālīts)
• Veidojusi horeogrāfijas izrādēm Frankenšteins (2015), Ziloņcilvēks (2016), Equus (2015), Paradīze (2015), 1984 (2014), Pieci vakari (2014), Pīters Pens (2014), Burvis no Oza zemes (2014), Sasodītais sarkanais mēness (2013), Piafa (2013), Salome (2013), Neprātīgā Zelda (2012) u.c.
• Deju studijas Ritms klasiskās dejas pamatu un laikmetīgās dejas pasniedzēja (kopš 2011. gada) un TDA Zelta sietiņš pedagoģe (2011-2013)
• Atveido lomas Liepājas teātra iestudējumos Paradīze (Eņģelis) un Indulis un Ārija (Ārija)
• Ieguvusi Spēlmaņu nakts 2014 balvu nominācijā Gada kustību māksliniece (par iestudējumiem Piafa un Sasodītais sarkanais mēness Liepājas teātrī). Bijusi nominēta Spēlmaņu nakts 2012 balvai nominācijā Gada kustību mākslinieks (izrādes Neprātīgā Zelda un Mērfijs) un Spēlmaņu nakts 2015 balvai nominācijā Gada kustību mākslinieks (izrādes Equus un 1984)