Liene Grava. Apzinātā sapņa piepildījums

«Tā nav mana biogrāfija, bet izrādē atainotās sajūtas, tostarp vientulība, kas var piemeklēt, pat esot kopā ar kādu, man ir ļoti pazīstamas. Protams, es šo stāstu laižu caur sevi – ja tas nenāktu no manis, būtu grūti to izstāstīt un izdejot,» atzīst horeogrāfe, dejotāja un Spēlmaņu nakts laureāte Liene Grava.

Viņa ir piepildījusi vienu no saviem sapņiem - ar izrādi Kvēldiegs radījusi multimediālu sapņu pasauli. Tas ir unikāls vertikālās dejas, akustiskās mūzikas un video projekciju kopprojekts, kurā horeogrāfe Liene Grava sadarbojas ar mūziķi Mārci Auziņu, kurš īpaši šai izrādei radījis oriģinālmūziku, scenāristu Artūru Dīci, video mākslinieku Mārtiņu Dāboliņu, vertikālās dejas horeogrāfi Agnesi Vanagu, laikmetīgās dejas horeogrāfu Dmitriju Gaitjukeviču, scenogrāfi Lauru Dišleri un gaismu mākslinieku Mārtiņu Feldmani. «Viņi katrs ir profesionāli ļoti spēcīgi, un man tiešām ir paveicies ar cilvēkiem, kuri strādā manā komandā, jo viena es to nevarētu paveikt,» uzsver Kvēldiega idejas autore, horeogrāfe un soliste Liene Grava, aicinot ikvienu interesentu uz izrādēm, kas notiks 29. martā un 6. aprīlī H2O6 Aisteres zālē (Aisteres ielā 2 Rīgā).

Pirmoreiz Latvijā

Izrādē Kvēldiegs pirmoreiz Latvijā būs iespēja redzēt vertikālās jeb gaisa dejas žanru apvienojumu ar laikmetīgo deju, un tās pamattēma ir maz zināmā un apspriestā apzināto sapņu pasaule. «Apzinātā sapņošana jeb lucid dream ir sapņus ietverošs miega stāvoklis, kurā cilvēks apzinās, ka sapņo, un viņš var ietekmēt sapņa gaitu. Cilvēks pats var būt sava sapņa režisors, kas nozīmē, ka viņš var satikt savā sapnī jebkuru cilvēku, ko vēlas,» stāsta Liene Grava. Viņa skaidro, ka bieži vien šādā apzinātā sapnī cilvēks jūtas daudz drošāks un brīvāks nekā savā ikdienas dzīvē, kurā, iespējams, nereti baidās līdz galam atklāt savas izjūtas. Bet apzinātajā sapnī cilvēks ir spējīgs uz visu.

«Kvēldiegs ir stāsts par diviem cilvēkiem, kuri dzīvē ir šķirti, bet - viņiem ir vēl viena iespēja satikties. Ko tu darītu, kā tu justos, ko tu teiktu, ja tev būtu vēl viena iespēja satikties?... Tā ir mazliet cita realitāte, mazliet sirreāla sajūta un reizē ļoti trausls moments, jo kvēldiegs jebkurā mirklī var izdegt...» stāsta Liene Grava.

«Šī ir tehniski ļoti sarežģīta izrāde, jo vertikālā jeb gaisa deja ir cirka disciplīna, kurā pazūd gravitācijas robežas, turklāt izrādē to paspilgtinās konkrētajā brīdī radītā ilūzija par trīsdimensionālu vidi,» stāsta horeogrāfe, paskaidrojot, ka video mākslinieks Mārtiņš Dāboliņš, sekojot viņas kustībām telpā, radīs paplašinātās realitātes sajūtu, arī skatītājiem radot ilūziju par lidojumu un gravitācijas neesamību.

«Šīs izrādes neordinārais un inovatīvais formāts prasa īpašu mūziku. To esmu radījis, izmantojot tikai vienu instrumentu - ģitāru, parādot šā instrumenta bezgalīgās skanējuma iespējas, ejot pāri tradicionālām šā instrumenta izmantošanas robežām un radot īpaši intīmu noskaņu,» stāsta izrādes mūzikas autors un izpildītājs Mārcis Auziņš. Rakstot šo mūziku, viņš centies vizualizēt Lienes vertikālo deju un šo mazliet mistikas piesātināto ideju. Un, viņaprāt, visu izrādes elementu korelācija radīs ko vēl nebijušu un īpašu.

Virve ir mans partneris

«Kvēldiegs nav impulsīva ideja - es ar šo domu dzīvoju jau apmēram gadu. Un šobrīd apzinos, ka tas ir ļoti atbildīgs projekts un, jā, manā karjerā līdz šim lielākais izaicinājums,» atzīst talantīgā horeogrāfe. Viņa atklāj, kā dzima ideja par vertikālās dejas izrādi. «Tieši pirms gada ap šo laiku es biju Liepājā, kur kopā ar režisoru Sergeju Zemļanski taisījām Precības. Mēģinājumi bija tik intensīvi, ka, atnākot mājās, galva vairs nestrādāja, nevarēju pat palasīt grāmatu, tāpēc ļoti daudz skatījos video. Mani ieinteresēja vertikālās dejas žanrs, kas nāk no Argentīnas, ir ļoti populārs Spānijā, bet Latvijā nav īpaši attīstīts. To skatoties, man burtiski aizrāvās elpa, un es sapratu, ka gribu to iemācīties. Jo, lai arī es ļoti mīlu deju, man jau kādu laiku bija sajūta, ka gribētu pamēģināt kaut ko pavisam jaunu,» stāsta Liene Grava, piebilstot, ka par izrādi viņa tad vēl nedomāja. Viņa sazinājās ar horeogrāfi Agnesi Vanagu, kura jau bija pazīstama ar vertikālo deju, un viņa ieteica aizbraukt uz meistarklasēm Madridē. «Nodarbības bija grūtas, ļoti, ļoti grūtas, īpaši sākumā, bet tieši tur es arī sapratu, ka gribu sevi attīstīt un šo deju iemācīties. Ķermenis bija mazliet šoka stāvoklī, jo, dejojot virvēs, ir jāmaina domāšana, jo, spēlējoties ar gravitāciju, virve ir mans partneris, kurā jāieklausās un intutīvi jāsajūt, kurp tas mani ved,» stāsta vertikālās dejas dejotāja. Viņa neslēpj, ka, atgriežoties mājās, mēģinājumu process bija ilgs un fiziski grūts, bet sajūtas, ko dod šī deja, - neaprakstāmi labas. «Vertikālā deja mani ļoti aizrāva, jo es sapratu, ka, dejojot uz zemes, šādu sajūtu amplitūdu nekad nesasniegšu.»

Pirmais lieluzvedums

Šī sezona horeogrāfei Lienei Gravai, kura jau vairākus gadus ir izpelnījusies ievērību kā teātra izrāžu kustību māksliniece, ir ļoti atbildīga. «Man pašai tas ir liels pārbaudījums, jo darbi, kas šogad jāpaveic, ir nevis grūtāki kā parasti, bet lielāki un atbildīgāki. Es to, protams, ļoti novērtēju un esmu laimīga, ka man ir šīs iespējas,» viņa saka, pieļaujot, ka pati to ir panākusi - ar savām darbspējām, strādājot garas stundas un bez brīvdienām, katrā jaunā darbā sevi pierādot arvien no jauna.

Tūlīt pēc Kvēldiega, ar ko izrādes radošā komanda gan vēl plāno aizbraukt uz kādu festivālu ārpus Latvijas, horeogrāfe ar pilnu jaudu metīsies iekšā nākamajā lielajā projektā, un tas būs Deju lieluzvedums 18. novembrī Arēnā Rīga, kurā tiks pārstāvēti trīs žanri - tautas deja, laikmetīgā deja un balets, un viņa būs atbildīga par laikmetīgo deju. «Mans uzdevums ir izstāstīt Latvijas vēsturi caur deju, un tas ir diezgan sarežģīts uzdevums,» uzskata horeogrāfe, neslēpjot, ka viņai vēl nav pieredzes ar deju lieluzvedumiem. «Tas būs mans pirmais lieluzvedums, kaut kas vēl nebijis, un es jau šobrīd uz to ļoti koncentrējos. Domāju, ka jau lielu pieredzi esmu ieguvusi, strādājot pie režisora Sergeja Zemļanska, Liepājas teātrī kopā veidojot Precības un Induli un Āriju. Tur nav nevienas pašmērķīgas kustības, šajās izrādēs katrai kustībai ir savs uzdevums, jo tikai caur kustību notiek dialogs un tiek risināti notikumi. Arī Deju lieluzvedumā primārais ir stāsts - Latvijas vēsture, tāpēc es ceru, ka mana teātra pieredze ļaus tikt galā ar šo uzdevumu,» apņēmīgi nosaka Liene Grava. Viņa gan atzīstas, ka šobrīd ir divējādu sajūtu pārņemta - no vienas puses, ir mazliet biedējoši, domājot, kā visus dejotājus savākt kopā, bet no otras puses - tas ir vow!, iedomājoties, ka viņi visi dejos viņas radītu horeogrāfiju.

Nav bail uzņemties atbildību

«Tā sanāca, ka tūlīt pēc Kultūras akadēmijas beigšanas sāku strādāt teātrī. Jau studiju laikā uztaisīju horeogrāfiju izrādei Mērfijs Nacionālajā teātrī, bet pirmā izrāde pēc studiju beigšanas bija Neprātīgā Zelda Dailes teātrī. Tā tik labi aizgāja, ka man piedāvāja darbus citu pēc cita,» stāsta talantīgā horeogrāfe. Viņa strādāja intensīvi un ļoti daudz, sezonā bija četras piecas pirmizrādes. Viņai arī ļoti patika, viņa bija atvērta visām idejām, mācījās un smēlās pieredzi no dažādiem režisoriem, līdz vienā brīdī apjauta, ka teātris paņem ļoti daudz laika, bet - arī pašai gribas ko radīt, tostarp vairāk dejot. «Un tieši šajā vecumā - man rudenī palika trīsdesmit, un man ir sajūta, ka ir iestājies zināms briedums - es apzinos, ka man patīk vadīt procesu, ka man nav bail no lielām lietām un nav arī bail uzņemties atbildību. Un tieši tāpēc šobrīd arvien vairāk domāju, ka ir jāsabalansē laiks, lai varu gan strādāt teātrī, kas man ļoti patīk, gan dejot un veidot savus projektus. Un dotajā brīdī šo balansu esmu atradusi,» mirkli pirms sava izlolotā multimediālā projekta pirmizrādes priecīgi stāsta Liene Grava.

Nākamajā teātra sezonā viņai ieplānoti jau divi iestudējumi. «Man patīk tā sajūta, ka zinu, ko darīšu rudenī, ko ziemā, ko - nākamajā pavasarī. Tieši tik tālu mans kalendārs ir aizpildīts, un tas nozīmē, ka esmu vajadzīga, ka manu darbu novērtē. Tā ir laba sajūta, jā,» horeogrāfe neslēpj.

Vairāk par simt procentiem

Laba sajūta Lienei ir arī tad, ja ir laiks lasīt grāmatas, jo lasīšana radoši iedvesmo. Tāpat viņa iecienījusi Netflix, kur var vērot mākslinieciski skaistus seriālus, kas ļauj reizē izvēdināt galvu un smelties labas idejas. Protams, arī teātris un kino ir viņas brīvā laika izvēle numur viens.

«Jau vairāk nekā divus gadus nodarbojos ar meditāciju, ar cigun, kas man ļoti palīdz. Es gan to negribētu saukt par hobiju, jo tas ir darbs ar sevi, un jāstrādā ir daudz,» stāsta horeogrāfe, piebilstot, ka tieši cigun viņai palīdz rast sevī iekšēju mieru un saglabāt to ne tikai komunikācijā ar apkārtējiem, bet arī lielākas spriedzes un stresa situācijās. «Es mēģinu ar sevi strādāt, lai sakārtotu savu iekšējo harmoniju, es vairs neesmu tik emocionāla, jo mācos neuztvert visu personiski, bet savākt sevi un sakoncentrēt domas pareizajā virzienā, un - viss pamazām notiek,» viņa pasmaida un secina: «Man liekas, ka es esmu emocionāli paaugusies. Sakārtojot sevi, daudz ko vairāk saprotu, un šobrīd ir tā, ka man katrā darbā gribas ieguldīt sevi maksimāli, vairāk nekā simt procentu. Es arī ticu, ka mūsos katrā ir vairāk par simt procentiem, tāpēc ar katru nākamo darbu mums vajadzētu augt un palikt labākiem. Tāpēc cenšos sev skaidrot, ka jāmācās ir no labā un pozitīvā, jāiedvesmojas no tiem, kuri kaut ko labu jau ir izdarījuši, maksimāli distancējoties no negācijām un negatīvā, kas arī mums līdzās diemžēl ir ļoti daudz.»

***

Liene GRAVA

• Horeogrāfe, dejotāja

• Dzimusi 1987. gada 2. oktobrī

• Izglītība: Latvijas Kultūras akadēmija (bakalaura grāds mūsdienu dejas horeogrāfijā, 2007-2011)

• Dejo kopš trīs gadu vecuma - 10 gadu dejojusi TDA Zelta sietiņš (1991-2001), deju grupas Ritms dejotāja (no 2001)

• Strādājusi kā kustību māksliniece un horeogrāfe gandrīz visos lielākajos Latvijas teātros.

Debitējusi ar Neprātīgo Zeldu Dailes teātrī pie Dž. Dž. Džilindžera, pēdējo gadu spilgtākie projekti ir izrādes Piafa (2013), Sasodītais sarkanais mēness (2013), 1984 (2014), Pieci vakari (2014) un Ziloņcilvēks (2016) Liepājas teātrī, Equus un Frankenšteins Dailes teātrī, opera Iemūrētie (2016) Latvijas Nacionālajā operā un baletā, Cerību ezers aizsalis un Ļeņina pēdējā eglīte Jaunajā Rīgas teātrī (2017)

• Lomas Liepājas teātrī: Eņģelis - Ļ. Gruzinovas Paradīze, Ārija - Raiņa Indulis un Ārija

• Piedalījusies režisora Viktora Runtuļa veidotajā uzvedumā Cabaret (2015)

• Režisore un horeogrāfe dejas izrādei Tas, ko viņa neredz (m/n Daile, 2016)

• Apbalvojumi: 2013./2014. sezonas gada Spēlmaņu nakts laureāte nominācijā Gada kustību māksliniece

(par iestudējumiem Piafa un Sasodītais sarkanais mēness Liepājas teātrī)