«Laipni lūgti Cielaviņās!» saimniece Anita Šolmane sētsvidū sagaida ar skanīgu sveicienu. Ne velti Neretas pagasta zemnieku saimniecība ir apbalvota kā novada sakoptākā lauku saimniecība. To gan viņa neizstāsta, ka 2003. gadā ir saņēmusi apbalvojumu kā viena no Latvijas labākajām skolotājām. Pašlaik pedagoga darbu nācies likt pie malas, bet zemnieku saimniecībā darāmā netrūka iepriekš un netrūkst arī tagad.
Šolmaņu sēta ir saskatāma starp koku galotnēm, ja no Neretas dodas uz leišu pusi, bet tās sakoptību var novērtēt tikai tad, ja iegriežas lauku ceļā. Ieraugot Cielaviņu pagalmu, pasprūk vaicājiens, cik daudz stundu jāpavada, lai to visu uzturētu kārtībā. Anita Šolmane pašsaprotami atbild, ka zāle jānopļauj reizi nedēļā, bet tuvāk rudenim – reizi pusotrā vai divās. Svarīgi, lai mauriņu nesāktu raustīt ilgstošā sausumā. «Ainava ir skaistāka no rīta puses,» piebilst saimniece.
Iekoptās zemnieku saimniecības vietā pagājušā gadsimta 90. gados bija tukša vieta. «Mēs esam Breša zemnieki,» noteic Anita Šolmane. Sākuši būvēties Neretas pašā nomalē, tukšā pļavā, kur ciema centrs vēl ar roku aizsniedzams, toties kņada aiziet secen. 90. gados valdījusi eiforija – nu tik būs, nu tik darīsim. Tagad viņa priecājas, ka nedzīvo tālu no Neretas centra. Tie, kuri savulaik pārcēlušies uz dziļiem laukiem, uz tālām viensētām, tagad kļuvuši par situācijas ķīlniekiem. Ne viņiem lāgā ceļus ziemā iztīrot, ne piena savācēji gribot braukt.
Kopā ar vīru pamazām iekopuši zemi un saimniecību. Vispirms ar buldozeru nolīdzināti divi pakalni, sastādītas ābeles, purvainākajā vietā izstumti dīķi, kas nu jau jātīra, jo sāk aizaugt. Saimniece atceras, ka te bijuši «divi kalni un māls». Tāda Neretā augsne, ravējot pirkstus var noberzt līdz asinīm. Grūti bijis iznīdēt celmus, mālainajā zemē nezāles izplēst nevarējuši. Lai varētu sēt un stādīt, mālu vajadzēja neitralizēt. Dziļi mežā pat esot bijis ķieģeļu ceplis, taču uziets tas vēl nav.
Sākumā ēkas bijis paredzēts būvēt citviet, taču rīkstnieks izpētījis āderes un norādījis labāko vietu gan akai, gan dzīvojamai mājai un citām būvēm. Piemēram, āderu krustpunktā ūdens ir vienmēr, tāpēc tur izrakta aka. Savukārt māja iedobē ievietota tālab, lai āderes tās iedzīvotājiem netraucētu, kaut gan ēku bija plānots uzbūvēt citā vietā. Anita atzīst, ka no kļūdām bijis arī jāmācās. Skujkoki sastādīti tik cieši, ka pēcāk priecājušies, kad daļa iznīkusi. Citādi saaugtu mežonīgs dzīvžogs, nezinātu, ko iesākt. Viņa smejas, ka aizvien gadoties iekrist grēkā un nopirkt un iestādīt kādu skaistu koku, kas izaug tik liels, ka sāk traucēt apkārt esošajiem augiem. Tad jāmeklē cita vieta, un tāda allaž atrodama. Mudinot nogaršot, Anita mazliet papukojas par kādu augu – zemenes un avenes krustojumu. Ziņkāres dēļ nopirkts, nu savairojies kā nezāle. Visu savā tuvumā nomācot. Anitas meita Aija izstāsta, ka uzbrūkot ne tikai kultūraugi, bet arī eži. Tie tipinot no meža, lai pamielotos ar suņu barību un pienu. Nu jau eži uz Cielaviņām soļojot kā pēc pulksteņa, noteiktā vakara stundā. Četri vai pieci, kā kuro reizi. Šiverē pa sētu, paēd, padzer un aiziet atpakaļ.
Vīram, kamēr varējis strādāt, patikuši akmens darbi, viņš daudz ko paveicis savām rokām, arī vectēvam bijušas zelta rokas. «Visu šeit veidojām pakāpeniski. Gribējām, lai ir skaisti un praktiski. Zinājām, ka būs vajadzīgs apvedceļš mašīnām, kas brauc pēc piena. Vajadzēja izdomāt tā, lai mašīnas var apgriezties. Bet vajag arī kaut ko skaistāku un sakoptāku, vai tad vienos mēslos sēdēsi tāpēc, ka laukos dzīvo? Mums labi iznācis, ka neesam sajaukuši visu kopā – māja atsevišķi un pārējās ēkas – atsevišķi. Braukājām pa Latviju, skatījāmies saimniecības. Kur audzē 30 lopus, tur sētas sakoptākas, kur lielas saimniecības, tur mēsli krājas,» stāsta Anita Šolmane. Cielaviņās klēts, piena telpa, kūts ir tik asprātīgi nomaskētas, ka reiz kāds šoferītis, atbraucis savākt pienu, līdzjūtīgi pažēlojis lauku sētas saimniekus – jūs gan tehnikas ziņā esat trūcīgi, nekā jums nav, ne kombaina, ne traktora. «Mūsu tehniku jau neredz, tā nolikta otrā pusē,» smejas saimniece. Parādes pusē ir tikai iekoptas puķu dobes un nopļauts mauriņš. Un skulptūriņas.
«Tā te, laukos, ir. Tā mēs te dzīvojam. Ir jau arī citas skaisti sakoptas saimniecības Neretā,» viņa noteic.