SAIMNIECES LEPNUMS: Viedā Šeherezade

Šeherezade jeb Mučiņa ir pusmūža Vidusāzijas bruņrupuču dāma, 28 gadus veca. Latvijā viņa nonākusi jau pirms tam, kad Latvijas Republika pievienojās Vašingtonas konvencijai. Mučiņas lolotāja Agrita Vidže stāsta: «Manam dēlam Kristapam ļoti patika rāpuļi. Sadomāju, ka uz 12. dzimšanas dienu uzdāvināšu viņam bruņrupucīti. Rīgā kādā mazā zooveikaliņā apvaicājos, un izrādījās, ka viens esot. Jau ilgi veikalā dzīvojot. Esot meitenīte, viņai esot 12 gadu. Protams, nopirku. Pārdevēja vēl noteica: «Beidzot arī tevi kāds paņem!» Radās sajūta, ka par Mučiņu tajā veikalā bija aizmirsuši. Bet Kristaps savu rupucīti nav aizmirsis. Lai gan jau pieaudzis, viņš vēl aizvien ar rupucīti auklējas un mīļojas.»

Varētu šķist – kas gan par prieku no rupucīša? Nav kā suns vai kaķis, kas pienāk samīļoties, kas iesaistās rotaļās, kontaktējas ar saimnieku. Agrita teic, ka tās nu gan ir muļķības – bruņrupucis ir interesants dzīvnieks! Vajagot tikai prast to interesantumu saskatīt. Šeherezadei tiekot ļauta pilnīga brīvība – varot staigāt pa visu dzīvokli. Protams, jāuzmanās, lai rupucīti neievērtu kādās durvīs, jāpierauga, lai nebūtu «šauru bezizeju», kur čāpotāja varētu iesprūst, bet pie tā pa šiem gadiem pierasts. «Terārijā viņu nespundēju. Viņa pati izvēlas, kur kurā brīdī vēlas būt,» saka saimniece. «Parasti atrod kādu kaktiņu un tur tad arī guļ. Pa dienu izvēlas saulaināku laukumiņu. Starp citu, nesaprotu, kā viņa zina, ka tajā un tajā laikā tieši tur, citā istabā, saulīte iespīdēs. Bet zina! Un mērķtiecīgi dodas tieši turp. Apstājas, un patiešām jau pēc brīža saule sāk sildīt to vietu. Šie dzīvnieki ir noslēpumaini un interesanti. Vēl kas. Pirms vairākiem gadiem, kad bijām Mučiņu aizveduši uz laukiem, lai viņa nenoklīstu, dēls rupucienei ar diegu piesēja balonu. Pēc balona pārvietošanās zinājām, kur mūsu mīlulīte ir. Un konstatējām, ka viņa konsekventi dodas tieši uz dienvidiem. Kāpēc tā, nezinu. (Tas gan nav raksturīgi tikai Mučiņai – dienvidu virzienā mēdz doties visi siltzemju rupuči. Tiesa, kāpēc tā, īsta izskaidrojuma nav – V.A.)

Man nevajag ne laika ziņas lasīt, ne barometrā skatīties. Kad gaidāms silts, labs laiks, Mučiņa ir rosīga, tekalē pa visu dzīvokli, viņai ir laba apetīte. Ja tuvojas vēsums, viņa kļūst daudz mazkustīgāka,» smaida Agrita un piebilst, ka Muča esot sabiedriska, pievienojoties, ja kāds ciemiņš atnācis, pazīstot arī saimnieces balsi. Vismaz Agritai tā šķietot: «Pamostos vai pārnāku mājās, sāku rosīties, ar kādu runāju, arī Mučiņa tūlīt atnāk paskatīties, kas notiek.»

Ziemā Šeherezade čuč dziļā miegā. Vietu, kur snaust, viņa izvēloties pati – ziemai nākot, aizvien biežāk un ilgāk kādā vietā uzturas. Tad nu saimniece tur noliek kartona kasti, kas iztapsēta ar salvetēm, un Mučiņa tur arī ierāpjoties, kad pienāk laiks doties guļā. Guļā dodas kā nu kuru gadu – dažreiz jau oktobrī, bet citu gadā pat tikai novembra beigās. Viss esot atkarīgs no meteoroloģiskās ziemas iestāšanās tuvuma, ko rupuciene jūtot nekļūdīgi. Arī mostas tad, kad pavasaris patiešām pietuvojies, nevis saulīte pa kādai siltākai dienai uzdāvinājusi. Pirms ziemas miega, protams, uzkrāj enerģijas rezerves. Ko ēd? Ēd vārītas olas un kārtīgu Latvijas biezpienu. Šķin iekšā salātus, kāpostus, arī papriku un tomātus, kabačus. Turklāt ēd tikai pašu dārzā audzētos dārzeņus. Veikalā pirktajiem pat virsū neskatoties. Laikam jau saprot, kas ir laba manta. «Ir vērts padomāt, kāpēc tā. Starp citu, kad izvedu Mučiņu pastaigāties (siltā laikā pastaigas pa zālīti ir vajadzīgas – skaidri redzams, ka viņa par tām ir sajūsmā), pavēroju, ko viņa izvēlas uzkost. Sākumā biju pārsteigta, ka izvēlas galvenokārt ārstniecības augus!» stāsta Agrita. «Kad atvedu Mučiņu mājās uz Jēkabpili, saplūcu pieneņu lapas, noliku viņai priekšā. Kā ēda! Un laikam jau vēl aizvien pieneņu lapas ir viņas lielākais kārums. Pieneņu ziedi – iecienītākais «saldais ēdiens». Viens kaimiņš stāstīja, ka savulaik bijis Vidusāzijā, kur bruņrupuči nākuši uz viesnīcu diedelēt gardumus. Viņiem garšojusi Latvijas rupjmaize. Piedāvāju arī Mučai, bet viņa neēda.»

Nu jau gandrīz aizvadītajā vēsajā vasarā Mučiņa divreiz jau gandrīz sataisījusies uz ziemošanu, vienā reizē pat ziemas guļai raksturīgi sastinga. Agrita pat nobijusies, vai rupucīte nav nomirusi, taču, tuvojoties siltākam laikam, Muča atmodusies. «Iespējams, daudzi vēl dzīvus bruņrupučus izmetuši. No tā jāuzmanās!» brīdina Šeherezades saimniece.

Laiku pa laikam Agrita rupucīti mazgā, jo šādas tādas smaciņas jau rodas, taču pret ūdeni Muča izturas gaužām rezervēti, dzert vispār nedzer – vajadzīgo mitrumu uzņem ar sulīgiem augiem. Ar citiem dzīvniekiem sadzīvot problēmu neesot nekādu. Laukos suņi vien atjožot sasveicināties, un tas arī viss. Īpašs stāsts ir par kādu kaķeni, kura mājās Šeherezadi vien piecietusi, taču reiz, kad pagalmā viens rotveilers atļāvies rupucīti apošņāt un ar purnu pabakstīt, kaķene tūdaļ bijusi klāt, metusies sunim uz skausta un ar nagiem un zobiem ņēmusies pārmācīt. Bet tas jau būtu stāsts par kaķi.

Ar ko jārēķinās cilvēkam, kurš vēlas iegādāties sauszemes bruņrupuci? Agrita: «Bruņrupucis nav rotaļlieta. Tas ir dzīvnieks ar savām vajadzībām, kas laika gaitā var mainīties (piemēram, jābūt gatavam, ka tas, kas vienu dienu garšojis, nākamajā vairs negaršo). Jābūt ļoti vērīgam, lai rupucis nepazustu. Jāved viņš pastaigā. Jākopj. Ja mājās ir mazi bērni, jānodrošina, lai viņi ziemas guļā likušos bruņrupuci nepacietīgi nebakstītu, bet gan liktu mierā. Jā, un, protams, jārēķinās ar to, ka šie dzīvnieki dzīvo ilgi – bruņrupuča iegāde var nozīmēt saistības uz mūžu.»

Vidusāzijas bruņrupucis

Citi nosaukumi – stepes bruņrupucis, krievu bruņrupucis

• Agrionemys horsfieldi (sākotnējais nosaukums – Testudo horsfieldi)

• Savvaļā sastopams Vidusāzijas valstīs, Indijā, Pakistānā, Irānā un Afganistānā, retumis arī Kaspijas jūras ziemeļaustrumu piekrastē Krievijā

• Apdzīvo pustuksnešu un tuksnešu vietas ar blīvu, mālainu augsni

• Bruņu garums: tēviņiem – 13–20 cm; mātītēm – 15–25 cm; lielākā atrastā eksemplāra bruņas bijušas 28 cm garas

• Bruņu krāsa: dzeltenbrūna, ar tumšiem plankumiem; mēdz būt līdzīga dzīvesvietas grunts krāsai; ķermeņa krāsa – salmu dzeltena ar brūnu

• Iespējamais mūža ilgums: 75 (120) gadi; gadu skaits nosakāms pēc rieviņām bruņu segmentos – tur kā kokam veidojas gadskārtu apļi

• Cena: 60–140 eiro, bet... NB! Suga iekļauta konvencijas par starptautisko tirdzniecību ar apdraudētajām savvaļas dzīvnieku un augu sugām 2. pielikumā, un šādam mājas mīlulim nepieciešami legālas izcelsmes dokumenti