Ilze Lejiņa ar vīru Fredu Ormenu kopā muzicē apvienībā Viņš un Viņa, kur saplūst latvietei tuvās folkloras un klasiskās mūzikas skaņas ar francūža mīlestību pret džezu, roku un popmūziku.
Ne tikai mūzikā mijas divu kultūru ietekme. Abu meitiņas daļu laika dzīvo Francijā, daļu – Latvijā, valkā latviešu tradicionālos tērpus un dzied franču tautasdziesmas. «Būtiskākā atziņa, ko francūži izprot vislabāk, ir tāda, ka nav kur skriet – jābauda dzīve. Jo kas tad ir dzīve? Paskatoties uz francūžiem, reizēm nevar saprast, kāpēc viņi vienkārši sēž, neko nedara dienas vidū, būtu taču jāiet strādāt. Bet dzīve nav strādāšana, naudas pelnīšana un vergošana kāda cita labā,» ar smaidu sejā par vērtībām, kas iegūtas savienībā ar francūzi, stāsta Ilze Lejiņa, latviete no Vidzemes.
No tēva – mūzika, mammas – gaisīgums
Ilze ar mūziku aizrāvās jau sešu gadu vecumā, kad sāka mācīties Jāņa Norviļa Madonas mūzikas skolā. «Visi tēva draugi ir mūzikas skolotāji. Ļoti dabiski bija tas, ka mani aizveda uz mūzikas skolu, kur sāku spēlēt vijoli.» Galvenais instruments vienmēr bijusi vijole, taču 15 gadu vecumā, kad Ilze nolēma mūziku atstāt kā hobiju, pieņemts lēmums prieka pēc iemācīties spēlēt saksofonu. «Tēva draugs aizdeva saksofonu uz vasaru, un man iepatikās. Toreiz šis instruments bija modē. Sapratu, ka no mūzikas neaizbēgt, ir vienkārši jāturpina pa to ceļu doties.» Sekoja mācības Rēzeknē, tad Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas vidusskolā un Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā.
Mūziķe dzimusi Ērgļos, bet bērnību pavadījusi Madonā un uzskata: «Sirdī esmu vidzemniece. Lai arī ļoti patīk ceļot, būt Rīgā vai Francijā, bet Madonā man ir īstā māju sajūta.» Ilzes tēvs arī bijis mūziķis, turklāt ar absolūto dzirdi, un šobrīd, atskatoties atpakaļ, latviete var vilkt paralēles ar savu esošo vīru un tēvu: «Viņiem kopīga ir sakārtotība, organizētība – visam mājās jābūt pa plauktiņiem. Tēvam, tāpat kā Fredam, arī bija absolūtā dzirde, un abi spēlē visus mūzikas instrumentus, izņemot vijoli.» Lai abu savienībā būtu harmonija, mūziķe vairāk aizguvusi rakstura īpašības no mammas: «Man viss ir mazliet haotiski, gaisīgi un netverami. Katra diena ir kā jauns piedzīvojums. To mamma iemācīja – ļauties notikumiem.»
Skype un lētas aviokompānijas
Pasaules saksofonistu kongresā un festivālā Slovēnijā, Ļubļanā, kas norisinās ik pēc trim gadiem, Ilze iepazinās ar vīru. Tur Freds bija ieradies ar saksofonu kvartetu, savukārt Ilze – ar meiteņu kvartetu: «Visā lielajā saksofonistu katalogā ir jāizvēlas pareizie koncerti, uz kuriem doties. Pēc vīra stāstītā, mēs bijām diezgan atraktīvas gan bildē ar fifīgiem svārciņiem, gan aprakstā. Viņš ar savējiem atnāca mūs paklausīties, un abi sākām saskatīties. Turpinājām to darīt arī gaiteņos.» Abi saņēmās uzsākt sarunu tikai pēdējā kongresa dienā, un pirmā komunikācija bija vairāk sajūtas, jo «francūžiem ir ļoti slikti ar angļu valodu». Pēc tam sekoja sazināšanās caur skype un lidošana vienam pie otra, izmantojot lētās aviokompānijas. «Katru mēnesi uz pāris dienām es devos uz Franciju un otrādi – viņš brauca pie manis. Tas tagad ir ļoti aktuāli daudziem – labi, ka ir lētas aviokompānijas un skype (smejas). Pēc gada bija jāplāno, kur būsim kopā, un es biju gatava braukt uz Franciju. Viņš savukārt gadu Latvijā bija šogad.» Ilze stāsta, ka piekrita doties pie mīļotā, jo juta, ka kaut kas dzīvē ir noslēdzies un viņa ir gatava kam jaunam. «Gads ir pietiekami, lai braukātu turp un atpakaļ un runātu internetā. Ja gribas būt kopā, ir jābūt kopā. Svarīga ir katra kopīgā diena un mērķi, kas vieno.»
Latviete starp francūžiem
«Francijā devos uz mazu ciematiņu, kur dzīvojam mājā ar kalnainu skatu gandrīz vai Mozeles ielejā, Lotringā. Ģeogrāfiski tā ir Francijas augšdaļa, gandrīz pie Luksemburgas,» stāsta mūziķe. Pirmais gads nav bijis viegls, jo latvietei bija jāiemācās franču valoda un jāaprod ar jauno vidi. «Apmeklēju intensīvos valodas kursus divas reizes nedēļā, skatījos televizoru un klausījos radio franču valodā. Tā nav valoda, kas nāk viegli. Mūziķiem gan ir vieglāk, jo mēs to izjūtam caur ritmu. Atceros mirkli, kad apmēram pēc gada tiešām sāku dzirdēt valodu.»
Ciematiņš atrodas Francijas augšdaļā netālu no Luksemburgas, tāpēc Ilze bieži dodas uz turieni, jo «tur sabrauc daudz dažādu cilvēku un dzīvo arī latvieši. Tur darbojos latviešu folkloras kopā Dzērves, kas sniedz lielu prieku. Luksemburgā arī pasniedzu mūzikas privātstundas.» Latviete ir priecīga, ka abi dzīvo blakus tik internacionālai videi un viņa nav vienīgā iebraucēja, jo «Francijas vidienē, kur būtu vienīgā svešiniece, būtu daudz grūtāk iedzīvoties». Nu jau mūziķe brīvi runā franciski un ir pilnībā pieradusi pie franču dzīvesveida.
«Rīgā ir tā sajūta, ka noteikti jāskrien un jārosās, jo to visi dara. Citādi nokavēšu kaut ko, visi par tevi aizmirsīs, nemiers dīda. Laukos gan cilvēki dzīvo citādāk – arī strādā, bet viss ir saskaņā ar dabu. Francijā viss viens – veikali pa dienu ciet, visi iet baudīt maltīti, nekas taču netiks nokavēts. Ļoti patīk, ka francūžiem ir stipras ģimeniskās tradīcijas, bieži ir svētki un kopā sanākšana.» Mūziķe uzskata, ka tas ir nozīmīgi – veidot stipras ģimenes tradīcijas. Esot Latvijā, viņa mēģina saglabāt franču ēdienreižu rituālus.
Mūzika ir brīvība
Mūzika ir viņas pamata nodarbošanās, nevis tikai hobijs. Ir veikta pareizā izvēle. «Pelnīt naudu ar mūziku ir fantastiski. Klausītāji sniedz prieku, un mēs to savukārt nododam viņiem. Tā ir skaista sajūta –piecelties no rīta un domāt – jāiet pastrādāt! Jāpaspēlē, jābrauc uz kādu koncertu, jāsakārto notis vai jāpaklausās ieraksti, jāpiemeklē jaunas mēlītes saksofonam – viss ir bauda. Es nevarētu sēdēt birojā, iesprostota četrās sienās.» Ilze pati gan nekomponē, kā to dara viņas vīrs, un līdz ar to uzskata, ka mūzika nav visa dzīve. «Ja vēl komponētu, būtu daudz vairāk iekšā tajā visā.» Abiem ar vīru ir atšķirīgi mūzikas stili, kuros izpausties, līdz ar to «kopā nākam katrs ar savu, un ir interesanti. To var dzirdēt ikvienā skaņdarbā. Šogad izdevām disku, kuru saucam par popelektrofolk savienojumu. Man vistuvākā ir folklora, jo no sešu gadu vecuma esmu dziedājusi folkloras kopā. Fredam – džezs, popmūzika un roks.»
Protams, latviete nenoliedz arī trūkumus un ēnas puses mūziķa profesijā: «Nav brīvdienu, nav arī robežu darba dienu beigām. Ir arī tā organizatoriskā puse, kas jākārto – visi epasti, dokumenti, līgumi. Tieši nedēļas nogales un brīvdienas mūziķiem ir aktīvākais laiks. Kad cilvēkiem vasarā ir atvaļinājums un viņi brauc atpūsties pie ezera, mēs strādājam, vai kad ir Ziemassvētki un visi atpūšas, mēs aktīvi darbojamies.» Abiem šī vasara ir aizņemta – Latvijā ne reizi vien Ilze muzicējusi kopā ar Rīgas saksofonu kvartetu, savukārt Freds visu vasaru Francijā spēlē kopā ar savu grupu SOS Fanfare. «Angliski to sauc par walkingband, franciski – fanfara. Tas ir neliels pūtēju ansamblis – viņi spēlē, dzied un maršē pa ielām. Arī Latvijā viņiem sarūpēju nelielu tūri uz desmit dienām uz Rīgas svētkiem, Ventspilī, Balvos, Palangā, Jūrmalā.»
Bērniem jāļauj lidot
«Man ir svarīgi nodot viņām latvisko, jo franču jau ir – tā dziesmu vācelīte ir pilna un jau smeļas pāri. Mēs, vecāki, dabiski nododam tik, cik nu mums ir, bagātību meitām, nemaz neanalizējot, kas būtu galvenais. Savā būtībā esam ļoti brīvi, bet pieturamies arī pie konkrēta ritma, lai meitām būtu drošība un būtu robežas,» domās dalās mamma. Ilze uzskata, ka jāļauj bērniem pašiem izvēlēties savu dzīves ceļu. «Neatceros, kur, bet lasīju kādreiz, ka bērni jāmīl, jāaudzina, bet jāļauj viņiem lidot. Uztveru to tā, ka jāuzmanās ar bērnu virzīšanu un ietekmēšanu, jo var sanākt tā, ka pēc tam viņi pārmet vai nožēlo to.» Mūziķe gan ir pārliecināta, ka meitas būs saistītas ar mākslu, jo tā viņu dzīvē ir visapkārt. «Meitenēm beidzot ir tas vecums, kad var sākt mācīt spēlēt kādu instrumentu. Mājās dziedam, pamācām spēlēt klavieres, bet visu citu no septembra sāks apgūt mūzikas skolā. Varbūt pret citiem vecākiem ir respekts, bet mēs tādi neesam – mājās nekāda lielā mācīšana nebūs. Esmu pārliecināta, ka nākotnē viņas dejos, dziedās un spēlēs.»
Latviete agrāk bijusi lielāka piedzīvojumu meklētāja nekā pēc bērnu piedzimšanas. «Tagad esmu piezemētāka. Agrāk lēcu ar izpletni, bet šobrīd par tādām trakulībām vairs nevaru iedomāties. Visu vairāk pārdomāju, kas noteikti saistīts ar mātes instinktu.» Mūzikas ziņā gan nekas neesot mainījies, un Ilze ir pārliecināta savos uzskatos. «Bērni ienāk mūsu dzīvē, bet pēc tam – aiziet. Viņi man nepieder – paši domā un ir personības. Dzīvojam kopā un cits citam kaut ko sniedzam un iemācām.»
Meitiņas runā trīs valodās
Ilzei un Fredam ir māja Francijā un dzīvoklis Rīgas centrā, un ģimenes dzīve norisinās abās valstīs. Mazākajai meitai Ievai nesen nosvinēti četri gadi, savukārt Maijai jau ir pieci ar pusi. Mūziķe stāsta, ka «meitenes runā franciski, kas ir pirmā valoda, jo tur viņas ir dzimušas, latviski, jo es ar viņām tikai tā sarunājos. Bet pa šo gadu meitenes iemācījušās arī krievu valodu.» Šogad, kamēr ģimene dzīvoja Latvijā, meitenes gāja krievu bērnudārzā, lai to iemācītos. «Tā bija vīra ideja, par ko man sākotnēji bija šoks. Bet jebkura valoda ir svarīga. Jo vairāk valodu zini, jo labāk.» Pirmie četri pieci mēneši mazajām bijuši grūti, bet «tad pēkšņi bija labi – sāka runāt, dziedāt. Meitiņām viegli izrunāt krievu valodā vārdus, jo franču valodā ir daudz līdzīgu skaņu. Man, teiksim, ir latviska izruna, bet viņām iznāk dabiski. Krievu valoda tomēr ir nozīmīga. Es ne vienmēr tā esmu domājusi, taču tagad to saprotu.» Ilze ir lasījusi, ka līdz sešiem septiņiem gadiem bērni valodas mācās nedomājot. «Sākumā varbūt ir grūti, neko nevar saprast, bet viņi labi visu uzsūc. Mazajiem tās lietas ātri notiek.» Arī vīrs pēc Latvijā nodzīvota gada progresējis latviešu valodā – daudz ko saprot un šo to prot pateikt.
Par tāliem plāniem abi nedomā – ir skaidrs, ka meitenes ies skolā Francijā, taču vasaras lielākoties pavadīs Latvijā. «Šobrīd esam Francijā – daļēji meitu dēļ, daļēji arī Freda darba dēļ. Meitām kaut kur ir jānobāzējas, un pēc šā gada sapratām, ka viņas vēlas Franciju. Grūti pateikt, kur būsim pēc gada, jo tāds ir mūziķu darbs – kur vairāk koncertu, tur jābrauc,» stāsta Ilze.
Latviskā trūkums
Latvietes mīlestība pret folkloru nav zudusi, arī esot Francijā. Visu dzīvi Ilze spēlējusi dažādās folkloras grupās uz tagad stāsta: «Francijā es izjūtu tās trūkumu. Folklora ir kā dzīvesveids, un visvairāk es latviskā trūkumu izjutu, aizbraucot uz Franciju. Latvijā to tā neizjūt, jo liekas – viss ir labi, apkārt ir latvieši. Dzīvojot tur, gribas atzīmēt katrus tradicionālos svētkus. Arī bērniem vēlos nodot dziesmu vāceli un piederību kultūrai. Tas ir kas īpašs, jo francūži lielākajā valsts daļā savu folkloru ir gandrīz pazaudējuši. Arī viņiem bijušas tautasdziesmas un tērpi, francūži ir svinējuši Jāņus arī.» Ilze reiz grāmatu tirdziņā atradusi senu mūzikas plati, kurā ierakstītas franču saulgriežu dziesmas: «Uz vāka bija zīmējums ar cilvēkiem, kas dejo ap ugunskuru – tāpat kā mēs! Francūžiem viņu kultūra ir piemirsta, tādēļ katru reizi, kad parādos tautastērpā, viņi to novērtē, tas liekas jauki un mīļi un ir jāglabā.»
Freda vecāki par Ilzes vēlmi saglabāt tradicionālo priecājas: «Kad abām meitiņām organizējām krustavas latviešu stilā, mazajām bija latviešu tautas tērpi, savukārt Freda vecāki vilka savējos. Viņiem Francijā tādi rituāli nav tik populāri. Freda māte pat uzšuva vīriešiem kreklus pēc Lotringas reģiona tradīcijām. Sameklējām arī lielas, melnas cepures, kas viņiem vēsturiski tur bijušas. Pasākums bija izdevies.»
Abu vecāki atbalsta viņu savienību, un Ilze smejas, ka «mamma pat bija nosapņojusi, ka man būs vīrs ārzemnieks, ko man tikai pēc tam pateica. Viltniece (smejas).» Savukārt Freda vecāki ir atvērti, radoši un jauki cilvēki. «Abi glezno, ir izveidojuši bibliotēku, ciematā viņiem ir teātris, rīko koncertus.» Kultūru sajaukšanās neesot nekas īpašs, jo apkārt abiem ir daudz tādu pāru, sevišķi Luksemburgā.
