SARUNA: Klikšķis dejot

«Ja es sāktu analizēt jebkuru savu darbu, katrs no tiem daļēji ir terapijas kurss. Es visu izlaižu caur sevi,» apgalvo horeogrāfe Elīna Gaitjukeviča.

12 gadu vecumā sākusi dejot grupā Ritms, tagad viņa ir studijas vadītāja un mūsdienu dejas tehnikas pasniedzēja. Iestudē laikmetīgās dejas izrādes individuāliem projektiem, strādā kā horeogrāfe teātra izrādēm. Pati dejo laikmetīgās dejas projektā Dejas anatomija un ir ieguvusi papildu izglītību ārvalstīs, piedaloties meistarklasēs un pasaulslavenos festivālos.

Elīna uzskata, ka ir viens no tiem cilvēkiem, kas izjūt degsmi radīt un attīstīt savu māksliniecisko pusi. Apjausma, ka viņa vēlas kļūt par deju pasniedzēju un mācīt kustību mākslu citiem, radās ātri. «Jau mācoties koledžā [Latvijas Kultūras koledža – modernās dejas izpildītājas specialitātē], kad mums bija jāveido horeogrāfijas numuri, sapratu, ka man patīk vadīt radīšanas procesu un meklēt formas, lai to izdarītu. Iekšā urdošo vēlmi gribu realizēt.»

Kā pa kalniem

Galvā nemitīgi raisās impulsi par idejām, ko viņa vēlas realizēt, un reizēm doma dīkā var palikt vairākus gadus, līdz Elīna sāk to realizēt. «Radošais process man nemitīgi ir kalnā augšup un lejup. Ir dienas, kad viss izdodas, tāpat kā ir tādas, kad nekas nesanāk un man šķiet, ka neko nemāku un nevaru, nodarbošanos vēlos mest pie malas.» Lai gan pieredze nodarbē ir, satraukums par iestudētajiem projektiem – pasūtījuma vai pašas iniciatīvas veidotiem – nav mainījies. «Bieži man šķiet, ka, jo vairāk iestudēšu, jo pārliecinātāka par sevi kļūšu dejas jomā, bet jūtu, ka ar katru darbu ir tāpat kā ar iepriekšējo – ir mirkļi, kad nekas nav apmierinoši, tāpat kā ir tādi, kad viss šķiet labi.»

Pārdomas, vai darbojas pareizajā profesijā, Elīnai bijušas ne reizi vien, lai gan pēdējos gados viņa kļūst pārliecinātāka par nodarbi, ar ko izvēlējusies saistīt savu dzīvi. «No vienas puses, esmu pārliecināta, ka esmu vietā, kurā man jābūt, bet no otras – mēdzu aizdomāties, kā būtu, ja dzīvē būtu izvēlējusies darīt ko citu.» Uzbāzīgās domas Elīna piedzīvo, kā pati saka, kritiskos brīžos – kad darba apjoms ir lielāks, nekā fiziski iespējams paveikt, un pārdegšanas robeža kļūst tuvāka nekā jebkad. Lai pārdzīvotu neviennozīmīgos mirkļus, Elīna izvēlas atpūtu, kas veicina domu sakārtošanos. Tad viņa turpina iesākto un sagaida dejā piedzīvoto prieku, kas apliecina, ka iesāktais ceļš jānoiet godam.

Zaļa lielā vietā

Par vienu no neaizmirstamākajām pieredzēm, kas piedzīvota profesionālās darbības laikā, Elīna sauc mācību braucienu uz vasaras festivālu American Dance Festival 2004. gadā. Tajā pavadītas sešas nedēļas, kuru laikā gūta neaizvietojama mācība. «Tikko iestājusies akadēmijā un sākusi profesionāli nodarboties ar laikmetīgo deju, es nokļuvu dejas mekā, kurā bija sapulcējušies dejotāji no visas pasaules. Man šķiet, piedzīvotais manī ko atplēsa vaļā. Viena festivāla ietvaros bija iespēja satikties ar pasaulē pazīstamiem kanoniem. No Latvijas biju viena pati, un manī bija tik daudz emociju, ka bija žēl, ka nav neviena, ar ko dalīties savās izjūtās. Piedzīvotais bija neaizmirstams. Izbaudīju katru mirkli dejas zālē, katra pasniedzēja teikto un iemācīto. Jutos, it kā būtu izsalkusi un, tur aizbraukusi, uzņemtu barību. Gandarījums robežojās ar fiziskā spēka izsīkumu, bet emocionālais piepildījums bija tik spēcīgs, ka šķita – pēc tam iespējams gāzt kalnus. Festivāls viennozīmīgi bija spēcīga pieredze. Iespējams, tāpēc, ka pirmā – vēl zaļa būdama aizbraucu uz nozīmīgu un lielu notikumu.» Elīna uzskata par priekšrocību faktu, ka uz Ameriku devusies nepieredzējusi, un sauc to par pieredzi, kas notika īstajā laikā un vietā. «Toreiz piedzīvotais man daudz deva un sniedza pārliecību. Es sapratu, ka tiešām gribu profesionāli nodarboties ar laikmetīgo deju, būt horeogrāfe.»

Dejot Elīna sāka 12 gadu vecumā deju grupā Ritms, kurā uz mēģinājumiem gāja viņas vecākā māsa Inese. Horeogrāfe saka: «Manī pēkšņi notika klikšķis, ka vajag dejot. Studijā iepazinos ar deju un iepazinu tās foršo garšu. Vēlāk nokļuvu Ritma pamatsastāvā, sāku mācīties koledžā un sastapos ar laikmetīgo deju, ar ko tagad lielākoties arī nodarbojos – vadu nodarbības, veidoju horeogrāfiju. Koledžā laikmetīgā deja man sajauca galvu – sapratu, ka gribu ar to saistīt savu dzīvi profesionāli.»

Lai pamatotu, kāpēc no visiem deju žanriem par savu sauc tieši laikmetīgo deju, Elīna skaidro: «Galvenokārt tā ir ķermeniskā izjūta, ka dejojot vari būt brīvs un kas vēlies. Nav rāmju un robežu. Esmu dejojusi arī džeza un šova deju, kas man patīk, bet tikai laikmetīgo deju sajutu kā savējo. Kustību brīvība ir mana ķermeniskā izpausme.»

Darbs pie līdzsvara

Elīna sevi sauc par emocionālu cilvēku un neslēpj, ka darbos atspoguļo tematus, kas viņai ir aktuāli. Nereti iestudējumi kļūst par Elīnas izzināšanas ceļu, kurā viņa cenšas saprast pati sevi un apstākļus, kas ietekmē ar viņu notiekošo. Pēdējā viņas izrāde Atgriešanās (šī un vēl viena Elīnas izrāde kopā ar apvienību Dejas anatomija Mežonīgā triloģija nominētas Spēlmaņu nakts balvai nominācijā Gada sasniegums laikmetīgā dejā) ir oda par šaubām un uzticēšanos – tematu, kas Elīnai ir svarīgs ikdienā. «Man ir raksturīgas šaubas, un tikai darba radīšanas procesā sapratu, ka šaubas man nereti traucē. Nevaru apgalvot, ka esmu nepārliecināta un man ir bail, bet manī mītošās šaubas mudina mani mēģināt saprast, vai to esamība ir produktīva un mani izaicina uz pārdomām vai bremzē attīstībā un radošajā procesā. Ar pēdējo izrādi mēģināju risināt šaubu jautājumu un saprast sevi vairāk. Daļēji tas ir izdevies.» Panākumu dēļ Elīna nebaidās savas izrādes saukt par terapijas kursu, kas palīdz viņai tuvāk atklāt pašai sevi.

Bet, lai būtu laimīga un izjustu sirdsmieru, Elīnai svarīgi, lai viņas ģimenei viss ir kārtībā. Lai ir sapratne, miers un līdzsvars. Lai darbā nezūd radošais gars un motivācija. Lai uz darbu gribas doties ar prieku. Lai starp savas ģimenes dzīvi un darbu ir līdzsvars, jo pašlaik darbs nozog lielāko daļu laika. «Man vēl ir jāpiestrādā, lai abas puses saņemtu vienādu uzmanības daudzumu,» viņa atzīst un teic, ka situāciju vieglāku dara fakts, ka arī viņas vīrs ir horeogrāfs. Abi piedalās kopīgos projektos un brauc biznesa braucienos ārpus Latvijas, ko nereti izmanto kā iespēju atpūsties no ikdienas pienākumiem, lai izbaudītu viens otra sabiedrību. «Ja mans vīrs būtu citas profesijas pārstāvis, mēs tiktos retāk, jo daudz enerģijas atdodam darbā. Ilgi tā nevar, un mēs abi zinām, ka laiks jāveltī arī ģimenei.