CIEMOS: Zosenā viss joprojām īsts
«Pie mums joprojām viss ir īsts: tīrākais ūdens, veselīgākais gaiss, dzidrākās debesis, spožākās un tuvākās zvaigznes, zaļākā zāle un iepriekšējo paaudžu atstātā garamanta,» savu Piekalņu sētsvidū stāvot, pārliecinoši apgalvo eksbalerīna Lita Beiris un Rīgas Latviešu biedrības priekšsēdētājs Guntis Gailītis. Nav iemesla sacītajam neticēt.
Ceļš, cara laikos no Jaunpiebalgas gar Skrāģu krogu uz Pēterburgu iedams, bijis stratēģiski dzīvs un nepārtrauktas dzīvības pilns. Šodien putekļainais lauku lielceļš starp krogu un Piekalnēm aizvijas kluss un mierīgs. Ja nu kāda kustība vienā vai otrā virzienā tomēr notiek, tā uzreiz pievērš vietējo ļaužu uzmanību, taču mūsu ierašanos neviens nav pat pamanījis. Saimnieks, sēdēdams zāles pļāvējā, kreklam vējā plandot, riņķo vienā riņķošanā pa plašo teritoriju un pļauj. Saimniece līkņā pirts dīķa priekšā un apkārt notiekošajam nepievērš ne mazāko uzmanību. Guntis un Lita iepriekšējās dienas vakarā uz savām lauku mājām atskrējuši no Rīgas, bet nākamās dienas agrumā abiem jābūt atpakaļ lielpilsētā, tāpēc rīdzinieki steidz atpūsties, cik nu spēj.
Ne pa jokam
«Tā mēs te atpūšamies, ne pa jokam!» smej ilggadējais Latvijas Nacionālās operas režisors un tagadējais Rīgas Latviešu biedrības priekšsēdētājs, zāles gružus no galošām purinādams un sviedriem norasojušo pieri krekla stūrī slaucīdams. «Bet vieta te ir fantastiska... Piebalga, tas vien jau izsaka visu. Nevienu dienu šeit, Zosenā, nav divu vienādu saullēktu, katrs unikāls un absolūti īpašs. 18 gadu laikā, kopš mūsu likteņi savijušies ar Piekalnēm, tā speciāli vaļoties gan vēl nav sanācis, taču šīs vietas īpašās pievienotās vērtības nevaram nesajust un neredzēt. Manu senču atstātais mantojums, viņu dzīves laikā sastrādātais ir patiesas apbrīnas vērts. Pieskaries jebkurai viņu atstātai lietai, aizdomājies par viņu paveiktā apjomiem un kvalitāti, un, gribi vai ne, rodas jautājums: vai šodien mēs varētu tieši tāpat – dzīvot un strādāt ar tik lielu vērienu, tālredzīgi domājot par nākotni? Kopš pirmās dienas, kad atguvu savai dzimtai piederošo īpašumu, ir skaidra vīzija: gribas to sakopt un iekārtot pēc labākās sirdsapziņas,» saka Guntis un vedina pakāpties kalnā, kas aiz mājas: vectēvam bijusi ideja šo kalnu apaudzēt ar ābelēm. Iecere nav realizējusies, taču pāris varenas un gardu ābolu pilnas mežābeles stāvumā aug. Nu kalnu palēnām atbrīvo no krūmiem, ko tālāk – tad jau laiks rādīs. Pa nogāzi augšup kāpjot, Guntis ik pa brīdim apstājas, pārlaiž saimnieka cienīgu skatienu plašumiem, kas pārskatāmi līdz pat horizontam: «Uz saviem laukiem cenšamies atbraukt katru nedēļas nogali. Pilsētas ritmā iejūkot, garīgais sasprindzinājums ir liels, tāpēc, atgriežoties pie dabas, mēs nenormāli forsējam, iedzenam nokavēto un izlādējamies fiziski. Kad braucam atpakaļ uz Rīgu, galva ir skaidra, spēks kaulos un graudi no pelavām atsijājušies. Atkal var iet tajā pilsētas burzmā un trakumā iekšā un kādu brīdi var arī izturēt.»
Nejaušība, likteņa dāvana vai likumsakarība?
«Kad pieteicos dzimtas īpašuma atgūšanai, visus papīrus aizsūtīju uz Jaunpiebalgu, jo nezināju, ka tādi Zosēni eksistē atsevišķi,» Guntis ir atklāts. Par īstu likteņa dāvanu viņš uzskata satikšanos ar leģendāro Zosēnu pagastveci Robertu Ruķi, labā nozīmē pilnīgi traku, brīžam šķietami nereālām idejām apsēstu vīru, kurš vienmēr meklēja un arī atrada ceļus, lai iecerēto pārvērstu realitātē. «Mums no pirmās dienas ar Ruķi izveidojās laba saprašanās. Viņš, uzzinājis, ka atgūstu Piekalnes, rokas vien berzēja. Pagastvecim bija svarīgi, lai Zosēnu vārds skan pasaulē.
1879. gadā Skrāģu kroga krodzinieka ģimenē kā ceturtais bērns ir dzimis Artūrs Krūmiņš, arhitekts, LU profesors, pasniedzējs, pirmās latviešu nacionālās operas Baņuta libreta autors, mans mātes tēva brālis. 1999. gadā, gatavojoties sestajiem Piebalgas novada kultūras svētkiem, Ruķim dzima ideja Skrāģu krogā iestudēt Baņutas brīvdabas izrādi. Kad viņš savu ideju cēla man priekšā un paziņoja, ka par godu šim notikumam pie Skrāģu kroga taps arī Baņutas parks, saucu Robertu par traku, jo uzskatīju, ka divu mēnešu laikā no absolūti nekā nav reāli radīt operas izrādi, kur nu vēl gadiem nekoptā un purvainā pļavā iekārtot parku ar skatuvi un skatītāju solu rindām un daudzmaz civilizētā izskatā sakopt apkārtni.»
Taču 1999. gada 21. augustā Baņutas parka atklāšana, tāpat kā neaizmirstama un emocionāli saviļņojoša brīvdabas operas izrāde Skrāģu krogā tomēr notika, tiesa, ne bez pasākuma galvenā režisora Gunta Gailīša pirksta pielikšanas. Jau pēc gada teiku un nostāstu apvītajos Zosēnos netālu no Svētezera Guntis režisēja Līgo svētkus – krāšņus, īstus, tikai Piebalgai raksturīgus: ar kalna galā sakurtu ugunskuru, ar dziesmām, dejām un toreizējās Valsts prezidentes Vairas VīķesFreibergas piedalīšanos. 2011. gadā, Pasaules jaunpiebaldzēnu salidojuma laikā, Skrāģu krogā notika svinīga operas Baņuta muzeja atklāšana – arī Gunta Gailīša izlolots un rekordīsos tempos realizēts darbs, kas apliecina cieņu senču radošajam mantojumam. «Kāda liktenīga likumsakarība – zinādams, ka Baņuta ir cieši saistīta ar manu dzimtu, par šo operu interesējos kopš agras jaunības. Absolvējot toreizējo konservatoriju, sava skolotāja Kārļa Pamšes mudināts, uzrakstīju studiju noslēguma darbu «Baņuta laika griežos», tagad saimniekoju mājās, kur šīs operas librets tapis. Baņutai veltītais muzejs arī jau tapis: daudz izdarīts, taču tas vēl ir tikai sākums.»
Piemineklis Zemes mākslai
Pētot modernu instalāciju atgādinošu dzelžu kaudzi ar simbolisku gaiļa figūru galā, paskaidrojumi neprasās – nu ja, kas gan cits, ja ne gailītis... Guntis ir lietišķs: «Kad sākām saimniekot, te bija īsti džungļi: viss aizaudzis, visās malās lērums dažādu dzelžu. Vācot tos kopā un kraujot kaudzē, drīz radās jautājums: ko iesākt ar nenormāli lielo lūžņu kalnu, kas acīm redzami slejas stāvumā. Biju kategoriski pret to likvidāciju, taču ko iesākt, nezināju. Viens, otrs, trešais pameta ideju – likām galvas kopā, un rezultātā tapa piemineklis Zemes mākslai. Te uzskatāmi var ieraudzīt vēsturiskas liecības, kas saistītas ar graudkopību, lopkopību, zemkopību. Katrs, kurš brauc uz šo pusi, drīkst atvest jebkuru sev vairs nevajadzīgu verķi, kas saturiski papildina jau esošo krājumu – pievienosim, un vairosies tā manta! Un kas gan cits būs pieminekļa galā, ja ne gailis – zemes sargs un augšā cēlājs, bet viņam blakām bite – čakluma un kopā vākšanas simbols.»
Viss dzimst radošās mokās
«Mums ar vīru vienmēr ir skandāli par tēmu – ko Piekalnēs stādīt vai nestādīt,» smejas Lita. «Ar Gunti par katru sīkumu man ir jāapspriežas, ir jāuzklausa viņa viedoklis, taču, kad mēģinu paust savējo, iet vaļā! Par katra krūmiņa, katras puķītes nepieciešamību mums ir diametrāli pretēji viedokļi, jo Gailītim patīk plašums. Tāds, kas līdz pat horizontam netraucē pārredzēt apkārtni, nu kaut kas līdzīgs futbola laukumam! Man svarīgi, lai ap māju tomēr augtu augi, kas iederas lauku viensētā un viens otru harmoniski un ainaviski papildina. Gadās jau, ka iestādu kādu iepatikušos puķi vai krūmu, bet pēc gada redzu – nē, īsti vietā tomēr nav. Ņemu ārā, stiepju prom un meklēju citu vietu – nu īstas radošās mokas,» eksbalerīnas mīmikas un žestu valoda ir izteiksmīga un viegli pašironiska. Kā absolūtai pilsētniecei ir iejusties senas, plašas lauku sētas saimnieces godā, kur darbs dzen darbu un tā līdz galam nekas nekad nav padarāms? Māksliniece, brīdi padomājusi, teic: «Jā, Gailītis mani te ir ievilcis, bet es no grūtībām nebaidos. Iet līdzi cilvēkam, kuram ir tik spēcīgi ideāli un apbrīnojamas darba spējas, atbalstīt viņu it visā – tas ir process, ko uztveru kā godpilnu pienākumu. Zeme man patīk. Paldies tētim: viņš mani jau no agras bērnības iemācīja mīlēt dārzu un visus darbus, kas laukos darāmi. Šeit ir ļoti daudz darāmā, cik nu varam un spējam, tik arī darām. No malas droši vien izskatās komiski: kolīdz nedēļas nogalē iestūrējam sētsvidū, mēs abi ar Gailīti, kā no auto ārā, tā tūlīt mājas drēbes mugurā, zābaki vai galošas kājās un – pie darbiem. Guntis lec mugurā traktoram un sāk pļaušanu, es līdz nakts melnumam dobēs iekšā un cīnos ar nezālēm. Un tā katru nedēļu. Ja nebūtu pašu kurinātas pirtiņas sestdienu vakaros un nesteidzīgas vakarēšanas divvientulībā, mūsu radošās mokas noteikti būtu smagākas nekā patiesībā.»