«Jubilejas ir jāsvin, jo, kā es parasti saku: tās liek tev savākties un, palūkojoties atpakaļ, izvērtēt, ko esi paveicis, ko labu izdarījis un kur varbūt arī kļūdījies,» saka režisors, sabiedriskais un kultūras darbinieks, Rīgas Latviešu biedrības (RLB) priekšsēdētājs Guntis Gailītis.
Šogad Rīgas svētki notiek Latvijas simtgades un Latviešu biedrības 150 gadu jubilejas zīmē. Gan piektdien Vērmanes dārzā svētku ieskaņas koncertā Laikmets un mūzika (no pulksten 20), gan sestdien un svētdien pasākumā Sapņu dārzs. Rīgas Latviešu biedrībai - 150 (no pulksten 12) ikvienam atgādinās tuvākas un tālākas vēstures lappuses, ļaujot svētku apmeklētājiem iejusties 19. un 20. gadsimta mijas atmosfērā. Būs vairāki koncerti, dzejas lasījumi, mākslinieciski radošas nodarbes un aktivitātes bērniem.
Vēsture ir vienkārši neticama
«Simtgades kontekstā tiek celtas augšā daudzas brīnišķīgas lietas, un, manuprāt, visaktuālākais jautājums ir par mūsu kultūras mantojumu - materiālo un nemateriālo. Materiālo mēs visi saprotam - tās ir pilis, muižas, skulptūras un pieminekļi, bet nemateriālais, kas, protams, sevī ietver Dziesmu svētkus, teātri, dzeju, mūziku un visu pārējo, ko saprotam ar kultūru, liek mums domāt arī par vēsturi. Jo - vai, dzīvojot šodienai, mēs varam domāt par nākotni, nedomājot par pagātni?» jautā Rīgas Latviešu biedrības priekšsēdētājs Guntis Gailītis. Viņš šajā amatā ir kopš 2011. gada 3. augusta, bet līdz tam (no 2002. gada) bijis RLB biedrs, aktīvi iesaistījies biedrības dzīvē, darbojies arī RLB domē un valdē.
«Viena lieta ir materiālais mantojums - Rīgas Latviešu biedrības māja, bet tas unikālākais ir biedrība kā cilvēku kopības oficiāla institūcija. Man daudzi saka: «Gailīti, tu tur tagad priekšnieks, tāpēc uzsver tā nozīmīgumu...» Bet, redziet, visas studentu korporācijas, veclatvieši un hernhūtieši bija neoficiālas biedrības, savukārt Rīgas Latviešu biedrība jau Krievijas impērijā bija saņēmusi oficiālu juridisku atļauju ar visu štempeli. Un, ja mēs runājam valsts kontekstā, tas ir fenomens, jo biedrības kopības struktūra ir unikāla, un tā ir saglabājusies cauri laikiem līdz pat mūsdienām. Tā ir juridiska cilvēku grupa, kas uztur šo namu,» skaidro RLB priekšsēdētājs.
Viņam daudzi jautā, kas šodien notiek Rīgas Latviešu biedrībā. Un viņš katram ir gatavs nenogurstoši atkārtot, ka tā darbojas saskaņā ar Latvijas Republikas likumiem un statūtiem, kuru pamatā ir 1938. gada 26. aprīlī Sabiedrisko lietu ministrijā reģistrētie statūti.
«Un tie paredz sargāt un kopt latviešu tautas kultūru, valodu, tautas tradīcijas, nacionālo identitāti un latvisko dzīves veidu; veicināt latviešu nacionālās piederības un valstiskās apziņas nostiprināšanos; sekmēt izglītības, zinātnes, mākslas un literatūras attīstību. Un tā tālāk. Katrā ziņā, šie jubilejas skaitļi - Latvijai 100 un Rīgas Latviešu biedrībai 150 - liek man divreiz intensīvāk iet vēsturē, celt augšā arhīvu, rakt ārā dokumentus un protokolus un pārskatīt visu, kas un kā ir bijis. Un tā vēsture ir vienkārši neticama, es katru dienu uzzinu ko pārsteidzoši jaunu,» aizrautīgi stāsta Guntis Gailītis.
Spēks. Gudrība. Daile
Viņš uzskata, ka katram latvietim ir jāzina savas valsts un galvaspilsētas vēsture, teritorija, valsts himna un - savas nācijas kods. «Un šis nācijas kods ir mākslinieciski atainots Rīgas Latviešu biedrības fasādē. Kad 1908. gadā pirmais Rīgas Latviešu biedrības nams, pēc Jāņa Fridriha Baumaņa projekta celts 1869. gadā, pilnībā nodega, jau 1909. gada decembrī tika uzcelts jauns, un to izrotāja mākslinieks Janis Rozentāls - tie ir dekoratīvi panno, kas veidoti sarežģītā krāsaina cementa un mozaīkas ielikumu tehnikā. Un, kad jautāju, vai kāds zina, ko tie nozīmē, lielākoties neviens nezina. Labi vēl, ja zina, ka to autors ir Janis Rozentāls. Bet - svarīgi, ka tur atainots ir mūsu nācijas un tautiskuma kods. Ar lieliem simboliem uzrakstīta formula, kas mums, latviešiem, jādara, ja mēs vispār gribam pastāvēt,» stāsta Guntis Gailītis. Viņš norāda: tās ir trīs pamatlietas - Spēks, Gudrība un Daile, ko iemieso senie baltu dievi Pērkons, Potrimps un Pīkols. Un uz četrām mazām freskām ir precīzi izskaidroti līdzekļi šo mērķu sasniegšanai - Māksla, Zinātne, Zemkopība un Rūpniecība. «Un, iedomājieties, tas ir veidots cariskās Krievijas laikā. 1910. gadā. Nereāli. Jau tad latvieši sapņoja par neatkarīgu Latviju...»
Trīs personiskas saites
«Ir ārkārtīgi interesanti pētīt cilvēkus, kuri darbojušies biedrībā. Darbības spektrs ir bijis ļoti plašs - zinātnieki, lauksaimnieki, sportisti, skolotāji, arhitekti, juristi... Mēs jau šodien redzam tikai aisberga redzamo daļiņu, bet - kādi te slāņi apakšā... Fantastiski!» saka Guntis Gailītis, uzsverot, ka viņš to visu apgūst ļoti pakāpeniski.
Interesanti, kurš pēc kārtas viņš ir Rīgas Latviešu biedrības vadītājs? «Labs jautājums,» viņš atteic, sakot, ka Bernhards Dīriķis bija pirmais, bet tālāk... «Es nekad par to neesmu domājis, jo - es jau par priekšnieku nekad nebiju domājis būt,» apgalvo Guntis Gailītis. «Kad 2011. gadā biedrību piemeklēja smaga krīze, arī nams bija ieķīlāts, pat izskanēja runas, ka tas tiks pārdots un vēlāk izveidota viesnīca, domāju: to taču nevar pieļaut! Sanācām visi kopā, un - es piekritu uzņemties biedrības vadītāja amatu. Ja man nebūtu trīs personiskas saites ar šo biedrību, nebūtu piekritis. Visi domā, ka es te tikai sēžu skaistā kabinetā. Kāpēc jūs nejautājat, cik Gailītim maksā par šo darbu? Apaļu nulli! Jo - te neko nedod, te pašiem vajag dot,» uzsver RLB priekšsēdētājs. Un viņš izstāsta, kādas saites viņu vieno ar RLB.
«Pirmā. Biedrībā jau no tās pirmsākumiem darbojās - un joprojām darbojas - dažādas komisijas. Kad Mūzikas komisija nolēma, ka latviešiem ir vajadzīga sava opera, tika izsludināts konkurss, un tam bija ļoti kompetenta žūrija: Jāzeps Vītols, Emīls Dārziņš, Andrejs Jurjāns, Teodors Zeiferts, Pēteris Ozoliņš. Un - konkursa uzvarētājs ir Artūrs Krūmiņš! Mana vecātēva brālis. Tolaik trešā kursa students Rīgas Politehniskā institūta Arhitektūras nodaļā, vēlāk - Baņutas libreta autors,» lepni stāsta Guntis Gailītis.
«Otrā saite. Janis Rozentāls, no Saldus pagasta savulaik atbraucis uz Rīgu, meklēja darbu un - nonāca statista lomā Rīgas Latviešu biedrības teātrī, kur, starp citu, tikušas uzvestas visas Rūdolfa Blaumaņa lugas. Pēc tam viņš aizbrauca studēt uz Pēterburgu, akadēmiski izglītots atbrauca atpakaļ, gleznoja un visu laiku bija kontaktā ar Rīgas Latviešu biedrību. 1902. gadā Rīgā koncertturnejā ieradās somu dziedātāja Ellija Forsele, viņi satikās, samīlējās un apprecējās. Savukārt mana vecātēva brāļa līgava Erna, kura vēlāk arī kļuva par viņa sievu, bija Ellijas pianiste. Tā viņi satuvinājās un kļuva labi ģimenes draugi,» stāsta Guntis Gailītis.
Un trešā saite - arī caur Artūru Krūmiņu. Tikai nu jau viņš bija pabeidzis Rīgas Politehnisko institūtu, kur viņa kursabiedrs un labākais draugs bija Eižens Laube - Rīgas Latviešu biedrības nama 1935.-1939. gada pārbūves un jaunbūves autors (kopā ar Ernestu Poli).
Pamatbūtība ir biedrošanās
Guntis Gailītis kā prioritāti Rīgas Latviešu biedrības darbā uzsver izglītību - sniegt plašai sabiedrībai zināšanas un garīgo saturu, vienlaikus atgādinot, ka biedrības pamatbūtība ir biedrošanās - dalīšanās panākumos, pieredzē - un iedvesmojoša, pozitīva savstarpējā gaisotne.
«Ir tāda leģenda: rokot Rīgas Latviešu biedrības nama pamatus, tika atrasta monēta vai medaļa, uz kuras bija ļoti zīmīgi vārdi: «Dievs dos īstā laikā lietu un sauli.» To var uztvert tieši un var uztvert filozofiski: notiks tā, kā jānotiek... Manuprāt, ļoti būtiski vārdi, un tos līdz šim ir respektējuši visi biedrības priekšgājēji.»
Guntis GAILĪTIS
- Režisors, sabiedriskais un kultūras darbinieks
- Rīgas pašvaldības aģentūras Rīgas pieminekļu aģentūra direktors (no 2006.)
- Dzimis 1949. gada 11. februārī Līgatnē
- Izglītība: studējis režiju Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā (JVLMA, 1975, 1980), pedagoģiju un psiholoģiju Latvijas Universitātē (2005); zināšanas papildinājis meistarklasēs, semināros un darbnīcās Krievijā, Vācijā un Lielbritānijā
- No 1975. līdz 2006. gadam strādājis Latvijas Nacionālajā operā (LNO), šajā laikā īstenojot vairāk nekā 50 operu inscenējumu LNO, JVLMA operstudijā Figaro un operklasēs; pirmais Latvijā aizsācis aktīvu brīvdabas operu izrāžu praksi, uzvedot operas dažādās Latvijas pilsētās
- Kopš 1983. gada darbojies kā pedagogs JVLMA
- Vairāk nekā 500 kultūras pasākumu, festivālu, koncertu režijas autors
- 2002. gadā kļuvis par RLB biedru, aktīvi iesaistījies biedrības dzīvē, darbojies arī RLB domē un valdē
- Rīgas Latviešu biedrības (RLB) priekšsēdētājs (no 2011.)
- Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni (2002) un Rotary International Paul Harris Fellow Atzinības medaļu un goda diplomu (2005)
- Precējies, sieva - eksbalerīna, Starptautiskā Baltijas baleta festivāla direktore un dvēsele Lita Beiris
RĪGAS LATVIEŠU BIEDRĪBA (RLB)
- ir brīvprātīga, neatkarīga sabiedriska kultūras organizācija, kas dibināta 1868. gada 24. oktobrī un kuras darbība atjaunota 1989. gada 14. janvārī
- RLB dibināšanas iniciatori bija žurnālists, sabiedriskais darbinieks, jaunlatviešu kustības dalībnieks Bernhards Dīriķis, arhitekts Jānis Fridrihs Baumanis un rakstnieks, publicists un tautsaimnieks Rihards Tomsons
- RLB visā savā darbībā rīkojas saskaņā ar humānisma principiem, cienot latviskas un vispārcilvēciskas vērtības
- RLB darbību vada: biedru pilnsapulce, kas ir augstākā lēmējstruktūra, biedrības priekšsēdētājs, dome (36 cilvēku sastāvā) un valde (septiņu cilvēku sastāvā, tajā skaitā RLB priekšsēdētājs un viņa vietnieks)
- RLB darbojas 408 biedri, to skaitā deviņi Goda biedri: Vaira Vīķe-Freiberga, Guntis Ulmanis, Jānis Stradiņš, Andris Kolbergs, Ēriks Hānbergs, Viktors Hausmanis, Raimonds Pauls, Gunārs Birkerts un Pēteris Vasks
