ĢIMENES DRAUGS: Snie­ga suns has­kijs

Zie­mas Lat­vi­jā pē­dē­jā lai­kā tā­das ķē­pau­sī­gas – vai­rāk slapj­draņ­ķes ne­kā snie­gu­les. To­mēr kopš gad­sim­tu mi­jas mūs­ze­mē aiz­vien po­pu­lā­rā­ki kļūst snie­ga su­ņi – ma­la­mu­ti un has­ki­ji, ku­rus ga­lu ga­lā var jau jūgt arī ri­teņ­ka­ma­nu un ve­lo­si­pē­du priekš­ā.

Has­ki­ju tie­šie priekš­te­či bi­ju­ši čuk­ču pa­jū­gu su­ņi, ku­ri skar­ba­jās Ču­kot­kas zie­mās plī­dzē­ju­ši čuk­ču med­nie­kiem. Sa­vus vi­dē­ja augu­ma, ta­ču ļo­ti iz­tu­rī­gos su­ņus vi­ņi iz­man­to­ja vieg­lu nar­tu vil­kša­nai, do­do­ties me­dī­bās. Šā­da pa­jū­ga āt­rums ne­bi­ja di­ži liels, ta­ču su­ņi spē­ja do­ties tur, kur zie­meļ­brie­ži ne­ti­ka cau­ri, tur­klāt mo­to­ram bi­ja ne­pie­cie­šams sa­mē­rā maz deg­vie­las (pār­ti­kas) un skar­ba­jos ap­stāk­ļos tas bi­ja uz­ti­cams.

De­be­su un tau­tas sar­gi

Nak­šņo­jot su­ņi sil­dī­ja cil­vē­kus un ne vie­nu vien pa­glā­ba no sal­tas nā­ves. Par su­ņu no­zī­mi čuk­ču dzī­vē lie­ci­na tas, ka la­bu su­ņu ku­cē­nus va­ja­dzī­bas ga­dī­ju­mā zī­dī­ju­šas pat sie­vie­tes! Jā, un čuk­či ti­cē­ju­ši, ka de­be­su vār­tus sar­gā di­vi su­ņi, kas lie­gu­ši ie­eju tiem, ku­ri dzī­ves lai­kā pret su­ņiem slik­ti iz­tu­rē­ju­šies. Tas, ka, pa­va­sa­rim at­nā­kot, su­ņiem par sa­vu pār­ti­ku bi­jis jā­rū­pē­jas paš­iem, par slik­tu iz­tu­rē­ša­nos gan nav uz­ska­tīts. Tu­vo­jo­ties zie­mai, dzīv­nie­ki at­grie­zās pie saim­nie­kiem, un tad vi­ņus at­kal kār­tī­gi ba­ro­ja.

Starp ci­tu, pa­tei­co­ties su­ņiem, čuk­ču tau­ta il­gu lai­ku bi­ja pa­sar­gā­ta no krie­vu ag­re­so­ru ie­ce­rē­tās «pa­sau­les kār­tī­bas». Ca­ra ģe­ne­rā­ļi sū­tī­ja uz Ču­kot­ku ka­va­lē­ri­ju, bet zir­gi vie­tē­jos ap­stāk­ļos bi­ja ne­veik­li... Čuk­či, pār­vie­to­jo­ties su­ņu vil­ktos pa­jū­gos, uz­bru­ka zi­be­nī­gi, no­da­rot krie­vu ka­ra­spē­kam bū­tis­kus zau­dē­ju­mus, un tik­pat zi­be­nī­gi no­zu­da. Pēc 2. pa­sau­les ka­ra ti­ka pat ap­gal­vots, ka ne­kā­du čuk­ču su­ņu ne­kad ne­esot bi­jis.

Sa­cen­sī­bas, dif­te­ri­ja, sla­va

Par lai­mi, čuk­ču su­ņi jau bi­ja pa­spē­ju­ši se­vi ap­lie­ci­nāt ASV, kas at­zī­ta par Si­bī­ri­jas has­ki­ju šķir­nes iz­cel­smes val­sti. Kad 1867. ga­dā Krie­vi­jas im­pe­ra­tors Alek­sandrs II pār­de­va ame­ri­kā­ņiem Aļas­ku par 7,2 mil­jo­niem do­lā­ru zel­tā (ap­mē­ram 104 milj. do­lā­ru pēc mūs­die­nu ce­nām), lai pa­pil­di­nā­tu valsts ka­si, ša­jā skar­ba­jā te­ri­to­ri­jā mi­ti­nā­jās ap­mē­ram 60 tūk­sto­ši vie­tē­jo ie­dzī­vo­tā­ju un ap­mē­ram 2500 krie­vu ko­lo­nis­tu. Ie­spē­jams, jau to­laik ko­lo­nis­tiem pie­de­rē­ja čuk­ču ie­jū­ga su­ņi, ta­ču po­pu­la­ri­tā­ti šie četr­kā­jai­ņi ie­gu­va ti­kai 20. gad­sim­ta sā­ku­mā.

Kad pa­šās 19. gad­sim­ta bei­gās Klon­dai­kā sā­kās zel­ta dru­dzis, sa­brau­ku­šie lai­mes mek­lē­tā­ji pa­jū­giem iz­man­to­ja ne ti­kai vie­tē­jos inu­ītu ma­la­mu­tus, bet arī čuk­ču su­ņus. Īs­tens si­bī­rie­šu bums Aļas­kā aiz­sā­kās pēc tam, kad čuk­ču su­ņu vil­ktas ka­ma­nas uz­va­rē­ja 1909. ga­da Aļas­kas su­ņu pa­jū­gu 400 jū­džu sa­cen­sī­bās, tur­klāt vēl 10 ga­dus pēc tam ne­vie­ni ci­ti su­ņi si­bī­rie­šiem ne­bi­ja kon­ku­ren­ti.

Ame­ri­kas ken­nel­klubs šķir­ni at­zi­na 1930. ga­dā. Ņū­hem­pšī­ras šta­ta pil­sē­tā Či­nu­kā ki­no­lo­gi sa­vā­ca pa­šus la­bā­kos ek­semp­lā­rus, lai vei­do­tu vil­cē­ju ko­man­das Bēr­da an­tar­ktis­ka­jām eks­pe­dī­ci­jām, Si­bī­ri­jas has­ki­ju sla­va tur­pi­nā­ja augt. Ot­ra­jā pa­sau­les ka­rā šie su­ņi iz­man­to­ti iz­lūk­gā­jie­nos un glāb­ša­nas ope­rā­ci­jās ar­ktis­ka­jos ap­ga­ba­los. Un, pro­tams, Aļas­kā has­ki­ju vil­ktas ka­ma­nas kā pār­vie­to­ša­nās lī­dzek­li var re­dzēt vēl mūs­die­nās. Ci­tur pa­sau­lē vi­ņi ie­mī­ļo­ti kā kom­pan­jo­ni un par­tne­ri spor­ta ak­ti­vi­tā­tēs.

Va­ja­dzī­gas kus­tī­bas

Lai gan da­ži audzē­tā­ji ap­gal­vo, ka has­kijs la­bi ie­dzī­vo­sies pat pil­sē­tas dzī­vok­lī, šim su­nim to­mēr va­ja­dzīgs pla­šums, re­gu­lā­ras kus­tī­bas un iz­skrai­dī­ša­nās, kā arī pa­ma­tī­ga fi­zis­kā slo­dze. Šā ie­mes­la dēļ pie­mē­ro­tā­kā dzī­ves­vie­ta has­ki­jam ir mā­ja ar pla­šu pa­gal­mu. Tur­klāt su­ņa pa­stā­vī­gās uz­tu­rē­ša­nās vie­tai jā­būt no­žo­go­tai – has­ki­jiem tīk pa­kle­jot. Jā, un arī dār­zu vē­lams no­žo­got, jo va­sa­rā has­ki­jam, no svel­mes glāb­jo­ties, tīk rakt pa­dzi­ļas bed­res.

Jā­ņem vēr­tā, ka tas ir zie­meļ­zem­ju suns, ku­ra ka­žoks ra­dīts, lai pa­sar­gā­tu no auk­stu­ma, bet sil­tu­mā (pie­mē­ram, dzī­vok­lī) ka­žoks kļūst ne­spodrs un no­plu­cis. Tur­klāt šā­dos ap­stāk­ļos spal­va plūk gan­drīz ne­pār­trauk­ti, tā­pēc at­ro­da­ma it vi­sur. Pat ār­a su­ņu ka­žoks jā­su­kā vai­rā­kas rei­zes ne­dē­ļā. Un vēl... Has­ki­ji kopš aiz­lai­kiem bi­ju­ši ko­man­das lo­cek­ļi, ku­riem su­gas­brā­ļu kom­pā­ni­ja ir ne­pie­cie­ša­ma. Ar cil­vē­ku vien ne­pie­tiek.

Mie­rī­gā mī­lu­le Bor­ga

In­ge­bor­ga Na­po­le­ona Vuk jeb Bor­ga ir pie­cus ga­dus ve­ca has­ki­ju dā­ma un paš­laik ir vie­nī­gais An­druš­ke­vi­ču ģi­me­nes suns. Vi­ņas saim­nie­ce Svet­la­na An­druš­ke­vi­ča stās­ta: «Man ļo­ti pa­tīk vil­ki, un par ci­tu šķir­ni ne­kad ne­bi­ju do­mā­ju­si. Bet bēr­ni, no­ska­tī­ju­šies fil­mu Snie­ga su­ņi, sā­ka ru­nāt par has­ki­jiem. Vie­nai ma­nai ko­lē­ģei šāds suns ir, un vi­ņa ie­dro­ši­nā­ja – lai tik ņe­mot! Stās­tī­ja tik daudz la­ba, ka... di­vu die­nu lai­kā iz­ska­tī­jām slu­di­nā­ju­mus, aiz­brau­cām uz audzē­ta­vu pie Rī­gas un no­pir­kām ku­cē­nu. Nu jau es­mu pie Bor­gas pie­ra­du­si, man un jo se­viš­ķi vī­ram vi­ņa pa­tīk. Va­ru at­zī­ties, ka šī ku­cī­te kļu­va par mū­su ģi­me­nes mī­lu­li jau tad, kad mums bi­ja arī vā­cu aitu­su­ņi. Vīrs, kurš ar Bor­gu pa­va­da augas die­nas, vi­ņu gan­drīz vai die­vi­na. Sa­ka, ka abi ru­nā­jo­ties, Bor­ga sa­pro­tot kat­ru vi­ņa vār­du. To­mēr pa­va­sa­rī at­kal ņem­sim kā­du vil­ci­ņu – mā­jai va­jag sar­gu, bet has­kijs ne­kāds sargs nav. To­ties uz­ti­cī­ga un uz­ti­ca­ma Bor­ga ir – ne­kur pro­jām ne­klīst, kad pa­stai­gā­jo­ties sa­ku, ka jā­iet at­pa­kaļ uz mā­jām, pa­klau­sa.

To­brīd, kad pa­ņē­mām Bor­gu, mums bi­ja di­vi vil­ki, un Bor­ga no vi­ņu uz­ve­dī­bas šo to pār­ņē­ma – gan rie­ša­nu, gan in­te­re­si par to, kas no­tiek aiz sē­tas. To­mēr vēl aiz­vien vi­ņa ir ļo­ti mie­rī­ga, gan­drīz ne­kad ne­rej, rei­zēm ti­kai pa­dzied. Pie­mē­ram, ja ar si­rē­nu brauc ātr­ie vai po­li­ci­ja, tad gan Bor­ga dzied ska­ļāk par si­rē­nu. Ļo­ti mīl bēr­nus, un tas bi­ja viens no bū­tis­kā­ka­jiem ie­mes­liem, kā­pēc pie­kri­tu šā­du su­ni ie­gā­dā­ties – maz­bēr­na dēļ. Un pa­tie­šām – lai gan arī pret pie­au­gu­šiem cil­vē­kiem Bor­ga ir mī­ļa, pret bēr­niem vi­ņa iz­tu­ras īpa­ši ie­cie­tī­gi.

Bor­gai ir šā­das tā­das ve­se­lī­bas pro­blē­mas, ta­ču do­mā­ju, ka tās šķir­nei kā tā­dai nav rak­stu­rī­gas. Kat­rā ga­dī­ju­mā pret pār­ti­ku aler­ģi­jas nav. Ie­vē­ro­ju, ka Bor­ga pa­tie­šām daudz ēda līdz ap­mē­ram ga­da ve­cu­mam, ta­ču šī ba­rī­ba ne­pār­vēr­tās tau­kos, bet gan stip­ri­nā­ja mus­ku­la­tū­ru. Vē­lāk sā­ka ēst ma­zāk, ta­ču lai­kam jau ar to pie­tiek. Ne­zi­nu, vai tas ir vai nav pa­rei­zi, ta­ču ne­pa­ļā­vos uz sau­so ba­rī­bu – ba­ro­ju Bor­gu gal­ve­no­kārt ar put­rām. Pē­dē­jā lai­kā sau­sa­jai ba­rī­bai, kas iz­sla­vē­ta kā vie­na no la­bā­ka­jām, ir tā­da dī­vai­na sma­ka, su­nim arī īpa­ši ne­gar­šo... Do­dam ga­ļu. Mans dēls ir med­nieks, un Bor­ga da­bū arī me­ža ga­ļu. Ļo­ti gar­šo aug­ļi un ogas – pa­grauž ābo­lus, ave­nes, ze­me­nes, upe­nes un jāņ­ogas pa­ti la­sa. Zie­mā gar­šo ba­nā­ni.

Has­ki­ji ir kļu­vu­ši Lat­vi­jā po­pu­lā­ri, ta­ču, ma­nu­prāt, dau­dzi cil­vē­ki pirms šā­da su­ņa ie­gā­des kār­tī­gi ne­pa­do­mā, vai var dzīv­nie­kam pie­dā­vāt ne­pie­cie­ša­mos ap­stāk­ļus. Kad kāds vē­las ņemt Bor­gas ku­cē­nu, tū­līt pra­su – cil­vē­kam ir dzī­vok­lis vai mā­ja. Dzī­ve pil­sē­tas dzī­vok­lī has­ki­jam nav pie­mē­ro­ta. Va­sa­rā no kar­stu­ma Bor­ga glāb­jas pa­gra­bā. Un, pro­tams, rok bed­res zem­ē, tur­klāt mā­jas zie­me­ļu pus­ē, kur sau­le ne­ie­spīd. Iz­rok tā­du, lai ti­kai gal­va bū­tu lau­kā, un tad jū­tas la­bi. Kur šāds suns at­ras­tu vē­su­mu daudz­dzī­vok­ļu na­ma dzī­vok­lī? Tur­klāt, jo sil­tā­ka dzī­ves­vi­de, jo vai­rāk spal­vas krīt. Arī Bor­ga, ku­ra dzī­vo lau­kā, jā­ķem­mē vis­maz div­reiz ne­dē­ļā, ci­tā­di ka­žoks ne­iz­ska­tās la­bi – ap­ma­to­jums mai­nās vi­su ga­du.

Lai gan mums ir mā­ja, pa­galms, su­nim ir kur iz­skrie­ties, ta­ču fi­zis­kās slo­dzes tik un tā ir par maz. Ka­ma­nās Bor­ga ne­kad nav jūg­ta, pat bēr­nus nav vi­zi­nā­ju­si – vīrs vi­ņu ļo­ti žē­lo.

Has­ki­jiem no­teik­ti va­ja­dzī­ga su­ņu kom­pā­ni­ja. Kad Bor­ga ie­nā­ca mū­su ģi­me­nē, mū­su vil­ce­nī­te Džī­na jau bi­ja ve­ca, no­mi­ra pirms tri­jiem ga­diem. Vi­ņas mei­ta Lo­ra no­mi­ra pirms čet­riem mē­ne­šiem (do­mā­ju, ka kaut ko sai­ndē­tu ap­ēdu­si, – pēk­šņi sā­kās ak­nu maz­spē­ja, un mē­ne­ša lai­kā vi­ņa iz­dzi­sa), un kopš tā lai­ka Bor­ga ir mai­nī­ju­sies – nav vi­ņai vairs tā­da dzī­ves­prie­ka, vien­mēr, ie­ejot pa­gra­bā, kur Lo­ra mē­dza uz­tu­rē­ties, ap­stai­gā tel­pu, pa­oš­ņā, no­sku­mu­si iz­nāk lau­kā.

Has­ki­ju ku­cē­ni ir kus­tī­gi, ak­tī­vi. Cik man zi­nāms, ne­vie­nas ci­tas šķir­nes ku­cēns nav tik ak­tīvs kā has­kijs. Tā­dēļ jā­rē­ķi­nās, ka ar vi­ņu būs daudz jā­no­dar­bo­jas, lai ne­tik­tu grauz­tas kā­das man­tas. Ie­spē­jams, tie­ši bez­dar­bī­bas dēļ Bor­ga reiz no­ko­da mums 50 vis­tas – ka­mēr mēs bi­jām pro­jām, bi­ja ti­ku­si kū­ti­ņā. Mēs ar vī­ru šo­kā, bet su­nī­te prie­cī­ga pa­ņē­ma vie­nu vis­tu un ne­sa mums rā­dīt – re­dziet, no­me­dī­ju, cie­nā­jie­ties!

FAK­TI

Si­bī­ri­jas has­kijs

(Si­be­ri­an Husky)

Iz­cel­smes valsts: ASV

Augs­tums skaus­tā: su­ņiem 53–60 cm, ku­cēm 50,5–56 cm

Svars: su­ņiem 20,5–28 kg, ku­cēm 15,5–23 kg

Ap­ma­to­jums: vi­dē­ji garš, biezs, pie­gu­lošs, ar pa­vil­nu

Krā­sa: jeb­ku­ra ar gai­šu mas­ku; po­pu­lā­rā­kā ir vil­ku krā­sa

Acis: man­deļ­vei­da, zi­las vai brū­nas, ta­ču kat­ra acs var būt at­šķi­rī­gā krā­sā (pie­mē­ram, brū­na un zi­la; daž­kārt vie­na acs ir div­krā­sai­na)

Dzī­ves il­gums: 12–16 ga­du

Ku­cē­na ap­tu­ve­nā ce­na: no 80 (bez cilts­rak­stiem) līdz 400 eiro