\\Māja

Uz­drīk­stē­ties būt

 
©F64

«Būt par mā­cī­tā­ju – tas ir mans ho­bijs, mans brī­vais laiks, dzī­ves jē­ga un mans darbs vien­lai­kus. Līdz ar to es­mu ta­jā vi­sā iek­šā līdz ausīm un pār­i vēl,» sa­vās pār­do­mās da­lās Sau­lkras­tu un Skul­tes lu­te­rā­ņu baz­nī­cu mā­cī­tājs Ivo Pa­vlo­vičs.

 

Vi­ņa ceļš no ga­rī­ga­jiem mek­lē­ju­miem līdz ga­rīdz­nie­ka ama­tam bi­ja mērķ­tie­cīgs un stin­gras gri­bas va­dīts.

Tas ne­no­ti­ka ar vie­nu rā­vie­nu. Vis­pirms Ivo, tā­pat kā vi­ņa tēvs, iz­mā­cī­jās un ie­gu­va elek­tri­ķa kva­li­fi­kā­ci­ju. Tas bi­ja 90. ga­du pats sā­kums. «Ma­ni pirm­ie ga­rī­gie mek­lē­ju­mi sā­kās, kad man bi­ja 18–19 ga­du, un tad es no­nā­cu Rau­nas drau­dzē,» at­ce­ras Ivo. Jā­sa­ka, pir­mais im­pulss ra­dās, sa­tie­kot drau­dzes mā­cī­tā­ju. «Mēs bi­jām di­vi pui­ši, un viņš mūs mērķ­tie­cī­gi sā­ka ap­mā­cīt,» stās­ta mā­cī­tājs. Sā­ku­mā, tā­pat kā dau­dzi ci­ti, abi jaun­ie­ši īsu lai­ku pie­da­lī­jās diev­kal­po­ju­mā, tā teikt – sē­dē­ja beņ­ķos. Pēc tam drau­dzes mā­cī­tājs tei­ca, ka jaun­ie­šiem va­ja­dzē­šot diev­kal­po­ju­mos la­sīt Svē­to Rak­stu la­sī­ju­mus. Tā pa­ma­zām, ar ak­tī­vā­ku ie­sais­tī­ša­nos diev­kal­po­ju­mos, viss aiz­sā­kās... Ne­daudz vē­lāk Ivo ar sa­vu drau­gu Edi­ju Kal­ni­ņu jau va­dī­ja jaun­ie­šu va­ka­rus, ta­ču pirm­ā ga­rī­gā pie­re­dze kal­po­ša­nā at­nā­ca lai­kā, kad bi­ja jā­brau­kā uz Rau­nas psiho­nei­ro­lo­ģis­ko pan­si­onā­tu pie ga­rī­gi sli­miem, ve­ciem cil­vē­kiem. Tad nu rei­zi ne­dē­ļā abi jaun­ie­ši de­vās uz pan­si­onā­tu no­tu­rēt svēt­brī­di. Tā­lāk se­ko­ja pirm­ie evaņ­ģē­lis­tu kur­si Rī­gā, kur lu­te­rā­ņu Baz­nī­ca sa­ga­ta­vo­ja evaņ­ģē­lis­tus. Ivo kris­tī­ja un ie­svē­tī­ja 1993. ga­dā, un 1995. ga­dā evaņ­ģē­lis­tu kur­si bi­ja pa­beig­ti. Mā­cī­tājs at­mi­nas – to­reiz vi­ņam šķi­ta, ka tas viss no­tiek diez­gan ātr­i pēc vi­ņa ie­nāk­ša­nas baz­nī­cā. «Kaut kā viss tā ļo­ti strau­ji, kā­pēc tā?» prā­to­ja Ivo. Kā­dā brī­dī ra­dās sa­jū­ta un do­ma – ko da­rīt tā­lāk? Un vai vis­pār ir kas la­bāks, ko es va­ru da­rīt, kā sākt kal­pot Baz­nī­cā? Ie­gūs­tot evaņ­ģē­lis­ta pa­kā­pi lu­te­rā­ņu Baz­nī­cā, Ivo sā­ka va­dīt sa­vus pir­mos diev­kal­po­ju­mus. Ta­ču jau­tā­jums par to, vai šis amats vi­ņam ir pil­nī­gi at­bil­stošs, jo­pro­jām pa­li­ka. Ivo iz­au­ga kla­sis­kā pa­dom­ju ģi­me­nē, tā­pēc kris­tī­go audzi­nā­ša­nu sa­ņē­mis ne­bi­ja. Pēc evaņ­ģē­lis­tu kur­siem viņš mā­cī­jies Svē­tā Gre­go­ra kris­tī­gās kal­po­ša­nas sko­lā. Ta­ču to­brīd vēl to­po­šo mā­cī­tā­ju ar­vien no­dar­bi­nā­ja jau­tā­jums – tas, ka es gri­bu kal­pot Die­vam un Baz­nī­cai, ir viens, bet vai pats Dievs to grib? «Es jau va­rē­tu ie­do­mā­ties, ka gri­bu kļūt par ba­let­de­jo­tā­ju, rok­zvaig­zni vai sa­zin ko vēl, bet sva­rī­gi, kā­da ir Die­va gri­ba,» do­mī­gi sa­ka mā­cī­tājs. Īpa­ši sva­rī­gi tas ir tad, ja ru­nā­jam par ga­rīdz­nie­ka ama­tu, jo te ir jā­būt tai ot­rai pus­ei – aici­nā­ju­mam. Pēc il­gā­kām pār­do­mām un kā­das aiz­lūg­ša­nas Gre­gor­sko­lā nā­ca at­zi­ņa, ka būt par mā­cī­tā­ju ir vi­ņa aici­nā­jums.

Sirds­darbs

Kal­po­ša­nai Baz­nī­cā un Die­vam Ivo pie­vēr­sies jau no 1995. ga­da kā evaņ­ģē­lists un pēc te­olo­ģi­jas stu­di­jām, sā­kot ar 2007. ga­du, ie­ņem or­di­nē­ta mā­cī­tā­ja ama­tu. Šo­brīd mā­cī­tājs kal­po Sau­lkras­tu un Skul­tes lu­te­rā­ņu drau­dzēs. Viņš jū­tas pa­tie­si pri­vi­le­ģēts, jo būt par mā­cī­tā­ju vi­ņam no­zī­mē ko vai­rāk par ti­kai dar­bu. Tas ir aici­nā­jums, ku­ru viņš ar vis­lie­lā­ko sirds pa­ti­ku re­ali­zē un jū­tas par to prie­cīgs. «Es es­mu no tiem lai­mī­ga­jiem, ku­ri da­ra to, kas pa­tīk, tur­klāt sa­ņem par to al­gu. Tā nav nor­ma, tā ir pri­vi­lē­ģi­ja,» teic Pa­vlo­vičs.

Brī­vais plā­no­jums

Kat­ra jaun­a die­na nav iden­tis­ka ie­priek­šē­jai, kā tas, ie­spē­jams, ir cil­vē­kiem, ku­ri strā­dā ofi­sos vai da­ra tā dē­vē­tos me­hā­nis­kos dar­bus. «Mēs paš­reiz at­ro­da­mies ma­nā ma­za­jā pa­ra­dī­zē,» ne­daudz sap­ņai­ni teic drau­dzes gans. Šī ir tā vie­ta, ku­rā mā­cī­tājs uz­tu­ras vis­bie­žāk. Tas ir dar­ba ka­bi­nets, ku­rā mā­cī­tājs tie­kas ar cil­vē­kiem, ga­ta­vo­jas Bī­be­les stun­dām, ie­svē­tes mā­cī­bām, ga­ta­vo­jas spre­di­ķiem, svēt­brī­žiem un ra­di­o rai­dī­ju­miem. Kā jau kat­ram ģi­me­nes cil­vē­kam, drau­dzes mā­cī­tā­ja rīts sā­kas ar bēr­nu pa­lai­ša­nu uz sko­lu. Lai arī mā­cī­tā­ja ik­die­na lie­lā­ko­ties ir brī­vi plā­no­ja­ma, ir vai­rā­ki pie­tu­ras pun­kti ne­dē­ļā, ku­riem jā­sa­ga­ta­vo­jas, tā­pēc vie­na die­na no ot­ras var ļo­ti at­šķir­ties. Ir die­nas, ku­ras mā­cī­tājs pa­va­da ti­kai baz­nī­cā, va­dot diev­kal­po­ju­mus un lau­lī­bas, vai bē­rēs ka­pos. Tas viss pra­sa lai­ku. Starp dau­dza­jiem dar­biem mā­cī­tājs Pa­vlo­vičs at­rod arī lai­ku, lai va­dī­tu pār­rai­des Kris­tī­ga­jā ra­di­o. «Man pa­tīk, ka es pats va­ru or­ga­ni­zēt sa­vu ik­die­nu, bet teik­šu go­dī­gi – ne vien­mēr tas ir vieg­li,» sa­ka mā­cī­tājs. Sa­vas ik­die­nas plā­no­ša­na drau­dzes mā­cī­tā­jam pra­sa vai­rāk pū­ļu ne­kā tad, ja bū­tu dar­ba­vie­tā, kur ir no­teikts reg­la­ments – kur, kad un ci­kos jā­būt. Tā­pēc ne vien­mēr viss ir tik vien­kār­ši, kā tas va­rē­tu iz­ska­tī­ties no ma­las.

Kār­tī­bai jā­būt vi­sur

Kār­tī­bai jā­būt vi­sur, arī Baz­nī­cā. «Kurš cil­vēks var būt pats sev saim­nieks un priekš­nieks!» pa­smej mā­cī­tājs. Viņš ir pār­lie­ci­nāts, ka pa īs­tam pats sev kungs nav ne­viens no mums. Tos­tarp arī cil­vēks, kas kal­po par mā­cī­tā­ju. Katrs mā­cī­tājs ir drau­dzes fak­tis­kais va­dī­tājs. Vi­ņa uz­de­vums ir pār­rau­dzīt vi­su drau­dzes dar­bī­bu. Lu­te­rā­ņu Baz­nī­cā ir tā­da kār­tī­ba, ka kat­ra mā­cī­tā­ja tie­šais priekš­nieks ir prā­vests, kurš vēr­tē un se­ko līdz­i drau­dzes ga­na dar­bī­bai. Sau­lkras­tu un Skul­tes drau­džu mā­cī­tā­ja Ivo Pa­vlo­vi­ča tie­šais priekš­nieks ir prā­vests Dzin­tars Lau­ga­lis. Sa­vu­kārt prā­ves­ta tie­šais priekš­nieks ir bīs­kaps. Pa­vi­sam Lat­vi­jas evaņ­ģē­lis­ki lu­te­ris­ka­jā Baz­nī­cā ir trīs bīs­ka­pi, ku­ri pār­stāv Vid­ze­mi, Kur­ze­mi un Lat­ga­li. Ar­hi­bīs­kaps Jā­nis Va­nags ir Lat­vi­jas evaņ­ģē­lis­ki lu­te­ris­kās Baz­nī­cas aug­stā­kais va­dī­tājs.

Pa­ma­tu pa­mats

Jā­teic, drau­dzē var ie­stā­ties jeb­kurš, ta­ču gal­ve­na­jam mo­tī­vam va­ja­dzē­tu būt ti­cī­bai. Cil­vēks, kurš vē­las ie­stā­ties drau­dzē, iz­iet ie­svē­tes mā­cī­bu un tiek sa­ga­ta­vots. Mā­cī­tājs pa­skaid­ro, ka ir jā­sa­prot, kā­pēc tu te ej, ko tu te da­ri. Vār­du sa­kot, ir jā­būt skaid­rai mo­ti­vā­ci­jai. Šā­das mā­cī­bas no­tiek rei­zi ne­dē­ļā, un ta­jās sa­ska­ņā ar Ma­zo Ka­te­his­mu mā­ca ti­cī­bas pa­ma­tus. Jā­at­zī­mē, šīs mā­cī­bas no­tiek brī­vā for­mā. Ir zi­nā­ma lek­ci­jas da­ļa vai priekš­la­sī­jums, ta­ču jeb­ku­rā lai­kā ap­mek­lē­tā­ji var pār­traukt mā­cī­tā­ju un uz­dot jau­tā­ju­mus. Tā­dā vei­dā cil­vē­ki iz­zi­na, mā­cās. Un tad, kad pa­mats ir ie­gūts, šos cil­vē­kus var kris­tīt un ie­svē­tīt. Pēc ie­svē­tī­bām vi­ņi kļūst par drau­dzes lo­cek­ļiem.

Se­vis mek­lē­ju­mos

Ga­rīdz­nieks uz­ska­ta, ka jeb­ku­ram cil­vē­kam vis­sva­rī­gā­kais ir uz­drīk­stē­ties iet ga­rī­go mek­lē­ju­mu ce­ļu. «Tad, kad cil­vēks sāks mek­lēt, viņš no­nāks, viņš at­ra­dīs,» sa­ka mā­cī­tājs. Dau­dzi lab­prāt ru­nā par to, kurš ceļš ir la­bāks, ta­ču tā arī ne­uz­drīk­stas spert pir­mos so­ļus. Vi­ņi ne­iet šo ce­ļu. Pēc mā­cī­tā­ja do­mām, tad, kad cil­vēks sāk mek­lēt Die­vu, dzī­ves jē­gu, pa­tie­sī­bu, mek­lēt at­bil­des uz jau­tā­ju­miem – kas es vis­pār es­mu, ko es da­ru, tad tas ir pa­rei­zais vir­ziens. Ša­jā brī­dī Dievs pats sāk rā­dīt ce­ļu un ik­vie­nam cil­vē­kam ro­das jau­tā­ju­mi, at­rai­sās pār­do­mas, ta­ču dau­dzi at­ļauj tam no­slāpt ik­die­nī­bā. «Es es­mu sa­vā ga­rī­go mek­lē­ju­mu ce­ļā gā­jis caur hin­du­is­mu, es­mu in­te­re­sē­jies par diev­tu­rī­bu un lat­vie­šu fol­klo­ru. Mans ga­rī­go mek­lē­ju­mu ceļš ma­ni ir at­ve­dis pie Kris­tus un Vi­ņa Baz­nī­cas un mā­cī­tā­ja kal­po­ša­nas,» stās­ta mā­cī­tājs.

Pār­mai­ņas

Gan mūs­die­nās, gan arī ag­rā­ka­jos lai­kos Baz­nī­ca sniedz at­bil­des uz no­zī­mī­giem jau­tā­ju­miem. Tie ir ek­sis­ten­ci­āli jau­tā­ju­mi. 90. ga­dos cil­vē­ki lie­lā dau­dzu­mā un ar mil­zī­gu en­tu­zi­as­mu ie­plū­da baz­nī­cā. Cil­vē­ku pie­plū­dums bi­ja tik liels, ka baz­nī­ca ne­bi­ja ga­ta­va to sa­ņemt. Tas bi­ja augsts pa­cē­lu­ma vil­nis – ļo­ti daudz cil­vē­ku kris­tī­jās, ie­svē­tī­jās, lau­lā­jās, nā­ca uz diev­kal­po­ju­miem. Ta­ču pēc jeb­ku­ra pai­su­ma se­ko bē­gums. Arī pēc ga­rī­gās at­mo­das se­ko­ja zi­nā­mi at­plū­di. Cil­vē­ku kļu­va ma­zāk, un sā­kot­nē­jais en­tu­zi­asms no­pla­ka... «Ta­gad Baz­nī­ca lē­nām at­gūst vie­tu sa­bied­rī­bas ap­zi­ņā. Tā vairs nav kaut kāds sveš­ķer­me­nis,» pa­skaid­ro mā­cī­tājs. Vēl jo vai­rāk, tā ir ie­vē­ro­ja­ma un no­zī­mī­ga sa­bied­rī­bas da­ļa, da­ļa no kul­tū­ras.

Gri­bēt ti­cēt

Vis­a pa­mats ir ti­cī­ba un uz­drīk­stē­ša­nās. Kad ru­nā­jam par ti­cī­bu, bū­tis­ki ir ie­rau­dzīt, ka mēs ne­ru­nā­jam par kaut ko māk­slī­gu, uz­spies­tu, ne­da­bis­ku, kas stāv ār­pus cil­vē­ka. Ti­cī­ba ir tik­pat ne­at­ņe­ma­ma cil­vē­ka sa­stāv­da­ļa kā vi­ņa spē­ja do­māt, spē­ja ap­zi­nā­ties se­vi. Tā ir kā ap­zi­ņa, kā sa­prāts. Līdz ar to nav tā­da cil­vē­ka, kas ne­tic. Jau­tā­jums ir ti­kai – kam viņš tic. Pa­vlo­vi­ča kungs uz­ska­ta, ka ti­cī­ba dar­bo­jas bez­no­sa­cī­ju­ma re­flek­su lī­me­nī, sā­kot no vien­kār­šām lie­tām. Ir lie­tas, par ku­rām mēs ne­pa­do­mā­jam, mēs sa­pro­tam, ka tā tas ir, tā tam jā­būt. Mēs skrie­nam pa pa­kā­pie­niem un ne­do­mā­jam, ka kāds vie­nu pa­kā­pie­nu var uz­tai­sīt aug­stā­ku. Mēs vien­kār­ši pa­ļau­ja­mies un no­ti­cam. Ti­cī­ba vir­za mū­su dzī­vi. «Tas ir tas or­gāns, tā ma­ņa vai cil­vē­ka in­ter­feiss, kurš ļauj no ma­te­ri­ālās pa­sau­les, no em­pī­ris­kās pie­re­dzes – no taus­tā­mā, re­dza­mā, dzir­da­mā, os­tā­mā – pār­cel­ties uz to, kas nav glu­ži ar ma­ņām sa­tve­rams,» stās­ta mā­cī­tājs. Ti­cī­ba kļūst par vir­zī­tāj­spē­ku, kurš pa­līdz cil­vē­kam uz kaut ko tiek­ties un kaut ko sa­sniegt. Tā­pēc, lai re­dzē­tu Die­vu, tu­vo­tos Vi­ņam, cil­vē­kam jā­iz­kāpj no ma­te­ri­ālās pa­sau­les rām­jiem. Vie­nī­gais veids, kā no tiem iz­kāpt, ir ti­cī­ba.

Gai­šu prā­tu

Mā­cī­tājs pa­už vie­dok­li, ka jaun­ajai pa­au­dzei šis ir ļo­ti grūts laik­mets, jo vis­ap­kārt ir tik daudz iz­ai­ci­nā­ju­mu, pār­bau­dī­ju­mu, kār­di­nā­ju­mu! Mēs dzī­vo­jam in­for­mā­ci­jas pār­blī­vē­tī­bā, un ta­jā vi­sā var ļo­ti ātr­i ap­jukt. Pa­vlo­vičs ir pār­lie­ci­nāts, ka jau­nī­ba ir tas laiks, kad cil­vē­kam ir jā­iz­da­ra lie­las iz­vē­les, ku­ras ie­tek­mēs vi­su vi­ņa dzī­vi. «Tra­kā­kais, ka jaun­ie­ši to pat ne­ap­jauš,» sa­ka mā­cī­tājs. Va­rē­tu lik­ties, ka iz­vē­les, ku­ras iz­da­rām jau­nī­bas ga­dos, tā­di mir­kļa im­pul­si vien ir, bet vē­lāk pār­lie­ci­nā­mies par to, ka bi­jām ne­ap­do­mī­gi un pa­vir­ši. Tā­pēc ti­cī­ba uz Die­vu ir tā, ku­ra pa­līdz ne­ap­jukt ta­jā in­for­mā­ci­jas jūk­lī, kas ir ap mums, un pa­līdz kon­kre­ti­zēt da­žā­das vēr­tī­bu sis­tē­mas. Ti­cī­ba pa­līdz šīs lie­tas sa­šķi­rot, sa­prast un pie­ņemt lē­mu­mus. «Es es­mu pa­tei­cīgs Die­vam par to, ka Viņš ma­ni at­ra­da un ve­da pie ti­cī­bas ma­nā jau­nī­bā, kad es vēl dau­dzas sa­vas lie­lās iz­vē­les ne­bi­ju iz­da­rī­jis,» stās­ta mā­cī­tājs. Pēc vi­ņa do­mām, la­bā­kais, kas ar jaun­u cil­vē­ku var no­tikt, ir tas, ka viņš iet pa šo da­bis­ko ce­ļu, mek­lē at­bil­des uz ek­sis­ten­ci­āliem jau­tā­ju­miem un spēj jau­nī­bas ga­dos arī tās at­rast. Jau­nī­bai pie­mīt ener­ģi­ja un spēks, ta­ču jā­māk to ne­iz­mai­nīt sīk­nau­dā.

Ne­spried par vī­ru pēc ce­pu­res

Pir­mais ie­spaids mums ro­das no tā, ko re­dzam, kā tas iz­ska­tās no ār­pu­ses, un ti­kai vē­lāk ie­nā­kam dzi­ļāk. Tas pats ir ar baz­nī­cu. No sā­ku­ma redz tās ār­pu­si, un ti­kai vē­lāk nāk pa­mu­di­nā­jums ie­nākt iek­šā. «Kad sā­ku kal­pot Skul­tes drau­dzē, man bi­ja sva­rī­gi pa­teikt cil­vē­kiem – nā­ciet, te lie­tas no­tiek,» at­ce­ras mā­cī­tājs. Tā­pēc viņš pie­ņē­ma lē­mu­mu, ka vis­pirms ir jā­sa­kār­to diev­na­ma ap­kār­tne. Jā­cen­šas pa­nākt, lai baz­nī­ca ir skais­ta, jo ti­cī­ba ir skais­ta, Dievs ir skaists, tā­pēc par ga­rī­go skais­tu­mu ir jā­lie­ci­na arī ār­ējam skais­tu­mam. Vis­pirms ti­ka sa­vāk­ti at­kri­tu­mi, iz­zā­ģē­ti krū­mi, iz­lī­dzi­nā­ta ze­me un uz­tai­sīts stāv­lau­kums. Jā­teic, dar­ba bi­ja daudz. Šo­dien Skul­tes baz­nī­cai jau ir uz­likts jauns jumts, kā arī at­jau­no­ta fa­sā­de. «Ta­gad baz­nī­ca iz­ska­tās kā skais­ti no­krā­so­ta Liel­die­nu ola,» pa­smej mā­cī­tājs. Aiz tā vis­a stāv daudz dar­ba­rū­ķu, kas gan fi­nan­si­āli, gan mo­rā­li, gan tī­ri prak­tis­ki pa­līdz un da­ra. Ko­pīgs darbs sa­tu­vi­na cil­vē­kus, jo īpa­ši ja tas ir darbs pie baz­nī­cas.

Vai­rot la­bo

Kad ap­kār­tne vai­rāk vai ma­zāk ir uz­kop­ta, gri­bas ie­ai­ci­nāt diev­na­mā iek­šā. Vai­rums cil­vē­ku pēc sa­vas da­bas ir bik­li, vi­ņiem ir zi­nā­ma ne­dro­šī­ba kāpt pār­i baz­nī­cas sliek­snim. «Tad es ie­do­mā­jos, ka va­jag iz­nest kaut ko no tā, kas ir iek­šā, ār­pu­sē,» pa­skaid­ro mā­cī­tājs. Tā nu ta­pa ide­ja pro­jek­tam Lie­lā­kais Ad­ven­ta vai­nags Lat­vi­jā. Šis pro­jekts sa­lī­dzi­no­ši ne­lie­la­jai drau­dzei bi­jis ļo­ti sva­rīgs, jo caur to ti­ka uz­ru­nā­ta vis­a Lat­vi­ja. Ide­jas mēr­ķis bi­ja uz­ru­nāt cil­vē­ku, kas ir ār­ā, par to, kas ir baz­nī­cā iek­šā. Šo­gad vai­nags ta­pa jau ot­ro rei­zi pēc kār­tas, un vis­ti­ca­māk aiz­sāk­tā tra­dī­ci­ja tur­pi­nā­sies arī turp­mā­ka­jos ga­dos. Baz­nī­cā viss no­tiek lē­ni, līdz ar to mā­cī­tājs ne­gai­da tū­lī­tē­ju cil­vē­ku skai­ta pie­au­gu­mu. Drau­dzes mā­cī­tājs uz­ska­ta, ka ta­gad, lai cil­vēks tu­vo­tos Baz­nī­cai, vi­ņam ir jā­no­ņem da­žā­di aiz­sprie­du­mi, ste­reo­ti­pi. «Man ir sva­rī­gi, lai cil­vēks, lū­ko­jo­ties uz Baz­nī­cu, uz drau­dzi, uz mā­cī­tā­jiem un uz kris­tie­tī­bu, ie­rau­ga to la­bo,» teic Pa­vlo­vičs. Viņš uz­ska­ta, ka mā­cī­tā­jam ir jā­cen­šas at­rast vei­dus, kā cil­vē­kus uz­ru­nāt, jo ša­jā in­for­ma­tī­vi pie­blī­vē­ta­jā lai­kā ar vien­kār­šu pa­slu­di­nā­ju­mu ir grū­ti sa­sniegt cil­vē­kus, ku­ri stāv ār­pus Baz­nī­cas. Jā­da­ra kaut kas liels, jo lie­las lie­tas ir vieg­lāk pa­ma­nīt. «Es re­dzu to prie­ku un po­zi­tī­vās emo­ci­jas, vei­do­jot šo mil­zī­go Ad­ven­ta vai­na­gu,» at­mi­nas mā­cī­tājs Pa­vlo­vičs. Kas to lai zi­na, var­būt tie­ši šim po­zi­tī­va­jam pie­dzī­vo­ju­mam būs bi­ju­si iz­šķi­ro­šā no­zī­me.

Nā­kot­nes vī­zi­ja

Ir ie­ce­rē­ti da­žā­di pro­jek­ti, bet vis­a cen­trā ir cil­vēks. Tam pēc sa­vas bū­tī­bas va­jag pa­vi­sam ne­daudz. Vie­tu, kur at­slā­bi­nā­ties un iz­rau­ties no ik­die­nas vā­ve­res ri­te­ņa. Cil­vē­kam ir jā­dod ie­spē­ja pa­būt vie­nat­nē ar se­vi un Die­vu. Mā­cī­tājs stās­ta, ka Ame­ri­kā lie­lu po­pu­la­ri­tā­ti ie­gu­vu­šas mikro mā­jas. Te nav ru­na ti­kai par kā­du jaun­u pie­eju būv­nie­cī­bai, bet par ne­ie­ras­tu ska­tu uz dzī­vi. Tas ir vien­kār­šī­bas un pie­ti­cī­bas skais­tums. Pie mums, Lat­vi­jā, šāds mikro mā­jas pie­mērs nav ma­nīts. «Man ir ie­ce­re – mē­ģi­nā­sim eks­pe­ri­men­tā­lā kār­tā uz­bū­vēt vie­nu šā­du mikro mā­ju te­pat pie mums Skul­tē, lai cil­vē­ki var at­braukt ga­rī­gi at­vel­dzē­ties, pa­būt lūg­ša­nās, maz­liet pa­strā­dāt pie diev­na­ma un pa­lū­ko­ties uz dzī­vi un dzī­vo­ša­nu no ci­ta ska­tu pun­kta,» sa­vās ide­jās da­lās mā­cī­tājs.

Vir­zī­ba

Vis­i mēs esam ti­kai cil­vē­ki, un jeb­ku­ram no mums ir sa­vi pa­gu­ru­ma brī­ži, ta­ču sva­rī­gā­kais ir ne­ap­stā­ties pus­ce­ļā. «Es do­mā­ju, ka cil­vē­kam va­jag uz­drīk­stē­ties rakt dzi­ļāk un mek­lēt, jo Pes­tī­tājs ir sa­cī­jis – kas mek­lē, tas at­rod,» sa­ka mā­cī­tājs. Kad cil­vēks mek­lēs, ies uz priekš­u, viņš no­teik­ti no­nāks pie ti­cī­bas. Va­jag ti­kai rakt.