Atbildība par dabu Latvijas nākotnei

Mangaļi dabas fonds izveidots, lai rūpētos par Latvijas ūdeņu tīrības un dzidruma saglabāšanu. Tas kopā ar citām vides organizācijām un ekspertiem uzsācis izglītojošu projektu Esi atbildīgs par dabu! Latvija pēc 30 gadiem.

 Ja cilvēks ar savu darbību izjauc līdzsvaru dabā, tad tas neatgriezeniski ietekmē arī ekoloģiju. Tāpēc iedzīvotāji aicināti izvērtēt savus paradumus, lai mazinātu saimnieciskās darbības un klimatisko pārmaiņu ietekmi uz bioloģisko sugu daudzveidību Latvijas upēs un ezeros. Projektā iesaistījušies Latvijas vides eksperti un dabas pētnieki – entomologs Voldemārs Spuņģis, malakologs Edgars Dreijers, botāniķe Laura Grīnberga, ornitologs Rolands Lebuss un zoologs Jānis Ozoliņš. Viņi prognozē, ka gada vidējā temperatūra Latvijā varētu pieaugt no 1,2 līdz pat 4 grādiem pēc Celsija. Tas nozīmē – par divām trešdaļām īsākas ziemas un garākas vasaras. Paredzams, ka 30 gadu laikā pieaugs ūdens līmenis Baltijas jūrā un vidējā temperatūra Latvijas upēs un ezeros. Eksperti norāda, ka šādas pārmaiņas nozīmēs bioloģiskās daudzveidības izmaiņas, un rezultātā var tikt apdraudēta ierasto sugu populācija Latvijā. Raksturīgākie ūdens piesārņotāji ir minerālmēslu notece no lauksaimniecības zemēm un neattīrīti notekūdeņi. 90. gados ūdeņu stāvoklis uzlabojās, jo lauksaimniecība bija panīkusi un uzlabojās notekūdeņu attīrīšana, bet pašlaik vērojama ūdeņu piesārņošana, it īpaši lauksaimniecības rajonos.

Izvēlēti pieci simboli

Projekta ietvaros eksperti izvēlējušies piecus simbolus Latvijas dabā – zaļo upju spāri, Dortmaņa lobēliju, ziemeļu upes pērleni, ūdru, kā arī zivju dzenīti. Pašlaik īstās pārmaiņas dabā ir grūti noteikt, tāpēc šie pieci simboli sniegs ieskatu, kā saimnieciskā darbība un klimatiskās pārmaiņas ietekmēs saldūdens resursus 30 gadu laikā.

● Ziemeļu upes pērlene ir tūkstošiem gadu sena suga, kuras pastāvēšana Latvijas upēs ir apdraudēta. Tai nepieciešams tīrs upes ūdens, bet tās kāpura attīstībai – lašveidīgās zivis, kuru populācija pēdējos gados ir būtiski samazinājusies.

● Zaļā upju spāre ir Eiropas Savienībā un Latvijā īpaši aizsargājama suga, kas tiek uzskatīta par upju «lietussargu sugu». Izdzīvošanai tai ir augstākas prasības pret apstākļiem dabā nekā citām sugām. To var ietekmēt globālā sasilšana, kas izraisa ne tikai gaisa, bet arī saldūdens temperatūras celšanos. Paaugstinoties ūdens temperatūrai, tajā samazinās izšķīdušā skābekļa koncentrācija un kukaiņi, arī zaļās upju spāres kāpuri, var slāpt.

● Dortmaņa lobēlijai nepieciešams tīrs, dzidrs saldūdens ar labu gaismas caurlaidību bez straujām ūdens līmeņa maiņām. Cilvēka bezatbildīgas rīcības dēļ notiek paātrināta ūdenstilpņu aizaugšana un piesārņošana, kas veicina tās izzušanu. Pēdējo simts gadu laikā tā izzudusi jau vismaz 25 Latvijas ezeros.

● Eiropas ūdrs katru dienu apēd daudz barības. To var salīdzināt ar 15 procentiem no tā svara. Apmēram pusi no šīs barības veido zivis. Vēsā laikā medījot ūdenī, ūdram ik pēc 10–15 minūtēm jāizžāvē kažoks, vārtoties, purinoties un uzlaizot lieko ūdeni, lai tā ķermenis neatdzistu. Upju piesārņotības dēļ, kas rodas no notekūdeņiem vai toksiskiem izmešiem atmosfērā, ūdra organisms strauji uzkrāj indīgās vielas, kas rada augšanas, attīstības un vairošanās traucējumus.

● Zivju dzenītis liecina par apkārtējās ekosistēmas veselīgumu, tīrajiem ūdeņiem un zivju pārbagātību. Ekosistēmas pārmaiņu dēļ zivju samazinājums var ietekmēt zivju dzenīša paradumus, jo tam ir nepieciešami zivīm bagāti ūdeņi. To skaits ievērojami var samazināties vietās, kur ir maz zivju, ja cilvēki turpinās piesārņot dabas resursus un nedomās par ekosistēmas veselīgumu.

Sākam katrs ar sevi

Mangaļi dabas fonds eksperti iesaka vairākus vienkāršus padomus. Pirmkārt, jāseko līdzi saviem ikdienas paradumiem, izvēloties lietas, kas rada pēc iespējas mazāku CO2 izmešu apjomu. Piemēram, domāt zaļi un salīdzinoši nelielus attālumus braukt ar divriteni vai pārvietoties kājām. Plastmasas maisiņu vietā izmantot auduma iepirkumu maisiņus. Svarīgi ir šķirot atkritumus, jo tie tiek atbilstoši pārstrādāti, lai nodrošinātu pēc iespējas mazāku kaitējumu dabai. Nodot nevajadzīgos papīrus un žurnālus pārstrādei, lai no tiem rastos jauni produkti. Otrkārt, jārūpējas par dabu. Atcerieties, ka piesārņojumu dabai nodara mazgāšanas līdzekļu sastāvā esošie fosfāti un citas ķīmiskās vielas, tāpēc ir svarīgi parūpēties par ūdens attīrīšanas iekārtām. Treškārt, ar savu izvēli atbalstiet vietējos ražojumus, jo to saražošana un nokļūšana līdz veikalu plauktiem rada mazāku CO2 izmešu daudzumu nekā produktu atvešana no ārvalstīm. Arī uzņēmumi spēlē nozīmīgu lomu dabas saudzēšanā, piemēram, dabīgais minerālūdens Mangaļi, kurš ir projekta iniciators, nesen uzsācis pildīt minerālūdeni EcoForma pudelēs, kuru ražošanā izmanto līdz pat 20% jeb 75 tonnām mazāk plastmasas, kas nozīmē mazāku CO2 izmešu daudzumu atmosfērā.

EKSPERTU VIEDOKĻI

Edgars DREIJERS, Latvijas Dabas muzeja speciālists, Mangaļi Dabas fonda eksperts: – Ziemeļu upes pērlene Latvijā ir ļoti reta suga vairāku faktoru dēļ. Tā ir novesta gandrīz līdz izmiršanas robežai, bet vēl ir sastopama Gaujas baseinā. Viens faktors – intensīva pērļu ieguve, kas agrāk notika diezgan nežēlīgā veidā: dzīvnieks tika pārgriezts, lai čaulas abas puses varētu atdalīt vienu no otras. Metode, kad čaula tika pavērta tikai vaļā, netraumējot dzīvnieku, tika ieviesta krietni vēlāk. Otrs faktors – pērles iespējams atrast vienā no 10 000 gliemeņu. Liels daudzums dzīvnieku tiek iznīcināts, lai atrastu vienu pērli. Latvijā pašreiz nemaz tik daudz gliemeņu nav, lai būtu varbūtība, ka vispār eksistētu viena pērle. Padomju gados notika intensīvā lauksaimniecība, kad mēslojums tika lietots vairāk, nekā ir vajadzīgs. Liekais mēslojums palika nevis uz lauka, bet ar lietus un gruntsūdeņiem aizskalojās uz upēm. Rezultātā notika eitrofikācija – ūdens bagātināšanās ar barības vielām. Ja ūdens vairs nav tīrs un dzidrs, kas patīk gliemenēm, upēs sāk veidoties dūņu slānis, kas pašlaik ir problēma tajās pāris upēs, kur pērļu gliemene vēl ir saglabājusies. Kad upes pērlene savairojas, tās kāpuri ir parazītiski un dzīvo lašveidīgajās zivīs, kurām vajag ļoti tīru, dzidru un vēsu ūdeni. Kad beidzas parazītiskā stadija, kāpuri ierokas upes gultnē ļoti dziļi. Ja gultni sedz dūņas, tad skābeklis tik dziļi, kā atrodas kāpuri, nenokļūst. Tāpēc šajās upēs gliemenei vairs nav iespēju atstāt pēcnācējus. Ja veiktie pasākumi vainagosies ar panākumiem, tad šī suga pastāvēs, bet, ja ne, tad suga pastāvēs tik ilgi, kamēr dzīvos kāda no tām pērļu gliemenēm, kas jau ir pieaugušas un kas upēs vēl ir atrodamas. Pērļu gliemenes mūžs ir garš – apmēram 90 gadi. Pēc 30 gadiem, kas minēti projektā, šī suga vēl pastāvēs, bet ilgtermiņā prognozes ir bēdīgas.

 Jānis OZOLIŅŠ, zoologs, Mangaļi Dabas fonda eksperts: – Piekritu, ka Eiropas ūdrs šajā projektā tika izvēlēts kā viens no simboliem, jo savā ziņā tas raksturo ūdens kvalitātes specifisku pusi. Ūdrs dzīvo saldūdeņos un to piekrastēs, barojas ar organismiem, atrodas tā saucamās tropiskās piramīdas virsotnē un ir ļoti tuvs cilvēkam. Ūdram ir pietiekami garš mūžs – 15 un vairāk gadu, taču tas nav pārāk spējīgs vairoties. Ūdra mātītei dzimst vidēji 2 līdz 3 mazuļi pusotra gada laikā. Ja vide un ūdra organisms ir piesārņots, tad vairošanās tiek spēcīgi ietekmēta. Projekta mērķis ir pievērst sabiedrības uzmanību sugām un tam, cik svarīgs ir saldūdens visos līmeņos – upēs, ezeros, pazemē un citur. Ūdens aprites ciklu raksturo daudz sugu. Ūdriem pagaidām perspektīva ir diezgan laba. Deviņdesmitajos gados tika veiktas ķīmiskās analīzes un rādītāji bija labāki nekā Eiropas ziemeļvalstīs, konkrēti – Zviedrijā. Ūdrus šobrīd visvairāk apdraud bebru mednieki, jo bebri un ūdri dzīvo vienās un tajās pašās vietās.