Atpalikusī Rīgas pilsētvide

Ir sācies jaunais mācību gads, un uz Rīgas ielām (tiltiem) parādījušies milzu sastrēgumi. Īpaši jau rītos un vakarpusē. Cilvēki ierasti lamā Ušakovu un, šķendējoties par sastrēgumiem, par to galveno iemeslu min līdz mācību gada sākumam nepabeigtos ielu remontdarbus. Pēc dažām nedēļām tos pabeigs, un tad? Vai sastrēgumu kļūs mazāk? Varbūt par kripatu mazāk arī kļūs, taču ne jau šajos remontdarbos slēpjas problēmas sakne. Tā slēpjas aplami izvēlētajā pilsētas attīstības konceptā, kurš balstās arhaiskos pagājušā gadsimta priekšstatos par to, kādai jāizskatās modernai pilsētai.

Par to, kādai Rīgai jāizskatās pēc četriem vai četrpadsmit gadiem, vēlēšanu kampaņas laikā runāja maz. Varbūt kāds arī kaut ko iečiepstējās, bet to sadzirdēt bija grūti. Galvenais sauklis dažādos locījumos bija - gāzīsim Nilu. Kāpēc gāzīsim? Nu, tāpēc, ka viņam līgums ar Putina partiju; tāpēc, ka viņš izšķērdīgi saimnieko un ieslīdzis korupcijā. Varbūt vēl Krišjāņa Barona ielu nekvalitatīvi izremontējis un tramvaju caur kapiem grib būvēt.

Pilsētvides problēmas vēlēšanās nebija uzmanības degpunktā. Žēl, jo derēja gan. Antiušakoviešu piāristi savus tūkstošus par izgāzto vēlēšanu kampaņu ir saņēmuši (savu klientu atstāšanu opozīcijā citādi kā vien izgāšanos vērtēt nedrīkst), paši politiķi var turpināt sēdēt dziļā opozīcijā un tricināt gaisu, bet pilsētvides attīstības jautājumi tā arī palikuši neskarti guļam zem akmens.

Ušakovam ir doti vēl četri gadi, un viņš būtu pavisam vieglprātīgs, ja cerētu, ka uz nākamajām vēlēšanām pretī stāsies tādi paši idejiskie nabagi ar tukšam galvām kā šoreiz. Protams, var orientēties uz tiem, kas nošķiebtās ielu apmales, noķēpātās māju sienas neredz; uz tiem, kuri pakurn par bedrainajām ielām un izmīdītajiem apstādījumiem, bet neuzskata to par iemeslu, lai balsotu par kādu citu.

Taču šis elektorāts dzīvo vakardienā. Pasaule attīstās, un Rīga nevar palikt iepakaļ šīm tendencēm. Kādas tās ir? Notiek būtisks pavērsiens no vektora pilsēta - autovadītājam uz vektoru pilsēta - kājāmgājējam (velobraucējam). Patiesībā šis pavērsiens Rietumos vērojams jau pēdējā pusgadsimta laikā, taču pamazām atnācis arī līdz mums. Tas nozīmē, ka autoīpašniekiem dzīve pilsētā kļūs arvien neērtāka un dārgāka. Automobiļi no pilsētu centriem civilizētā pasaulē tiek spiesti ārā, un šī tendence tikai pastiprināsies. Būs arvien lielāks spiediens uz velo infrastruktūras paplašināšanu, priekšrocībām gājējiem un sabiedriskajam transportam.

Nemainot redzējumu par vēlamo attīstības virzienu, sastrēgumi Rīgas ielās mazāki nekļūs. Tie kaitinās arvien vairāk, tāpēc jau laikus jāsāk runāt un cilvēkus radināt pie diskusijām par nepieciešamību ieviest maksu par iebraukšanu pilsētas centrā ar privāto transportlīdzekli. Līdzīgi kā tas ir Londonā un daudzās citās pilsētās. Mūsdienās šim nolūkam nevajag nekādas barjeras un talonus. Nepieciešams tikai noteiktās vietās uzstādīt elektroniskos mašīnu numuru fiksētājus un pieņemt attiecīgu normatīvo aktu bāzi.

Tāpat ir vairāk jādomā par pilsētvides estetizāciju. Šobrīd ārpus centra padomju laikos celtajos mikrorajonos vides estētika ir palikusi ārkārtīgi sovjetiska un atrodas nolaistā stāvoklī. Visas šīs sastiklotās lodžijas (kā nu kurš pratis), krustām šķērsām pāri zālieniem izmīdītās takas, ar pūšamo krāsu noķēpātās virsmas Rīgu padara daudz līdzīgāku kādai Krievijas provinces pilsētai (Maskavā un Pēterburgā nesen biju, tur mikrorajoni ir krietni sakārtotāki), nevis modernai ES dalībvalsts galvaspilsētai, kura turklāt vēl vēlas dēvēties par Hanzas pilsētu.

Ir acīmredzami, ka Rīgas domei modernā urbānistika ir ķīniešu ābece. Kā citādi var būt, ka kapitāli izremontētai Krišjāņa Barona ielai nav no brauktuves ar drošības apmali norobežota veloceliņa? Rezultātā velosipēdisti turpina braukt pa gājēju ietvēm. Jauns, dārgs un it kā moderns projekts, bet morāli novecojis jau darbu pabeigšanas brīdī. Ja Rīgas domes attiecīgās struktūrās strādātu mūsdienīgi domājoši, Rietumos studējuši pilsētvides speciālisti, tad pilsēta attīstītos daudz laikmetīgāk un pēc četriem gadiem Ušakova gāzējiem būtu atņemts tas sauklis, kuru viņi pašu muļķības dēļ neizmantoja šoreiz - Ušakova atpalikusī pilsētvide.