Leģionāru atceres diena nokaitē atmosfēru

Rīgas domē uzskata, ka šogad pašvaldības pieņemtais lēmums aizliegt visus pasākumus 16. martā pie Brīvības pieminekļa ir pamatots. Savukārt tiesībsargs šodien gaida Rīgas mēra paskaidrojumu, un arī drošības struktūru pārstāvji izteikušies, ka legālus pasākumus ir vieglāk kontrolēt.

Pēc tam, kad pašvaldība jau bija pieņēmusi lēmumu neatļaut pulcēties pie Brīvības pieminekļa, bijušais Valsts policijas priekšnieks Juris Rekšņa un Drošības policijas priekšnieks Jānis Reiniks teju vienā balsī apgalvoja, ka vieglāk būtu kontrolēt pasākumus, ja tie būtu legāli, proti, atļauti. Taču Neatkarīgā neguva apstiprinājumu, ka, piemēram, Drošības policija pašvaldībai savstarpējās konsultācijās pirms šā ilgstoši strīdīgā datuma būtu sniegusi tik konkrētas rekomendācijas kā nepārprotamu ieteikumu: šogad atļaujiet visus pieteiktos pasākumus! Par ieteikumiem vai nostādnēm, ko tieši un arī netieši saņem Rīgas dome pirms 16. marta, publiski runāts netiek.

Tiesa vairāku gadu garumā ir lēmusi dažādi gan atbalstījusi Rīgas domes pieņemto lēmumu aizliegt pasākumus 16. martā, gan atcēlusi to. Tāpēc par precedentu var runāt gan vienā, gan otrā gadījumā. Iespējamās likumsakarības drošības iestāžu un Rīgas domes rīcībai var mēģināt saskatīt, saistot tās ar notikumiem valstī attiecīgajā gadā. Piemēram, 2006. gadā naktī uz 16. martu Brīvības pieminekli plašā perimetrā negaidīti apjoza ar žogu. Šajā gadā Latvijas galvaspilsētā tika rīkots NATO samits un toreizējā Valsts prezidente Vaira VīķeFreiberga bija paziņojusi, ka kandidēs uz ANO ģenerālsekretāra amatu. Tādējādi Latvija nebija ieinteresēta graut savu starptautisko reputāciju ar iespējamu konfrontāciju leģionāru piemiņas dienā un no tā izrietošo rezonansi ārpus valsts. Savukārt pēc 2009. gada 13. janvāra grautiņa Doma laukumā 16. martā tomēr notika nesaskaņots gājiens.

Rīgas domes lēmumu par nesaskaņošanu organizācija Daugavas Vanagi Latvijai pārsūdzēja tiesā, un tikai pēc gada tiesa izlēma par labu šai organizācijai.

«Jā, aizliegt pasākumus 16. martā ir domes viedoklis. Šis ir viens no dažiem datumiem, kad jebkurš domes lēmums netiks viennozīmīgi uzņemts. Taču dome nevar pieņemt lēmumu, ar kuru apmierināti būs visi,» saka pašvaldības sabiedrisko attiecību speciālists Uģis Vidauskis.

Kādreizējais iekšlietu ministrs Aloizs Vaznis uzskata, ka pašvaldība rīkojas pareizi, aizliedzot visus pasākumus pie Brīvības pieminekļa. «Sešpadsmitais marts ir nepieciešams divām partijām – Visu Latvijai! un vienai daļai no Saskaņas centra,» viņš strikti noskalda, «viņiem vajadzīgs konflikts, lai caur to pievilktu elektorātu. Nevienam jau nav iebildumu, ja vecāki vīri salasās kopā un izdzer 50 gramus šņabīti, tikai nevajag konfrontāciju. Īstais šo pasākumu mērķis ir panaidoties. Man šķiet, ka abas puses ir vienādi kašķīgas. Un kasīties iet jaunie cilvēki, nevis vecie leģionāri.» A. Vaznis piebilst, ka viņa dzimtā bijuši leģionāri – trīs tēva brāļi.

Tiesībsargs Juris Jansons norādījis, ka 16. marta pasākumu rīkotājiem pie Brīvības pieminekļa ir tiesības izmantot pulcēšanās brīvību un tās ierobežošanu nedrīkst politizēt, kā arī sabiedrības drošības iespējamais apdraudējums nevar būt vienīgais arguments, lai liegtu pulcēties. J. Jansons ir lūdzis Rīgas mēru Nilu Ušakovu līdz šodienai sniegt pamatojumu, kāpēc pašvaldība izlēmusi pasākumus 16. martā aizliegt, informē ziņu aģentūra LETA.

***

LIKUMS NOSAKA

Pašvaldība ir tiesīga pieņemt lēmumu aizliegt pasākuma norisi, ja ir konstatēts, ka tā rīkošana apdraudēs citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību vai tikumību.

Pašvaldības noteiktos ierobežojumus un aizliegumu rīkot pasākumu var pārsūdzēt administratīvajā rajona tiesā. Pieteikuma iesniegšana tiesā neaptur administratīvā akta darbību.

Avots: Likums par sapulcēm, gājieniem un piketiem

***

HRONOLOĢIJA: 16. MARTS

1998. gadā Nacionālo bruņoto spēku komandieris Juris Dalbiņš zaudēja amatu pēc tam, kad bija piedalījies leģionāru piemiņas pasākumā. Īpašu ažiotāžu gan Latvijas sabiedrībā, gan it īpaši ārzemēs 16. marta atcere ieguva 1998. un 1999. gadā ar Saeimas 1998. gada 17. jūnija lēmumu 16. marts noteikts kā latviešu karavīru atceres diena.

2000. gadā latviešu karavīru atceres dienas oficiālais statuss tika atcelts, uzskatot, ka latviešu karavīrus pieminēt vislabāk būtu 11. novembrī – Lāčplēša dienā, atgādina Latvijas Okupācijas muzeja pētnieks Uldis Neiburgs.

2001. gads ir pēdējais, kad Latvijas nacionālā karavīru biedrība rīkoja tradicionālo gājienu no Doma baznīcas līdz Brīvības piemineklim.

2002. gadā dome gājienu sākotnēji saskaņoja, vēlāk atļauju atsauca. Par pieteikto gājienu slēgtā sēdē lēma arī Ministru kabinetā. Pēc tās īpašo uzdevumu ministrs pašvaldību lietās Jānis Krūmiņš piedraudējis no darba atbrīvot Rīgas pilsētas izpilddirektora vietas izpildītāju Vitu Zablovsku.

Gājiens tomēr notika un – bez incidentiem.

2003. gadā pēc Drošības policijas ieteikuma Rīgas dome gājienu neatļāva, tomēr tas notika, kaut arī dalībnieku bija maz.

2004. gadā Rīgas pilsētas izpilddirektors Māris Tralmaks nesaskaņoja sabiedriskās organizācijas Klubs 415 pieteikto gājienu latviešu leģiona atcerei. Organizācija lēmumu pārsūdzēja tiesā, kas to atcēla, atzīstot par pretlikumīgu. Tomēr tiesa neuzdeva domei izsniegt saskaņojumu. Radās komiska situācija, jo gājiena aizliegums bija atcelts, bet nebija atļaujas to rīkot. Gājiens notika.

2005. gadā gājiens tika saskaņots.

2006. gadā dome pasākumu neatļāva. Ap Brīvības pieminekli uzslēja nožogojumu.

2007. gadā pasākumi tika atļauti.

2008. gadā Rīgas dome pasākumu saskaņoja.

2009. gadā gājienu nesaskaņoja, bet tas notika.

2010. gadā gājiens atkal varēja notikt oficiāli.

2011. gadā Rīgas dome aizliedza rīkot gājienu, tiesa aizliegumu atcēla.

2012. gadā pašvaldība aizliedza visus pasākumus pie Brīvības pieminekļa.

Avots: www.nacionālisti.lv; www.omf.lv