Atbildot uz jautājumu, kas būs lielākais izaicinājums jaunajā gadā, Rīgas domes priekšsēdētājs ir piesardzīgs un rožainas konstrukcijas nezīmē. Esot jānotur viss labais, kas sasniegts aizejošajā gadā, – arī tas jau būšot sasniegums. Vērā ņemamu uzplaukumu pēc krīzes izraisītā šoka Rīga, iespējams, piedzīvos tikai 2012. gadā, prognozē Nils Ušakovs.
– Kāds Rīgai bijis aizejošais gads?
– Vispirms par labo, ko daļēji raksturo skaitļi. Piemēram, skolu un bērnudārzu renovācijā ir ieguldīti aptuveni 17 miljoni latu. Tas ir liels apjoms. Šādi darbi paredzēti arī 2011. gadā. Vēl viens labs iesākums – bezmaksas sabiedriskais transports pensionāriem.
– Vai nebūs tā, ka pēc kāda laika šo pretimnākšanu pārtrauksiet, jo konstatēsiet, ka pietrūks naudas?
– Nekādā ziņā! Dome to noteikti nedarīs.
– Tagad par nepadarīto. Ko neesat izdarījuši līdz galam?
– Jāatzīst, pašvaldībai absolūti nav veicies ar ceļu labošanu, bet te ir rodami objektīvi iemesli. Mums bija jāizvēlas prioritātes. Dome nolēma dot priekšroku sociālo problēmu risināšanai. Protams, arī ielu remontēšanu – kaut daļēji – nākamgad nāksies veikt. Tomēr būsim atklāti: ja vēlamies trūcīgajiem sociālo līmeni nodrošināt kaut vai izdzīvošanas pakāpē, nav ko lolot pārlieku lielas ieceres saistībā ar ceļu labošanu. Domāju, ka rīdzinieki to sapratīs un pieņems.
– Uz valdības palīdzību arī nav lielas jēgas cerēt.
– Diemžēl Rīgas domei ir visai dīvainas attiecības ar valdību...
– Ja tas spēj mierināt, atgādināšu – itin visi Rīgas mēri ir sūkstījušies, ka ielu un ceļu atjaunošanā valsts nekad nav līdzdarbojusies, kaut gan galvaspilsētas infrastruktūru patērē liela daļa Latvijas iedzīvotāju – gan ielas, gan sabiedriskā transporta pakalpojumus. Nu, neveicas sadarbības jautājumos nevienam domes priekšsēdētājam!
– Skatoties, kā ar kuru ministriju. Ar Raimondu Vējoni (ZZS) Rīgas dome saprotas lieliski. Vides ministrijas organizētā projekta ietvaros (Energoefektivitātes paaugstināšana pašvaldību ēkās) pašvaldība no Klimatu pārmaiņu finanšu instrumenta saņēma 4 miljonus latu, lai veiktu ēku siltināšanu 20 skolās. Turpināsim sadarbību arī turpmāk, piemēram, modernizējot Rīgas ūdensvadu sistēmu.
– Ar kuru ministru saprasties visgrūtāk?
– Jā... par kultūras ministri Sarmīti Ēlerti (PS) ir pavisam cits stāsts... Dome lūdza palīdzību Ziemeļblāzmas atjaunošanai. Uzsvēršu, ka šos 1,4 miljonus latu neprasījām no valsts budžeta, lai atņemtu to citiem objektiem. Mēs gribējām tos dabūt no Eiropas fondu līdzekļiem. Nekas nesanāca. Taču pats skumjākais – ja naudu neiztērēs, tā arī paliks turpat Eiropas fondos.
– Izskatās, ka naudiņa tomēr aizies gar degunu... Varētu saprast, ka jūs čakarē politiskie konkurenti. Tā teikt, Rīgā pie varas ir Saskaņas centrs un: vo, mēs tiem krieviem – fig" vam, ne naudu! Taču runa ir par vienu no vislatviskākajiem simboliem Ziemeļblāzmu, ko dome ļoti sliktā stāvoklī pārņēma no Valsts nekustamajiem īpašumiem. Kā jūs pats izskaidrojat iemeslu Kultūras ministrijas noraidījumam?
– Līdz šim iegansts bija saistīts ar tehnisku kļūdu pieteikuma dokumentācijā (ko pārsūdzējām) un atrunu, ka neesot iesniegts piecu gadu attīstības plāns.
– Kāpēc neiesniedzāt?
– Atvainojiet, runa ir par Rīgas domes īpašumu! Līdz šim tas pildījis un arī turpmāk īstenos kultūras nama funkcijas.
– Labi, kāds tad galu galā būs Ziemeļblāzmas un VEF Kultūras pils liktenis? Naudas nav, ļausiet sabrukt?
– Postā jau neaizlaidīsim. Finansējumu ņemsim no Rīgas kopējā budžeta. Labi tas, protams, nav, bet, ja nesavedīsim kārtībā Ziemeļblāzmu, tad pēc pieciem gadiem naudu tai patiešām nevajadzēs, nebūs vairs ko remontēt. Bet ar Ēlerti viss ir skaidrs... Tā vietā, lai meklētu iespējas Eiropas naudu ieguldīt tik svarīgos objektos, mums pārmet, ka nebūvējam akustisko koncertzāli. Protams, nebūvēsim! Kur gan krīzes laikā dome ņems līdzekļus šāda grandioza projekta īstenošanai? Pilsētai vēl ir daudzi citi īpašumi, kas steidzīgi jāsakārto. Piemēram, Valsts mākslas muzejs, bet ministre lai tiek galā ar Nacionālās bibliotēkas būvniecību.
– Vairāk nekā 50,2 miljoni budžeta deficīts. Ar šādu skaitli raksturojas Rīgas biznesa plāns – 2011. Opozīcija pārmet, ka pie varas esošās partijas nemācās no trekno gadu kļūdām, noēd uzkrātās rezerves un ved galvaspilsētu pretī bankrotam. Patiešām, kāpēc Rīgas budžetā iestrādāts šāds optimisms? Kāds pamats spēlēties ar nesabalansētu saimniekošanas tāmi?
– Šī nav spēlēšanās, bet gan apzināta pieeja. Nodokļu ieņēmumu apjoms ļauj mums nodrošināt izdevumus, kas saistīti ar pašvaldības nepieciešamo funkciju izpildi. Rezerves tiek tērētas diviem nolūkiem. Pirmkārt, investīcijās sabiedrisko objektu atjaunošanai, no kurām vairāk nekā 12 miljoni plānoti izglītības iestāžu renovācijai, 4 miljoni – kultūras būvēm un 1,5 miljoni medicīnas iestādēm, it sevišķi Rīgas pilsētas 1. slimnīcai. Paredzēts, ka 400 000 latu ieguldīsim lietus notekūdeņu kanalizācijas sakārtošanai.
Otrkārt, sociālajā jomā. Tas nozīmē, ka grūtos laikos tērējam uzkrāto naudu, atbalstot cilvēkus, kuri paši vairs nespēj sev palīdzēt. Droši varu apgalvot: Rīgas budžeta deficīts ir pilnībā nosegts ar uzkrājumiem. 2011. gadu tik un tā pabeigsim ar pozitīvu bilanci. Ne velti starptautiskā reitingu aģentūra Standard&Poor"s ir paaugstinājusi Rīgas ilgtermiņa attīstības kredītreitingu no negatīva uz stabilu. Šī prognoze uzlabota, ņemot vērā finanšu pārstrukturēšanas pasākumus un elastīgu pieeju budžeta veidošanā krīzes apstākļos.
Atšķirībā no Ministru kabineta, kas nespēj veikt patiesi strukturālas reformas, Rīgas vadība ir reāli samazinājusi komiteju un departamentu skaitu, štata vietas saīsinātas par 25%. Valdība rīkojas pretēji saviem pirmsvēlēšanu solījumiem. Ir likvidēta tikai viena ministrija un atkal amatos iecelti parlamentārie sekretāri. Turpretī Rīgas dome nākamgad vēl par 2,5% saspiedīs savas administratīvās izmaksas. Vienīgā joma, kur neesam mazinājuši atalgojumu, ir pašvaldības policija. Tur notiek pamatīgs konkurss uz katru brīvo štata vietu. Diemžēl Valsts policijai ir milzīgs cilvēku trūkums. Mums savukārt strādā visi un 35% policistu ir augstākā izglītība. Runāsim atklāti, tie ir mūsu cilvēki, kuri patlaban nodrošina patrulēšanu pilsētas ielās. Esmu gandarīts, ka spējam nodrošināt adekvātu darba samaksu pašvaldības policijas darbiniekiem. Tā ir teju divreiz lielāka nekā Valsts policijā. Patiesībā man kā Latvijas pilsonim par šādu situāciju ir pat kauns... Manuprāt, situācija ar algām Valsts policijā nav adekvāta, policistiem par viņu darbu ir jāmaksā atbilstoši.
– Paredzēts, ka nākamgad pieaugs finansējums sociālajai jomai – par 6,7%. Naudas pabalstiem pietiks?
– Ir jau rezerve, ir. Taču ar pabalstiem, ziniet, gluži kā ar sniegu – vari prognozēt, kamēr galva sāk kūpēt, cik līdzekļus vajadzēs tā novākšanai, bet rezultātā aina mainās absolūti negaidīti. Tāpat ar sociālo jomu. Ja jutīsim, ka būs pavisam traki, meklēsim tolerantāku pieeju budžetam. Kaut arī kopumā IKP pieaugums valstī ir lielāks un Rīgā bezdarbnieku skaits sarucis aptuveni par desmit tūkstošiem, tik un tā nemazināsies trūcīgo cilvēku skaits. Rīgā tas gandrīz divkāršojies – gada laikā līdz 35 000 cilvēku (visā valstī 250 000). Tā ir milzīga problēma. Iedomājieties tipisku situāciju: pusmūža sieviete, rīdziniece palikusi bez darba. Vai jums šķiet, ka, piemēram, strauji attīstoties tūrisma jomai un to apkalpojošajiem dienestiem, viņa atkal dabūs darbu? Diez vai.
– Saprotot situācijas traģiku kopumā, tomēr jāatzīst, ka sociālie pabalsti ir nejēdzīgs pasākums, jo neatrisina problēmas būtību ilgtermiņā – tikai patērē budžeta uzkrājumus.
– Nu, pagaidiet... Ir jāmaksā pabalsti, lai cilvēki nenomirtu badā. Tāpēc pašvaldību pienākums būs nodrošināt, pirmkārt, sociālo atbalstu, otrkārt, strukturālās apmācību programmas, palīdzot atrast vismaz kaut kādu darbu.
– Mainām sarunas tematu. Valsts prezidenta vizīte Maskavā. Jautāšu tagad jums kā bijušajam žurnālistam: sakiet, vai šā pasākuma nozīme ir novērtēta adekvāti?
– Patlaban Krievijas attieksme pret Latviju ir neitrāli pozitīva. Vai spēsim to izmantot sev par labu, tautsaimniecības nozīmē – tas atkarīgs tikai un vienīgi no mums pašiem.
– Kā jūs to domājat?
– Labi, minēšu piemēru. Rīgas dome pusotru gadu mērķtiecīgi un neatlaidīgi veido kontaktus ar Krievijas reģioniem, radot labvēlīgu politisko gaisotni. Tā savukārt dod iespējas uzņēmējiem iekļūt plašajā kaimiņzemes tirgū. Mēs redzam, ka Latvijas preču eksports Maskavā pieaudzis par 39,4% – salīdzinājumam izvēlos 2009. gada desmit mēnešus pret 2010. gada desmit mēnešiem. Latvijas preču eksports Sanktpēterburgā pieaudzis par 100%, faktiski divkāršojies (arī tādā pašā laika periodā). Iemesls tik straujam eksporta lēcienam varētu būt arī vizīte Sanktpēterburgā šā gada martā. Tur notika zīmola LIVE RIGA, Latvijas tūrisma aģentu asociācijas un aviokompānijas airBaltic prezentācija, kā arī tirdzniecības zīmola Rīgas marka produktu degustācija. Sanktpēterburgas vicegubernatore mums garantēja zaļo gaismu, solot nelikt nekādus šķēršļus attiecībām ar Rīgu. Tā teikt, dariet visu, ko paši varat, mēs no savas puses netraucēsim, pat neprasīsim nekādus sertifikātus Latvijas precēm. Lūk, ja līdzīgā veidā izmantosim arī Valsts prezidenta vizītes gaisotni, tai būs pozitīva pievienotā vērtība. Valdim Zatleram ar Dmitriju Medvedevu veicās labi, patiešām labi; izdevās tikšanās ar Vladimiru Putinu. Mūsu prezidentu uzņēma ļoti, ļoti pozitīvi. Ja tagad attiecīgi sāks rīkoties pašvaldību vadītāji un uzņēmēji, rezultāti būs. Taču nav ko gaidīt, ka atkušņa rezultātā nauda pati kritīs no debesīm. Tā nebūs.
– Labi, atmetīsim visas politiskās peripetijas un paskatīsimies uz abu valstu partnerību tikai no komercijas viedokļa – Latvijas uzņēmējiem ir reālas izredzes ielauzties Krievijas tirgū? Vai mūsu eksports kādu vispār interesē, zinot, cik daudz (precīzāk, cik maz) varam saražot; cik neregulāri spējam piegādāt savu preci un cik izlepuši ir lielpilsētās dzīvojošie patērētāji?
– Maskavas patērētājus izbrīnīt ar Latvijā ražotām precēm patiešām ir ļoti grūti. Taču neaizmirsīsim, ka Krievija nav tikai Maskava. Krievija ir arī Sanktpēterburga, Pleskava, Urāli, Sibīrija – starp citu, reģioni ar ļoti augstu maksātspēju.
– Šobrīd vairs nav padomju laiki, kad Baltija skaitījās Rietumi. Kāda tad var būt Latvijas niša, ja īstie Rietumi un plašie Austrumi plēšas par Krievijas patēriņa tirgiem?
– Latvijas niša ir labas kvalitātes preces. Ja pircējs veikalā ierauga produktu, uz kura rakstīts Rižskij jogurt, viņš uztver to pozitīvi un ir gatavs šo izstrādājumu pirkt. Cilvēkiem šobrīd vairs nav negatīvu politisku stereotipu, kas traucētu pragmatiskai izvēlei. Salīdzinot ar pērno gadu, par 83% novembrī pieaudzis izsniegto vīzu skaits. Krievi ir gatavi braukt uz Latviju atpūsties. Pašreiz nav brīvu vietu galvaspilsētas centra viesnīcās. Viss rezervēts līdz pat jaunajam gadam. Krievijas Federācijas pilsoņi Rīgu uztver kā pozitīvu brendu. Tas, lūk, ir svarīgākais. Mēs, politiķi, no savas puses esam izdarījuši visu iespējamo, pārējais atkarīgs no uzņēmējiem.
– Kas ir tas brīnumprodukts, ar ko Latvija varētu iekārdināt Krieviju? Tūrismu jūs jau minējāt...
– Piemēram, 25% no eksporta uz Maskavu ir zāles, tātad farmācijas produkti. Uz Sanktpēterburgu tiek sūtīta SIA Spilva produkcija; rapšu eļļa; tiek pārdotas gotiņkonfektes; labi pērk arī tradicionālās šprotes un maizi. Viss notiek.
[Pilnu intervijas tekstu lasiet laikrakstā NRA]