"Domāju, ka tas būtu godīgi, ja arī Rīgas pašvaldība uzņemtos atbildību par kādu no teātriem. Jo Rīgai, kas ir izvirzīta Eiropas kultūras galvaspilsētas statusam 2014. gadā, nav ne sava muzeja, ne teātra, ne simfoniskā orķestra, ne koncertzāles," uzskata kultūras ministrs Ints Dālderis.
Pagaidām nav nekādu konkrētu plānu, kuru no pieciem Rīgā esošajiem valsts dotētajiem teātriem varētu nodot galvaspilsētai, taču kā ticamāko variantu min Dailes teātri.
Dailes teātra vadītājs Aivars Līnis Neatkarīgajai norāda – ja pašvaldība šo konkrēto teātri grib un ir spējīga uzturēt, tad nekāda būtiska kaitējuma teātrim kā mākslas iestādei nevajadzētu rasties. "Cita situācija ir, ja pašvaldība finansiāli nespēj teātri uzturēt un, vēl daudz ļaunāk, ja negrib. Ja pašvaldībai kādu kultūras iestādi uzbāž caur politisku, ekonomisku vai cita veida spiedienu, tad, protams, šī pašvaldība no šīs laulības bez mīlestības centīsies pēc iespējas ātrāk tikt vaļā (un te nu tai ir visai daudz shēmu, kā to izdarīt)," ir pārliecināts A. Līnis.
Viņš apgalvo, ka pašvaldību pārziņā esošie teātri pasaulē nav nekas jauns. Tā sauktie municipālie teātri ir ne tikai Rietumos, bet arī Austrumos, piemēram, slavenais Maskavas Ļensovet teātris ir Maskavas mērijas teātris un, tā kā šis teātris ir tuvs Maskavas mēram Lužkovam, tā finansiālie un mākslinieciskie nosacījumi ir labāki nekā caurmēra Krievijas valsts teātriem, apgalvo Dailes teātra vadītājs.
"Protams, pēc veciem klasiski pieņemtiem reitingiem, valsts teātris ir valstiskas nozīmes teātris un tīri emocionāli tas ir reitingā augstāk par municipālo teātri. Tomēr, kā mēs visi labi zinām, ne jau oficiālie reitingi nosaka teātra nozīmību sabiedrībā, bet gan tā mākslinieciskais pienesums un popularitāte, respektīvi, vajadzīgums sabiedrībai," komentē A. Līnis.
Pagaidām oficiālas sarunas par kāda teātra nodošanu Rīgas domei nav bijušas ne no Kultūras ministrijas puses, ne pašvaldības. Taču A. Līnis skaidri iezīmē tās lietas, kuras būtu prioritāras, nododot teātri Rīgai.
"Manuprāt, ir virkne pamatpostulātu, kurus ievērojot, šāda statusa maiņa ir iespējama. Pirmkārt, garantētā finansējuma apjoms – pietiekams, lai teātris var pilnvērtīgi funkcionēt kā mākslas iestāde. Otrkārt, kontinuitāte – līgums tiek slēgts vismaz uz desmit gadiem un noslēgtā līguma nosacījumi ir saistoši visiem domes sastāviem, neatkarīgi no to politiskās vai saimnieciskās orientācijas. Treškārt, mākslinieciskā neatkarība. Protams, ja teātra finansējums nāk no konkrētās pašvaldības, tad teātrim ir jārespektē dotās pašvaldības kultūrpolitikas stratēģija un iespēju robežās arī īpašās vēlmes, bet tās nedrīkst novest pie teātra pārprofilēšanas un tā izzušanas no Latvijas teātra mākslas kartes (piemēram, no dramatiskā teātra pārprofilēt par kabarejas vai rēvijas teātri). Tam jāpaliek patstāvīgam sava repertuāra izvēlē, un to nedrīkst noteikt kādas domes institūcijas vai personas. Līgumā ir jānosaka aizliegums mainīt konkrētā teātra ēkas lietošanas mērķi. Konkrēti Dailes teātra gadījumā pat teorētiski ir jāpadara neiespējama shēma, ka, pārejot domes paspārnē, teiksim, pēc gada pašvaldība ierāda Dailes teātrim kādu šķūni Mārupē un esošajās Dailes teātra telpās iekārto augstākās klases kazino," uzskata A. Līnis.
Pagaidām Rīgas dome plašākus komentārus par kāda valsts dotēta teātra pārņemšanu nesniedz.
Kopumā valstī ir astoņi teātri, kuriem šogad no budžeta pēc grozījumiem dotācijas veidā ir piešķirti 4,98 miljoni latu.