Rīgā jābūvē Mikrolondona - mājvieta iestādēm, kuras Brexit dēļ pametīs Londonu

Domnīca Certus ceturtdien aicināja vismaz jautājuma formātā pārdomāt Latvijas iespējas piedāvāt biroju telpas tām finanšu iestādēm, kuras Brexit dēļ gatavojas pamest Londonu.

Domnīca, kas lielā mērā asociējas ar bijušā Saeimas deputāta un vairāku ministru portfeļu turētāja Vjačeslava Dombrovska personu, deva vārdu Rīgas Biznesa skolas un Rīgas Ekonomikas augstskolas pasniedzējai Marinai Leklērai. Viņas iesākto turpināja V. Dombrovskis, Swedbank un citos finanšu sektora amatos pamanāmais Mārtiņš Kazāks un nekustamo īpašumu tirdzniecības uzņēmuma Latio vadītājs Edgars Šīns.

Finanšu pasaule rēķina, ka pārcelt no Londonas nākšoties apmēram 250 tūkstošus darba vietu. Daļu no tām aizņems līdzšinējie izpildītāji, kas mainīs dzīves vietas, bet daļu - jauno biroju dislokācijai tuvāk dzīvojošie. Jebkurā gadījumā Rīgā un Latvijā ieplūstu pamanāma naudas summa, ja šeit pāris tūkstoši cilvēku strādātu par mēnešalgu kaut tikai pāris tūkstošu eiro līmenī: viņi lielu daļu naudas šeit tērētu, viņu darba devēji apmaksātu biroju uzturēšanas izmaksas utt. Šajā vietā rodas trīs jautājumi: vai Rīgā pietiek biroju telpu, vai pietiek darbinieku, kas spētu pārņemt Londonas finanšu iestāžu darbinieku pienākumus, un vai Brexit īstenībā nenozīmē to, ka baņķieru darba vietām vairs nav vietas nekur pasaulē, t.i., nav pieprasījuma pēc tā, ko viņi uzskata par darbu.

M. Leklēra atzina Latvijas resursu ierobežotību un aicināja fokusēties uz specifiskām nišām kopējo finanšu pakalpojumu nozarē, kuru piemērs būtu otrā līmeņa bankas, kādas Latvijā jau atrodas, kaut sabiedrība par tām neko nezina. Tas loģiski, jo savu kāju tur spēruši tikai paši banku darbinieki, kas nodarbojas ar to, ka apmaina (nosacīts piemērs, jebkura sakritība ar īstenību ir tikai sakritība) Argentīnas buļļu audzētāju izlaistas obligācijas Honkongas investīciju fondā pret Dienvidāfrikas dimantu šahtu akcijām Šveices pensiju fondā un otrādi. Visi šie vērtspapīri ir ieraksti datorsistēmās un neprasa no banku darbiniekiem nekādas zināšanas ne par buļļiem, ne par dimantiem, bet par to, kādiem jāizskatās fondu aktīvu portfeļiem, lai fondi varētu atskaitīties ieguldītājiem par peļņu un valsts iestādēm - par naudas atmazgāšanas novēršanas procedūru izpildi.

M. Leklēra, V. Dombrovskis un M. Kazāks to visu paši zinot un citiem māca, bet jautājums, vai viņu zināšanas šobrīd nav tādā pašā vērtībā, kādā bija sociālisma politekonomijas, plānošanas un šīm nodarbībām pakārtoto palīgdisciplīnu vērtība Padomju Savienībā starp 1986. un 1990. gadu. Tad jau bija pazīmes, ka kaut kas ar šo sistēmu nav kārtībā, taču augstskolu, ministriju un daudzu citu iestāžu un uzņēmumu darbinieki nevarēja atļauties vienkārši tāpat vairs nenākt uz darbu un nesaņemt par to algu. Šo iestāžu nosaukumu un atrašanās vietu maiņas arī tajā laikā tika praktizētas.

V. Dombrovska un M. Kazāka atbilde Neatkarīgajai bija tāda, ka viņi negarantē uz mūžīgiem laikiem atbilstību starp to, ko viņi māca un ko darba devēji no viņu studentiem prasīs, bet vēl gadus piecus šī sistēma varētu turpināties. E. Šīns apstiprināja, ka tādi pieļāvumi ir vājš pamats ieguldījumiem tādu biroju celtniecībai Rīgā, kuros varētu strādāt kaut tūkstotis banku darbinieku.