Trīs gadi, un kapavieta zudusi pat prestižos kapos

Raiņa kapos Rīgā apmēram 200 kapavietās pērn tika iedzīti dzelteni mietiņi ar gadskaitli 2015. Šogad tādus, tikai ar sešnieku piecnieka vietā, saņems vēl pāris simti. Ja kapavietas īpašnieki šīs atdusas vietas nesakops trīs gadus pēc kārtas, tad viņi tās zaudēs. Vai arī, ja jau būs uzsākta kapavietas aktēšanas procedūra, īpašniekam nāksies vēlreiz samaksāt jeb nopirkt šo kapavietu. Tāda ir maksa par kapiņu ilgstošu nekopšanu ne tikai Raiņa kapos vien.

Rīgas pašvaldībā informē, ka lielākā daļa kapavietu, kas atzītas par nekoptām un ar kurām pašvaldība pārtrauks uzturēšanas tiesības, atrodas Jaunciema kapsētā, bet liels skaits nekoptu mūža māju ir Bolderājas, Pleskodāles, Jaunajā ebreju, Lāčupes, Matīsa, Pļavnieku, Raiņa, Miķeļa, Biķeru, Sarkandaugavas un Otrajā Meža kapsētā.

Pat prestižos kapos pamet novārtā mūža mājas

Raiņa un Miķeļa kapu pārziņa vietnieka pienākumu izpildītājs Jevgēnijs Fiošins stāsta, ka regulāri izstaigā Raiņa kapus un parasti par ilgstoši nekoptām atzīst tādas kapa kopiņas, kuras neviens nav apmeklējis ne tikai pēdējā gadā, bet daudzus gadus pirms tam. Kad gadu no gada nekas nemainās – kapiņu, ja tāds vēl slienas virs zemes, klāj sakaltušu lapu kaudze, piemineklis, ja tāds ir, sadrupis vai nogāzies, un nav neviena stādījuma, puķītes vai sveces galiņa, tad pienāk brīdis, kad kapu pārziņa vietnieks zemē iesprauž liktenīgo dzelteno mietiņu ar gadskaitli. Kopš tā laika tiek skaitīti tie trīs gadi, kuru laikā kapavietas īpašniekam vajadzētu ierasties un atdusas vietu sakopt. Ja ne, to ierādīs citam. J. Fiošins Raiņa kapos strādā gadu un neatceras tādu gadījumu, kad nekopta kapavieta jau būtu ierādīta citam.

Daudz nekoptu kapavietu ir sektorā, kur apbedījumi veikti 40. un 50. gados, un pie Rīgas krematorijas.

Procedūra pietiekami ilga

Neatkarīgā 2015. gada pavasarī rakstīja, ka Rīgas domes Mājokļu un vides departamenta Kapavietu komisija 2010., 2011., 2012., 2013. un 2014. gadā ir apsekojusi un atzinusi par nekoptām daudzas kapavietas Rīgas pašvaldības kapsētās, kuru uzturētāju vārds, uzvārds un dzīvesvieta nav zināma. Tāpēc tika sagatavots un pērn 17. martā oficiālajā izdevumā Latvijas Vēstnesis publicēts saraksts ar šīm kapavietām. Turklāt publicēti dati par tām kapavietām, kuru uzturētāji nav noslēguši līgumu, tādējādi nav zināms, no kā prasīt atbildību par kapiņa nekopšanu.

Kapsētas tiek pārbaudītas katru gadu, un sarakstā iekļuvušās kapavietas tik tiešām ir ilgstoši pamestas novārtā. Katru gadu ir sastādīti protokoli, un lielākoties neviens nav reaģējis uz Kapsētu pārvaldes brīdinājumiem. Jābūt vismaz pieciem brīdinājumiem, pirms tiek izbeigts līgums par kapavietas uzturēšanu. Nekoptajā apbedījuma vietā tiek uzstādīta brīdinājuma zīme, un, ja kapavietas uzturētājs ir zināms, tad viņam tiek nosūtīts akts, brīdinājums par iespējamo kapavietas uzturēšanas tiesību pārtraukšanu un uzaicinājums trīs mēnešu laikā no brīdinājuma saņemšanas dienas sakopt kapavietu un ierasties Kapsētu pārvaldē vai pie kapsētas pārziņa.

Ja viņš pēc vairākkārtējiem brīdinājumiem nereaģē, kapavietas uzturēšanas tiesības izbeidzas un kapavieta pāriet pašvaldības valdījumā. Piemēram, Raiņa kapos ir aptuveni 7500 kapavietu un tikai aptuveni 40 procenti šo mūža māju īpašnieku ir pārslēguši kapavietas uzturēšanas līgumu. Tas apgrūtina sazināšanos nepieciešamības gadījumā, nav zināms, kas ir īpašnieks un kur viņu meklēt, lai brīdinātu, ka kapavietu var zaudēt.

Uzreiz neatņem

Sludinājumi par nekoptām kapavietām un to atņemšanu (tik bargs apzīmējums gan netiek lietots) tiek publicēti oficiālajā izdevumā Latvijas Vēstnesis. Kapavietu īpašniekus brīdina, ka tiks demontēts arī aprīkojums. J. Fiošins rāda – ja piemineklis uz lapās ieaudzētas kapa kopiņas nav sadrupis, uzraksts ir izlasāms, tad šādu kapiņu sakopj Kapsētu pārvalde un nogaida. J. Fiošins noteic – gana daudz esot tādu, kas, ieraugot brīdinājuma zīmi, kapu sakopj un tad to noņem no uzskaites.

Kamēr Neatkarīgā kopā ar J. Fiošinu vakar apskatīja nekoptās apbedījumu vietas, pa celiņu mums tuvojās kāds vīrietis. Esot nejauši ievērojis, ka kapavieta, ko līdz šim kopis viņa tēvs, iezīmēta ar brīdinājuma mietiņu. Raiņa kapos apbedīta viņa tēva audžumāte, bet vīrietis nezināja, vai tēvam ir bijuši kādi dokumenti, kas apliecinātu viņa saistību ar Raiņa kapos guldīto sievieti, kā arī kapavietas uzturēšanas līgums. Viņš bija gatavs tikt skaidrībā, ko darīt, lai pierādītu savu radniecību ar šīs kapavietas iepriekšējo īpašnieku. «Standarta situācija,» komentē J. Fiošins un izstāsta, kādus dokumentus vīrietim vajadzētu sameklēt un atvest uz kapu kantori. Pēc tam tikšot meklēta informācija kapu kantora grāmatās, kas nu jau ir datorizētas.