Par rīdzinieka Alda Bērziņa medu saklausījāmies no viņa kundēm. Esot gards, un arī pats bitenieks akurāts kā pulkstenis. Bet kur tad Rīgā bites var medu vākt, kur stropus var turēt? Bitenieks mudina garšot medu un stāsta: «Kamēr strādāju par šoferi, bites bija hobijs. Kopš aizgāju pensijā, ar to vien nodarbojos. Spēks ir, veselība ir, varu izcilāt rāmīšus, nesēdēšu mājās.» Sanākot arī fizkultūra, medus burkas un bitenieka rīkus uz dzīvokli pa trepēm šurpu turpu nēsājot.
Bitenieka zināšanas apguvis jau sen, ar bitēm strādājot kopš 18 gadu vecuma. Izlasījis žurnālā par bitēm un ieinteresējies. Interese izrādījusies noturīga un noderīga – gan savai ģimenei, gan citiem. Kad dēls tikai sācis bitenieka arodā ielauzīties, mamma arī teikusi – ko nu ņemoties. «Tagad darbojos uz pilnu klapi,» Aldis Bērziņš apmierināti noteic.
Pirmos piecus gadus viņš uzskata par pieredzes iegūšanas laiku, tikai pēc tam pats sev varējis pateikt: nu tiešām esmu bitenieks. «Atceros, kad ieguvu balto akāciju medu, tad beidzot kļuvu par biškopi.» Gadījies visādi, bet ar laiku uzkrāta praktiskā pieredze, pamācījies arī biškopības kursos. Tomēr pat lielā pieredze reizēm nepalīdz, kad kāds cits kaut ko salaidis dēlī. Kā pagājušogad, kad medus vācējas piebarojis ar Vācijā ražotu barību. Tā nebija kvalitatīva, tāpēc tagad taisot savu cukura sīrupu. Ķēpa lielāka, toties drošāk.
Viņš ir perfekcionists. Visam jābūt tīram, kārtīgam, akurātam – pie bitēm citādi nevarot, un cilvēkiem nedrīkstot šādu tādu medu piedāvāt. Paša vārds un uzvārds ir kvalitātes zīmogs. Tāpēc arī savas bišu saimes uzmana ar vanaga aci. Bitenieka bišu drava atrodas Vecumnieku pusē, 19 saimju. Tās iegūtas no paziņām. Aldis Bērziņš uz turieni brauc no Vecmīlgrāvja. Viņš atzīst, ka cilvēkiem rapšu medus netīkot, tāpēc vienmēr jāmeklē dravai laba vieta, kur tīri augi. Ja blakus atrodas rapša lauks, bitītēm jāpošas uz jaunu mājvietu. Rapša laukus miglo ar insekticīdu, bet arī labību miglo, tāpēc regulāri jāvēro, ko kaimiņi labības laukos dara.
Kaut arī pircējiem rapšu medus pārāk neiet pie sirds, tas karstā tējā un kafijā nemaina garšu, ir ļoti salds, tātad nemaz tik brāķējams nav. Tomēr pircēju vēlmes ir pirmajā vietā. Vairāk garšojot tumšais medus. Arī biteniekam tas smeķē vislabāk. Vēl pircēji gribot liepziedu medu, bet šovasar bijis grūti konstatēt, ko bites dara – te lietus, te saule, un liepas arī zied salīdzinoši īsu laiku. Nu ziedos baltais āboliņš un ugunspuķe. Arī meža ziedu medus šogad sanākšot.
Bitenieku satrauc, ka Latvijā trūkst precīzas statistikas par bišu saimēm. Septembrī vasaras bites nomirst un sagatavo vietu jaunām paaudzēm, viņš stāsta. Informācija par bišu saimēm jānodod divreiz gadā – janvārī un jūlijā. «Es ieziemoju 19 saimju, bet ir kritušās mātes, saimes iet bojā, un rezultātā sanāk tikai 12–13 saimju. Statistika nav precīza.» Tomēr viņš ir apmierināts, ka var darīt to, kas sagādā gandarījumu. «Ja cilvēks domā un darbojas, tad viss notiek,» uzskata bitenieks.
Viņš pasmejas, ka taisnība vien esot teicienam – ar bitēm neko nevar zināt. Kad pašam bite iedzēlusi pirmo reizi, roka sapampusi kā baļķēns. Tomēr nekāda ķibele neesot bijusi, pampums nogājis, un tagad bites uzvedoties rātni. «Tagad bites mierīgākas, agrāk gan bija niknas kā zvēri. Tagad labi ja viena bite iedzeļ un arī tad, ja piespiežu, kur nevajag. Uz rudeni bites tomēr paliek niknākas, kad viņām medu ņem nost,» saka Aldis Bērziņš.