Jānis Vilnītis: Nevajag likt Liepāju vienā bļodā ar apkārtējām pašvaldībām!

 
©Mārtiņš Zilgalvis/F64 Photo Agency

Par panākumiem un iecerēm attīstīt Liepājas degradētās teritorijas un bijušās rūpnīcas Liepājas metalurgs nekustamo īpašumu, par problēmām pašvaldībām aizņemties un par nepareizībām VARAM ministra Jura Pūces (Attīstība/Par!) pašvaldību teritoriālajā reformā Neatkarīgās intervija ar Liepājas domes priekšsēdētāju Jāni Vilnīti (Latvijas Reģionu apvienība).

- Kas notiek Liepājas metalurgā?

- Beidzot sakārtojas jautājums par Liepājas metalurga mantojumu. Mēs turpinām tēmu, ko iesākām pagājušajā gadā, kad tika parakstīts Liepājas pilsētas domes un Ekonomikas ministrijas nodomu protokols, kurā vienojāmies, ka uz Liepājas metalurga nekustamā īpašuma bāzes veidosim jaunu industriālo parku. Bijušā metalurģijas uzņēmuma teritorijā ir viens no lielākajiem jaudas pieslēgumiem, viens no lielākajiem gāzes pieslēgumiem, arī liels dzelzceļa atzars pieved klāt - līdz ar to ir infrastruktūra, kas nepieciešama ražošanai un industriālā parka izveidei. Protams, līdz pilnīgai infrastruktūras sakārtošanai vēl daudz darāmā. Viens no šķēršļiem, kas traucēja attīstīt lietas straujāk, bija sadrumstalotās īpašumattiecības teritorijā - nekustamais īpašums piederēja vairākiem īpašniekiem - pašvaldībai, bankai, administratoram, valstij. Tagad ir saņemts atbalsts no valdības, kas ļauj veidot speciālo ekonomisko zonu, un šobrīd faktiski ir palikuši tikai divi īpašnieki - valsts un pašvaldība. Mēs lolojam cerību, ka valsts varētu nodot tai piederošo īpašumu Ekonomikas ministrijas pārziņā - līdzīgi, kā tas jau ir ostā, kur Satiksmes ministrijai un Aizsardzības ministrijai pieder ostas daļas. Un tad Liepājas speciālā ekonomiskā zona būtu tā, kas šo teritoriju iznomā, apsaimnieko, attīsta.

Un teritorijas tālākai attīstībai esam gatavi jau šobrīd, mums jau pašlaik ir sešas līdz astoņas kompānijas, kas grib darboties, kas jau ir iznomājušas zemi šajā teritorijā. Viena no tādām kompānijām ir Caljan, kas ražo konveijeru lentes un ir savā jomā viena no lielākajām pasaulē. Viņi jau ir pabeiguši tehnisko projektu un ir gatavi uzsākt nākamgad vai pat jau šogad būvniecību. Mēs pašvaldībā redzam šā industriālā parka attīstīšanu kā ilgtermiņa projektu; vismaz desmit gadu garumā.

- Liepājas metalurgs savulaik nodarbojās ar metalurģiskas produkcijas ražošanu, līdz ar to ir iespaids, ka tur tika darbinātas milzīgas krāsnis un kaut ko citu tur diezin vai varēs ražot.

- Mēs runājam un domājam par nekustamo īpašumu, ne tik daudz par kustamo, kas ir elektroloka krāsns. Krāsns pašlaik pieder valdībai, un tā meklē, kam to pārdot. Neizslēdzu iespēju, ka vienu no nomniekiem interesēs arī ar metalurģiju saistīta ražošana, taču pamatā pašvaldības mērķis ir, lai pilsētā tiktu ražotas preces ar augstu pievienoto vērtību, ne tikai armatūru, kas ir atkarīga no situācijas būvniecībā. Pieļauju, ka varētu tikt atjaunota arī metalurģiska ražošana, taču tagad tā varētu būt balstīta uz jauniem pamatiem - piemēram, ražot plāno lokšņu tēraudu, kas nepieciešams dzērienu bundžu (skārdeņu) ražošanā. Tās gan ir tikai nākotnes ieceres. Kad savulaik sākām veidot Liepājas speciāli ekonomisko zonu (SEZ), mūsu uzstādījums bija, ka uzņēmēji, kas tur strādās, spēs nodrošināt saviem darbiniekiem vismaz par 10% lielākas algas nekā vidēji pilsētā. Šis princips ir noturēts. Mērķis ir nekoncentrēties uz ražošanu, kur nav nepieciešama augsta strādnieku kvalifikācija. Liepājā vēlamies ražošanu, kur nepieciešamas ne tikai zināšanas, bet arī vietējais darbaspēks - lai šeit strādātu liepājnieki un apkārtējo novadu iedzīvotāji, nevis būtu jāpiesaista darbaspēks no citām valstīm. Tādu mēs pašvaldībā redzam attīstību. Tāpēc ir bijis arī diezgan ilgs sagatavošanās laiks. Mums ir svarīgi, lai arī valdība redz, ka no Liepājas nāk augsta pievienotā vērtība, jo tā ir vērtība visai valstij, ne tikai pilsētai.

- Kas ir pašlaik vissvarīgākie pilsētas objekti?

- Pašvaldība nepārtraukti gan ar budžeta finansējumu, gan par Eiropas fondu līdzekļiem uzlabo SEZ infrastruktūru. Intensīvs darbs notiek arī ostas un lidostas attīstīšanai. Infrastruktūra ir būtiska kaut vai tādēļ, ka nebūs iespējams runāt par lieliem plāniem attīstīt prāmju satiksmi, ja nebūs iespējas ērti piekļūt ostai, ja nebūs izbūvēti ceļi. Pašlaik notiek prāmju satiksme ar Vāciju, bet perspektīvi ir arī projekti prāmju satiksmei uz Skandināviju. Ostas akvatorijā būvējam jaunu piestātni, kas atradīsies, ja tā var izteikties, «uz ūdens». Šī piestātne nepiederēs nevienai stividorkompānijai. Tur varēs piestāt lielie Panamax tipa kuģi. Visa pilsētas stratēģija ir virzīta uz to, ka attīstām manis jau nosauktos objektus - ostu, SEZ, lidostu, industriālās teritorijas. Mums jāpaveic savi mājasdarbi, lai varētu piesaistīt investorus. Ja nebūs sakārtota infrastruktūra, tad pilsētai būs grūti konkurēt starp Baltijas ostām, jo nav ko atbildēt uz jautājumu: «Kāpēc jāizvēlas Liepāja, ja jūs mums pretī nevarat dot to, to un to?»

Starptautiska konkurētspēja ir arī viens no faktoriem, kāpēc Liepāja nevēlas, lai mums pievieno apkārtējās pašvaldības. Liepājas stratēģija ir bijusi stipri atšķirīga no citām pašvaldībām un tām problēmām, kas ir aktuālas tajās. Mēs pēdējos trijos gados esam daudz un mērķtiecīgi strādājuši, lai pilsētā varētu attīstīties moderna uzņēmējdarbība - šogad ir atvērušās piecas jaunas rūpnīcas, nākamgad būs vēl piecas jaunas rūpnīcas utt. Ir līgumu stadijā un sarunu stadijā vēl vairāki jauni projekti. Tas ir svarīgi visam reģionam, ne tikai Liepājai, jo zināmā mērā esam maizes devēji arī apkārtējiem novadiem - ne mazums ir to, kuri dzīvo citā pašvaldībā, bet strādā Liepājā. Tas ir labi un pareizi, jo lauki nestāv tukši - tur ir kāds, kas dzīvo.

- Latvieši paši sev iestāsta, ka nav jau mums nekādas ražošanas, ka viss sagrauts. Taču tā nav taisnība. Ražo gan. Turklāt ļoti interesantas preces. Kas ir tāds, ko varbūt reti piemin, ko neredz Latvijas tirgū, bet kas ir Liepājas ražojumi?

- Jau manis pieminētās kompnānijas Caljan produkciju var atrast vai katrā pasaules lidostā - tās ir transportēšanas lentes bagāžai. Mēs Liepājā gaidām, ka šis uzņēmums savu darbību attīstīs pie mums. Vēl ražo automašīnu detaļas, mēbeļu detaļas - hidrocilindrus, kas tiek plaši lietoti pasaulē. Vēl ir arī dažas «vecās lietas», kuras ir izdevies noturēt - ja nemaldos, Liepājā ik gadu tiek saražoti desmit miljoni sieviešu veļas vienību - produkcija, kas augsti novērtēta un pieprasīta visā pasaulē. Liepāja ir pietiekami daudzveidīga, un pilsētai ir raksturīgi lieli ražošanas apjomi - šajā ziņā esam priekšā jebkurai pilsētai, ieskaitot arī galvaspilsētu.

- Kas ir noticis ar Liepājas metalurga cilvēkiem? Vai viņi ir pārkvalificējušies, pametuši pilsētu un valsti, kļuvuši par bezdarbniekiem?

- Agrākos laikos, kad vēl nebija stāsta ar Ukrainas investoru, uzņēmumā strādāja 1200 darbinieku. Bet tas jau vēl nebija viss. Uzņēmums nodarbināja arī saistītos uzņēmumus, transporta, loģistikas nozares uzņēmumus. Pēc tam bija zināmā krīze un maksātnespējas process Liepājas metalurgā, kas radīja arī bezdarbu. Daudzi atrada darbu ārzemēs, daudzi devās uz Rīgu vai atrada citu darbu tepat Liepājā. Pašlaik krīzi esam pārvarējuši, un bezdarbs pilsētā ir 5,4%, kas nozīmē, ka bezdarba tikpat kā nav.

Ikreiz, kad uzvirmo kārtējās kaislības par iespējamu Liepājas metalurga renesansi, mēs mēģinām apzināt, cik cilvēku būtu gatavi strādāt, ja metalurģijas uzņēmums vērtos vaļā tūlīt. Īsā laika posmā - trijos vai sešos mēnešos - varētu runāt par apmēram 250 cilvēkiem, kas metalurģijā ir strādājuši un kuri varbūt gribētu to darīt atkal. Ja nu investoram rastos vajadzība pēc lielāka skaita cilvēku, tiem jau vajadzētu apmācību, pārkvalificēšanos no kādām citām profesijām.

- Dzirdēts par tādu interesantu projektu pilsētā kā Dabas māja, Dabas taka. Kas tas ir?

- Projekta mērķis ir izveidot Dabas māju, nodrošinot nepieciešamo infrastruktūru Liepājas Zinātnes un inovāciju centram vides jomā, kas veicinās Liepājas ezera un Baltijas jūras vides resursu daudzveidības apzināšanu, izpēti un zvejas kultūras mantojuma saglabāšanu. Liepāja Dabas mājas izveides projekta ietvaros saņem Norvēģijas finanšu instrumenta atbalstu, sakārtojot vienu degradētu pilsētas daļu, kas līdz šim nav īsti izmantota. Jau šobrīd šajā pilsētas daļā ir izbūvēta taka - veloceliņš, ezera laipas un skatu tornis, no kura var redzēt pāri ezeram. Zirgu sala, kurā top Dabas mājas projekts, ir savienota ar tautā saukto Golodova dambi, un tagad šī vide ir padarīta pieejama pastaigām - to iecienījuši gan paši liepājnieki, gan arī tūristi. Dabas māja nebūs tikai ēka bez funkcijas, tā būs pielāgota vide, telpa, kur varēs, piemēram, novadīt ārpusskolas bioloģijas stundas pilsētas skolēniem. Ne tikai no Liepājas, bet arī no citām pilsētām varēs braukt pie mums un interaktīvā, līdz šim nebijušā, veidā vadīt mācību procesu. Liepājā ir ezers un jūras pludmale ar baltām smiltīm; uz Karostas pusi arī pludmale no oļiem. Mūsu mērķis ir atklāt ezeru no jauna, padarīt to pieejamu liepājniekiem un pilsētas viesiem.

- Kas ir objekts Peldu ielā - ēkas pārbūves projekts?

- Tā ir blokmāja, neglīts «monstrs» ļaužu apmeklētā vietā pilsētas centrā, kuram tiks piešķirts civilizēts izskats. Šis ir tikai viens no projektiem, kas katru gadu tiek realizēti, sakārtojot ēkas, ielas un citus objektus pilsētvidē.

- Peldu iela arī tiks sakārtota?

- Tas jau notiek - ir uzsākti remontdarbi, sakārtota tiks gan kanalizācija, gan ietve, gan ielas segums.

- Un kas ir Kārļa Zāles laukuma projektu?

- Tā ir vēl viena teritorija pilsētas centrā pie Tirdzniecības kanāla, kura jau tuvākā nākotnē iemantos jaunu izskatu. Līdz šim Kārļa Zāles laukums bija mazliet samocīta teritorija… vai pat ļoti samocīta vieta pilsētā. Kāpēc? Deviņdesmito gadu sākumā bija mazliet citāds skatījums uz pilsētbūvi, biznesa procesiem un varēja uzbūvēt arī degvielas uzpildes staciju pašā centrā. Tagad mēģināsim šo situāciju pielāgot šodienas skatījumam un iedzīvotāju vajadzībām, pārveidot laukumu par drošu un piemērotu vidi kājāmgājējiem, piemēram, samazinot automašīnu blīvumu, izbūvējot pastaigu celiņus, soliņus. Ticu, ka divu triju gadu laikā apkārtne būs sakārtota. Bet - kas raisa bažas - katrs projekts, kas virzās uz priekšu, notiek ar diezgan lielu sadārdzinājumu. Mēs vēl neesam iepirkumu veikuši, un projekts ir plānošanas stadijā, un, pēc ekspertu domām, finansējumam vajadzētu pietikt, taču iepirkumu laikam ir daudz, cena ir būvnieku ziņā, un pašvaldībai celtniecība izmaksā vairāk, nekā iepriekš bija cerēts. Tādas ir problēmas, kuras pašvaldībai nākas risināt.

- Daudzas pašvaldības kopīgā korī velk skumju dziesmu, ka spēji samazinājušās iespējas aizņemties naudu ar Valsts kases garantijām - ka Valsts kase vairs garantijas nedod, ka pēc tām jāstāv garā rindā.

- Droši vien man arī bija jāpiedalās šajā korī. Grūti ir - tas ir fakts, tomēr vienmēr cenšos ar jebkuru amatpersonu, arī ar ministriem, sarunas virzīt konstruktīvi. Šajā gadījumā šāda mulsa situācija ar aizņemšanos ir izveidojusies Finanšu ministrijas un finanšu ministra Jāņa Reira darbības laikā. Es to saprotu tā, ka agrāk ir bijusi mazāka pašvaldību aktivitāte, apgūstot Eiropas fondu līdzekļus, bet tagad visi ir aktivizējušies, un naudas kļuvis mazāk. Turklāt ir arī starptautiskās institūcijas, kas aizdeva Latvijai naudu krīzes laikā, un saprotama ir šo institūciju vēlme, lai valsts budžetā nerastos lieli mīnusi. Pašvaldību vidū ir tādas, kas ir ļoti neapmierinātas. Es tomēr cenšos šim neapmierināto korim nepievienoties.

Mēs, piemēram, redzam, un arī Finanšu ministrijā redz un saprot, ka pilsēta nevar risināt savas attīstības jautājumus, ja pietrūkst bērnudārzu. Taču šim nolūkam nav iespējams, pat teorētiski nav nekādu iespēju saņemt naudu no Eiropas struktūrfondiem. Līdz ar to mums nav citu variantu, kā lūgt Valsts kasē atļauju aizņemties naudu, lai bērnudārzus varētu būvēt vai rekonstruēt. Bērnudārzi - tā ir vitāla nepieciešamība!

- Šajā pašā laikā pa valsti tādu kā tūri ar solokoncertiem turpina vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Juris Pūce, bet Latvijas Pašvaldību savienības 90 sanāksmes dalībnieku ir pieprasījuši viņa demisiju. Vai Liepāja arī ir nikna uz Pūci?

- Cieņu ministram par viņa apņemšanos īstenot iecerēto pašvaldību teritoriālo reformu, tomēr, klausoties Pūces kungā, jāteic, ka varam runāt vairāk par tādu kā monologu, nevis dialogu. Redzam uzzīmētu karti un «pievilktus» pamatojumus - banku aprēķinus par iespējamiem ieguvumiem, taču nav dziļas, pamatotas analīzes par finanšu ieguvumiem, cilvēku paradumiem, kultūrvēsturisko mantojumu. Es arī saku, ka loģiski būtu turpināt pašvaldību teritoriālo reformu, jo tā iepriekš nav līdz galam pabeigta. Pilsētā jādzīvo vismaz 25 tūkstošiem iedzīvotāju, likums nosaka, ka novada pašvaldībā jābūt 4000 iedzīvotājiem, pašvaldības novada administratīvajā centrā jābūt 2000 iedzīvotājiem, līdz ar to pašvaldības, kurās tā pietrūkst, jāapvieno ar citām. Es saprastu, ja šīm lietām pieietu tā, ka likums jāievēro un tāpēc mazās pašvaldības jālikvidē. Taču tiek piedāvāts kaut kas cits, kaut kas jauns, kas ļoti atšķiras no tā, par ko bija runa iepriekš. Atgriežamies gandrīz atpakaļ tajā, kas bija PSRS laikā.

Liepāja atšķiras, jo vēsturiski tā kopš seniem laikiem ir pilsēta kā atsevišķa pašvaldība. Pūce grib apvienot Liepāju ar apkārtējām pašvaldībām, kas ir neparasti, jo mums nav bijusi raksturīga apvienota saimniecība ar lauku teritorijām. Mēs savus uzdevumus un stratēģiju redzam kā dinamisku pilsētu ar ražošanu, ar ostu un lidostu. Mēs jau reāli reorganizējam izglītības jomu; ja Liepāja tiks apvienota ar apkārtējiem novadiem, izglītības tīklu nāksies reorganizēt atkal. Šādam procesam nebūtu ne loģiska, ne ekonomiska pamatojuma. Pavisam cita aina ir tuvīnajās pašvaldībās, kas ir lauku teritorijas, - tur ir stratēģija attīstīt mežsaimniecību, zemkopību, lauku tūrismu. Salikt to visu vienā bļodā un pateikt, ka tāpēc dzīvosim labāk? Par to ļoti jāšaubās.