"NEATKARĪGĀ" AIZKRAUKLĒ: Muzeja direktore ar vērīgu saimnieka aci
Dzintra Cepure jau duci gadu vada Aizkraukles Vēstures un mākslas muzeju, kurš pa šo laiku ieguvis otro elpu un gājis plašumā – tam ir divas ekspozīcijas: lauku sētā Kalna Ziedi un Aizkraukles pagasta kultūras namā. Viņa ir daudzpusīgs cilvēks, kam ir pamatīga izglītības bagāža.
Pēc izglītības Dzintra ir mākslas pedagogs, un ilgus gadus viņas darba vieta bija Aizkraukles mākslas skolā. Vēl pirms tam bijusi māksliniece Aizkraukles universālveikalā. Muzejā nonākusi, kad iepriekšējā muzeja direktore taisījās doties pensijā un Dzintru uzrunāja toreizējais kultūras nodaļas vadītājs, kurš bija saskatījis viņā «kādas iespējamās potences» uz šo amatu. Nospriedusi - pamēģinās, un tad redzēs, vai izdodas. Nu jau divpadsmit gadu pagājis, kā «mēģinot». Kad muzeju pārņēmusi, kopumā saimniecība bijusi labi nostādīta. Taču gaidījuši vairāki uzdevumi: Kalna Ziedos bijusi vēl vecā ekspozīcija, kas bija jāmaina. Arī pati ēka prasījās remontējama. Tāpat bija jāiziet akreditācija, jo divreiz tā bija atteikta, un, ja tas notiktu trešo reizi, tas būtu pavisam bēdīgi. Ja pirmās nedēļas tiešām nezinājusi, ar ko sākt, tad pēc tam ķērusies klāt dokumentiem un pārskatiem - to veiksmīgi izdevās savest kārtībā, un akreditācija bija rokā. Pēc tam jau pievērsusies telpām, un šajā darbā palīdzējusi būvniecības specifikas pārzināšana, jo viņa ieguvusi arhitekta - tehniķa specialitāti Celtniecības tehnikumā un Mākslas akadēmijā beigusi dizaina kursu. Atstāt visu tādu, kāds tas bijis, neļāvušas estētiskās jūtas, atzīst muzeja vadītāja. Pirmām kārtām jau nevarēju samierināties ar to, ka grīdas bija klātas ar zaļi krāsotu preskartonu. Rāvuši to visu nost, lai atklātu skatienam skaistās dēļu grīdas. Arī tumši brūni krāsotās sijas notīrījuši, lai tās atgūtu savu dabisko faktūru. Cik nu varējuši, novākuši arī pārējo kultūras slāni. Pārkārtojuši ekspozīciju. Paralēli tam visam rakstījuši dažādus projektus. Tas ļāvis uzcelt pilnīgi jaunu šķūni, kur izvietot krājumā esošos priekšmetus. Pakāpeniski uzkrājusi zināšanas par novadu un tā vēsturi, taču lielākoties jau muzeja vadītājam nākas būt saimniecības uzturētājam. Tā, lai ir kārtībā un muzeja darbinieki var ērti strādāt, teic Dz. Cepure.
Darbs šeit uzasinājis aci, apmeklējot arī citus muzejus. No pēdējā laikā apmeklētajām izstādēm ļoti uzrunājis Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Lielais gadsimts. Tajā esot arī vairāki priekšmeti no Aizkraukles, piemēram, kara laikā gatavotas koka klikatas, foto, kurā pēckara gados zemnieki pajūgos ar karogiem dodas nodot labību valstij, ļoti labs tautastērps. Izvēlēties no aptuveni 90 000 vienību dažas bijis ļoti grūti. Labi, ka šobrīd ir jaunā krātuve, kur var izvietot to bagātību. Tā joprojām papildinās, un ir arī pa kādam absolūtam pārsteigumam nācis klāt, tostarp seni priekšmeti no lauku mājām. Ekspedīcijās gan neiznākot aizbraukt, jo kopš 2009. gada krīzes nav vēl atjaunots viss muzeja štats, taču darba apjoms ir ievērojami pieaudzis. Arī transports šim nolūkam neesot paredzēts. Restaurācijai, ja tā nepieciešama, tiekot rakstīti projekti, un tādā veidā izdevies atjaunot daudzas lietas, arī arheoloģiskos atradumus.
Nevarot apgalvot, ka būtu muzejā ieaugusi ar visām saknēm. Interesējoties arī par daudz ko citu, saka Dz. Cepure. Apmeklējot gan koncertus, gan braucot ceļojumos. Ļoti daudz lasot. Cenšoties atrast laiku, lai pazīmētu un pagleznotu vai apmeklētu kādu izstādi. Vienu dienu nedēļā vēl strādājot Mākslas skolā, tāpat kultūras namā ir mākslinieka pusslodze.