Andrejs Spridzāns: jārada sabalansēta ilgtermiņa stratēģija
Kopš Latvijas Augstākā padome 1990. gada 4. maijā pieņēma Latvijas neatkarības atjaunošanas deklarāciju, ir pagājuši nu jau 25 gadi. Tas ir ievērojams laika posms, kurā izaugusi vesela paaudze, tāpēc īsi pirms valsts svētkiem ir piemērots brīdis pārrunāt, kāds ir bijis šis laiks Latvijai kopumā un Dobelei kā vienai no Latvijas sastāvdaļām.
Savās pārdomās dalās Dobeles novada domes priekšsēdētājs Andrejs Spridzāns.
– Šogad Latvijai paliek kopumā 97 gadi, bet kopš neatkarības atgūšanas ir pagājis ceturtdaļgadsimts. Vai jūs atceraties 1990. gada 4. maiju?
– Es skaidri atceros to dienu – bija jauka, saulaina pavasara diena, un tas pastiprināja pozitīvo pacēlumu, ko radīja Augstākās padomes vēsturiskais lēmums. Lēmums apstiprināja, ka mēs esam spējīgi pieņemt izšķirīgus soļus, lai izrautos no Padomju Savienības žņaugiem un varētu attīstīties kā brīva valsts.
– Vai tolaik bija pārliecība, ka Latvija tiešām kļūst neatkarīga? Nepastāvēja bažas, ka tas ir tikai tāds solis, kam nav nākotnes?
– Nē, bija pārliecība, ka viss piepildīsies. Domas par neatkarību un Tautas frontes kustība, kā arī vairāki citi procesi noveda līdz šim Augstākās padomes lēmumam. To prasīja cilvēku sirdis. Tā tam bija jānotiek.
– Kāds, jūsuprāt, ir bijis šis laiks?
– Tas bija brīnišķīgs laiks – visi cilvēki, kuri piedzīvojuši tik būtiskas pārmaiņas, var būt gandarīti, ka viņiem ir bijusi šī iespēja – veidot savu valsti. Mēs esam daudz strādājuši, daudz domājuši un daudz radījuši no jauna. Nenoliedzami, esam arī kļūdījušies, taču spējuši izdarīt attiecīgus secinājumus, kas mūs padara stiprākus šodien un stiprinās nākotnē.
– Pirms 25 gadiem, pildot deputāta pienākumus, jūs jau bijāt saistīts ar pašvaldību. Ja salīdzināt deviņdesmitos gadus un šodienu, kādas tolaik bija pašvaldības iespējas rīkoties un veidot kaut ko jaunu, realizēt savas idejas? Un kādas tās ir tagad?
– Tolaik viss bija jauns un nebija radīta normatīvā bāze, tāpēc iniciatīvas bija radošākas un drosmīgākas, jo vajadzības toreiz bija citas, kā arī realizēšanai bija tikai nelieli likumiskie ierobežojumi. Pārejas process no sociālisma uz pilnīgi citu formātu prasīja radošu pieeju. Ja toreiz būtu spēkā visi šodienas regulējumi, tad noteikti būtu daudz grūtāk attīstīties. Protams, ka arī toreiz bija kļūdaini lēmumi un kaut ko varbūt vajadzēja darīt savādāk, taču, skatoties konceptuāli, viss, kas tolaik tika darīts, mūs ir tālu aizvedis – esam iestājušies Eiropas Savienībā, esam NATO dalībvalsts. Esam par savām kļūdām dabūjuši arī spērienu, piemēram, nekustamā īpašuma un banku sektora izraisītā krīze atstāja milzīgu iespaidu uz valsts ekonomisko situāciju, ko jūtam vēl tagad. Tās gan nebija tikai Latvijas kļūdas, bet sekas mēs izjutām spēcīgi. Tas mums ir licis rūpīgāk padomāt par visiem procesiem, tajā skaitā finanšu līdzekļu izvietošanā un uzņēmējdarbības attīstības jomā. Krīzes laiks mums daudz ko pateica priekšā. Taču, kā jebkurā sabiedrībā, arī pie mums kļūdas gadās. Galvenais, lai tās neradītu graujošas sekas katram cilvēkam individuāli un valstij kopumā. Ar daudz ko šajā periodā esam tikuši galā, un tas ir stimuls, lai turpinātu strādāt, jo vēl daudz kas ir jādara. Dzīve neapstājas pie konkrētiem skaitļiem un gadiem – tas ir process, kas nemitīgi mainās.
– Vēl viens nozīmīgs atskaites punkts ir teritoriālā reforma. Ne visos gadījumos tā ir devusi gaidīto rezultātu. Kāds ir jūsu viedoklis par iniciatīvām saistībā ar teritoriālās reformas otro kārtu?
– Ir pagājis pārāk mazs laika sprīdis, lai mēs pilnā apmērā varētu izvērtēt pirmās teritoriālās reformas ieguvumus un zaudējumus. Iespējas, ko deva teritoriālā reforma, bija ļoti atšķirīgas – dažāda lieluma novados un dažādās pilsētās tās nebija un nav vienādas. Tas attiecas gan uz iespējām apgūt ES fondu finansējumu, gan citiem procesiem. Tāpēc nevar viennozīmīgi pateikt, ka tas ir labi vai slikti. Vienīgo patieso atbildi var sniegt konkrētais iedzīvotājs konkrētā vietā. Vai viņš ir apmierināts ar esošo situāciju: kādas ir viņa iespējas audzināt un izglītot savus bērnus, cik ērti pieejami ir sociālie un cita veida pakalpojumi, ko nodrošina valsts un pašvaldība? Dažādos novados un dažādās pilsētās dažādu cilvēku viedokļi noteikti ir atšķirīgi. Pašvaldības lielums un struktūra nevar būt pašmērķis, svarīgs ir cilvēks un viņa vajadzības. Taču teritoriālais iedalījums ļoti iespaido gan migrāciju, gan uzņēmējdarbību, gan demogrāfiju un izglītības sistēmu.
Attiecībā uz reformas otro kārtu, es domāju, nevajag steigties – vajag visu rūpīgi izanalizēt, kā saka sens latviešu teiciens: septiņas reizes nomēri un vienreiz nogriez! Tuvojoties Latvijas simtgadei, es ieteiktu nolikt malā visas reformas – labāk padzīvojam šajā formātā, lai nostiprinās esošā situācija un izkristalizējas problēmas un vajadzības. Nav vajadzības saasināt emocijas un likt atkal cilvēkiem uzdod sev eksistenciālu jautājumu: kas notiek ar manu valsti?! Kad būs sagaidīta simtgade, tad būs arī pagājis pietiekami ilgs laiks, lai vērtētu esošās teritoriālās reformas rezultātus un domātu par nākamo soli.
Ja mēs runājam tieši par Dobeles novadu, tad, manuprāt, reformā realizētais novada modelis ir ļoti veiksmīgs – Dobele ir gan ģeogrāfiskais, gan administratīvais novada centrs. Attālākais pagasts no Dobeles ir vien 30 km, kas nodrošina ērtu pieejamību visiem pakalpojumiem. Tas, ko esam izdarījuši kopā ar novada pagastiem, rada gandarījumu un sniedz prieku. Man nav iemesla teikt, ka reforma ir radījusi problēmas.
– Jūs pieminējāt Latvijas simto dzimšanas dienu. Ko līdz tai vēl vajadzētu pagūt izdarīt Dobeles novadam un valstij kopumā?
– Svarīgākais ir panākt, lai katrs Latvijas iedzīvotājs lepotos ar savu valsti. Ja katrs individuāli un visa sabiedrība kopumā cienīs valsti un kopā cīnīsies, lai augtu valsts kopējā labklājība, lai tā būtu sakārtota un droša, tad būs arī panākumi.
– Diemžēl pēdējās aptaujas rāda, ka Saeimai uzticas mazāk par 20%. Ir ļoti grūti gaidīt, lai sabiedrība cienītu valsti, ja tās Saeimai uzticas tikai piektā daļa cilvēku. Sabiedrība ir zaudējusi daļu ilūziju par valsts attīstību. Pārāk daudz ir dažādu skandālu un vilšanos.
– Piekrītu, ka cilvēki neredz vienotu stratēģiju un mērķi, uz kurieni mēs ejam. Te vajadzētu padomāt vairāk par starppartiju sadarbību un kopēju mērķu definēšanu. Savstarpēja strīdēšanās rada cilvēkos pārdomas par Saeimas, valdības un pašvaldību mērķtiecīgu darbu valsts labā. Cilvēkiem nav pārliecības, ka tiek darīts viss, lai attīstītos uzņēmējdarbība, lai cilvēki vairs nebrauktu prom, bet lai atgrieztos. To visu iespaido gan izglītības sistēma, gan nodokļu politika, gan citi no valsts struktūrām atkarīgie procesi. Es gribu uzsvērt, ka nedrīkstam pazaudēt arī savu nacionālo identitāti, kultūru, mākslu un vēsturi.
– Manuprāt, lai veicinātu lepnumu par savu valsti, Latvijā pārāk maz uzmanības tiek pievērsts patriotiskajai audzināšanai. Pat par jaunsargu un Zemessardzes kustības aktualizēšanu mēs sākam runāt tikai tagad, kad saistībā ar Ukrainas notikumiem sajūtam Krievijas apdraudējumu. Vai nevajadzētu vairāk uzmanības pievērst ideoloģiskajai audzināšanai jau no mazotnes?
– Jūsu pieminētās kustības ir strādājušas visu šo laiku, taču, iespējams, pārāk maz par to darbību ir runāts un stāstīts. Otrs aspekts – vai visam mūsu valstī pietiek naudas? Šobrīd mēs vairāk strādājam pie ikdienas jautājumu risināšanas, bet pārāk maz stratēģiski domājam uz priekšu. Tad bieži sanāk tā, ka it kā pamostamies, jo kādā jomā esam atpalikuši, kaut ko pavisam garām palaiduši. Tāpēc ir ļoti svarīga pārdomāta un sabalansēta stratēģija ilgtermiņa skatījumā. Arī par patriotu nevar kļūt vienā dienā – pie tā ir jāstrādā ikdienā, sākot jau no pirmsskolas vecuma. Ļoti daudz ir atkarīgs no ģimenes, bērnudārza, skolas. Visos etapos ir jābūt nemitīgiem atgādinājumiem par savu tēvzemi, par valsti.
Es domāju, ka katrs cilvēks vēlas gūt gandarījumu par savu valsti – lai tas notiktu, ir jābūt sabalansētai mijiedarbībai – cilvēks valstij, valsts cilvēkam. Cilvēks nedrīkst vilties savos sapņos un vēlmēs. Es gribu, lai katrs Latvijas cilvēks ierauga savu vietu šajā zemē, kur viņš sasniegtu savus mērķus.
– Kā Dobeles pašvaldība atzīmēs valsts svētkus? Ko dāvāsiet novada iedzīvotājiem?
– Mēs cienām savus cilvēkus un protam viņiem pateikt paldies par labajiem darbiem. Valsts svētkos sveicam iedzīvotājus, kuri to godam pelnījuši. Savukārt 18. novembra vakarā tradicionāli organizējam bezmaksas koncertu ar populāriem mūziķiem – šoreiz Dobeles sporta hallē uzstāsies Marija Naumova. Protams, būs arī salūts, kas radīs svētku sajūtu. Cilvēki, kuri ikdienā strādā, audzina savus bērnus un rūpējas par līdzcilvēkiem, par to, ka viņi ir Latvijā, ka viņi dzīvo Dobeles novadā un paliek tam uzticīgi, ir nopelnījuši svētkus, un mūsu iespēju robežās mēs tos viņiem sniegsim. Kopīgi svinētiem svētkiem ir liels spēks – tas rada kopības izjūtu un vairo mīlestību pret savu dzimteni.