Pēc Latvijas brīvības atgūšanas aktualitāti zaudēja daudzas padomju gados kultivētas vietas, lietas un procesi. Arī piemiņas vietas! Strīdīgais Uzvaras piemineklis Pārdaugavā un citi uzvaru pār fašismu un krievu armijas slavinošie objekti mūsdienu sabiedrībai kļuva vairs neaktuāli, nepieņemami un lieki.
Salaspils memoriāls, kas izveidots fašistiskā režīma koncentrācijas nometnes vietā, padomju gados bija gluži vai kulta vieta – uz to brauca ekskursanti no visas Padomju Savienības, katrs skolēns tur bijis vismaz reizi, bet labākie svinīgajā atmosfērā tika uzņemti pionieros.
Vai mums tagad ir ko pieminēt šajā vietā? Ir! Ne jau tikai krievu armijas gūstekņi un ebreji bija šīs nometnes ieslodzītie. Lilita Vanaga grāmatā Salaspils novads. Gadsimtu hronoloģija raksta: «Salaspils koncentrācijas nometnes ierīkošanu miera laika armijas nometnes šaujamlaukā uzsāk 1941. gada oktobrī un pabeidz 1942. gada vasarā. Par šīs nacistu represīvās nometnes vēsturi atrodams milzums galēji pretrunīgu un aptuvenu datu, atmiņu un viedokļu, īpaši par nometnē ieslodzīto un bojāgājušo skaitu (..).
Dažādos laika posmos nometnē atrodas dažādas ieslodzīto grupas: politieslodzītie – gan padomju varas atbalstītāji 1940./1941. gadā, gan Latvijas nacionālās pretošanās kustības dalībnieki, viņu skaitā arī Latvijas Centrālās padomes priekšsēdētājs profesors Konstantīns Čakste, sociāldemokrāts Bruno Kalniņš un diplomāts Ludvigs Sēja. 1943. gadā nometnē ievieto vairāk nekā 9000 civiliedzīvotāju un bērnus no Baltkrievijas un Latgales okupētajiem apvidiem.
Nometnē atrodas arī darba kavētāji, sodītie latviešu un krievu policijas bataljonu karavīri, no leģiona dezertējušie latviešu karavīri, lietuviešu militārpersonas, kuras pretojušās leģiona izveidošanai. Nometnē ievieto arī kriminālistus un prostitūtas, u. c.»
Memoriāls atklāts 1967. gada 31. oktobrī. Tā autori ir arhitekti Gunārs Asaris, Oļģerts Ostenbergs, Ivars Strautmanis un Oļegs Zakamennijs, bet tēlnieki – Ļevs Bukovskis, Oļegs Skarainis un Jānis Zariņš. Viņi savulaik saņēmuši PSRS augstāko apbalvojumu – Ļeņina prēmiju.
Emocionāli iespaidīgais memoriālais ansamblis ir starptautiska mēroga un nozīmes brutālisma stila objekts, spilgts tēlniecības un arhitektūras sintēzes piemērs. Dominējošais materiāls ir raupjas oļu faktūras betons, kuru papildina melnā metāla kaluma detaļas. Kopējo noskaņu pastiprina elektroniskā metronoma sirdspuksti, kas sadzirdami visā ansambļa teritorijā.
Salaspils memoriālais ansamblis ir viens no lielākajiem šāda veida pieminekļu kompleksiem Eiropā – laikmetīgs mākslas darbs, kas guvis pelnītu ievērību arī ārzemēs un ierindojams tajā pašā Latvijas izcilo pieminekļu klasē, kur Brāļu kapi un Brīvības piemineklis. Memoriāls ir iekļauts Latvijas kultūras kanonā, kas ir izcilāko un ievērojamāko mākslas darbu un kultūras vērtību kopums, kas atspoguļo nācijas visu laiku nozīmīgākos sasniegumus kultūrā.
