Pērnā gada nogalē iznākusī grāmata Latgale: citas esības meklējumos (O. Ālants, A. Gapoņenko) «ir pirmais mēģinājums izklāstīt latgaļu etnosa vēsturi no tā tapšanas līdz mūsdienām krievu valodā».
Pagaidām grāmata publiskajā telpā nav nopietni vērtēta. Kvalificētas kritikas vietā bijusi skepse par to, ka kaut kādi uzdrīkstējušies līst ne savā dārziņā. Manā uztverē krievu viedoklis par Latgali ir tiesīgs būt. Pirmkārt, nekas labs nav gaidāms, ja kopīgajā, vēsturisku apstākļu noteiktā dzīves telpā vieni runā, citi klusē. Otrkārt, principiāla diskusija ir labāka par apsaukāšanos. Viens no grāmatas autoriem, ekonomikas doktors, Eiropas pētījumu institūta prezidents Aleksandrs Gapoņenko izklāsta Neatkarīgajai savu viedokli par grāmatas tēmu.
– Kāpēc pievērsāties Latgalei?
– Bērnībā mūsu ģimenē dzīvoja meitenīte – latgaliete. Viņas vecāki bija šķīrušies, viņai nebija kur palikt, un tā viņa nodzīvoja pie mums gadus piecus. Viņa draudzējās ar manu vecāko māsu, bet man tolaik bija gadi septiņi, un es arī pret viņu izturējos kā pret māsu. Par latgaliešiem neko nezināju, un viņa man neko nestāstīja. Es domāju, ka man viņai jāatdod morāls parāds. Jāatceras, jātiek skaidrībā pašam un jāpastāsta citiem krieviem, ka ir kauns dzīvot līdzās citam cilvēkam, citam etnosam un nezināt, kas viņi, kā viņi, kāda viņu vēsture.
– Ja jūs būtu uzlūkojis Latgali etnogrāfiskā mīlībā, attieksme pret grāmatu droši vien būtu citāda. Bet jums tur vērtēta politika. Kāpēc tāds nosaukums «… citas esības meklējumos»?
– Tāpēc, ka pastāvošā esība ved pie tā, ka iet bojā tauta, iet bojā reģioni.
Mans mērķis bija apjēgt ceļu, kuru gājis etnoss. Parādīt, ka pastāvošā gaita ved strupceļā, ka cilvēki vai nu izmirst (dzimstība atpaliek no mirstības), vai pamet valsti. Ir jāatrod cits sabiedriskās dzīves organizācijas veids – latgaliešiem, latviešiem, krieviem… Pastāvošā esības forma ved cilvēkus nebūtībā, tāpēc jāatrod jauna – cita esība. Tā ir Hēgeļa terminoloģija.
Kā to atrast? Es nezinu atbildes uz visiem jautājumiem. Taču uzskatu, ka latgalieši Latgalē, Latvijā ir tas atslēgas etnoss, kuram ir normālu savstarpēju attiecību veidošanas pieredze ar visiem. Ar krieviem, poļiem, ebrejiem, latviešiem… Viņiem nav bijis asu konfliktu ar kaimiņiem, viņi nav vēlējušies dominēt… Viņi dzīvoja līdzās, turējās pie savas ticības, savām vērtībām. Tas radīja cieņu. Uzskatu, ka Latgales modelis var veiksmīgi pastāvēt visā Latvijā. Visi etnosi var pārņemt šo attieksmi un pastāvēt kā līdzvērtīgi, cienot cits citu.
– Kā jūs redzat savu grāmatu vispārējā Latgalei pievērsto viedokļu kontekstā?
– Pirmām kārtām es to rakstīju krieviem. Jaunas esības meklējumi – tā ir pašapziņas tapšana. Krievu, latgaliešu. Es mēģinu apjēgt, piesaistu faktus, lieku tos kopā, un man šķiet, ka bija tā. Man var nepiekrist. Taču es zinu, ka neliela latgaļu inteliģences daļa šodien tāpat meklē, ko viņiem darīt turpmāk, ko teikt savai tautai. Viņi domā, kā panākt Latgales autonomiju Latvijas sastāvā, kā izmantot konstitūciju. Es uzdodu jautājumus. Meklēju atbildes. Pagaidām tās nav atrastas.
– Bet jūs taču zināt, ka Latgales autonomijas tēma pat latgaliešiem (ar retiem izņēmumiem) publiski drīzāk ir klusēšanas, nevis diskusijas tēma. Līdz šim oficiālā nieze tiekusies autonomijas pieminēšanu saistīt ar pamatu graušanu. Un ja to vēl iesaka krievs…
– Publiski tas tā ir. Taču Rēzeknē iepazinos ar cilvēkiem, kuri koncentrējas ap Latgales Saeimu. Viņi man teica, ka tie, kuri patlaban uzstājas viņu vārdā, viņus nepārstāv. Viņi teica, ka latgalieši ir citādi un grib dzīvot citādi. Savā, krievu kopienā mēs tādus «pārstāvjus» saucam par «izsaukuma krieviem». Arī viņi krievus nepārstāv.
– Taču apvienība Visu Latvijai!TB/LNNK paziņoja, ka grāmata satur «skaidras valsts varas demontāžas instrukcijas Latvijā».
– Man zvanīja Latvijas Avīzes korespondents un jautāja: kā jūs uztverat šo pārmetumu? Es atbildēju, ka grāmata ir intelektuāls produkts. Tā ir noteiktu ideju kopums. Idejām pretī jāliek idejas. Uzrakstiet citu grāmatu tā, kā jūs uzskatāt par pareizu. Kritizējiet mani. Nav pareizi tas, tas un vēl tas. Es pats redzu kļūdas, kuras esmu pieļāvis un kuru dēļ mani var stipri papurināt. Taču viņi to nespēj. Nespēj tāpēc, ka taisnība nav viņu pusē. Tāpēc nacionālradikāļi raksta denunciācijas Drošības policijai un pieprasa izrēķināties ar citādi domājošajiem.
Pieņemti likuma Par zinātnisko darbību grozījumi, saskaņā ar kuriem specdienesti var apturēt zinātniskus pētījumus, ja tie, viņuprāt, satur draudus nacionālajai drošībai. Esmu pārliecināts, ka šos labojumus pieņēma, tēmējot ij uz manu institūtu, ij uz grāmatu, par kuru mēs te runājam. Kaut kā jāsoda viens zinātnieks – krievs, lai citi baidās. Lai gan – šis trieciens pirmām kārtām vērsts pret latviešu inteliģenci. Tā arī pēdējā laikā asi kritizē varu par tautas novešanu strupceļā. Paldies Dievam, prezidents Andris Bērziņš atdeva deputātu pieņemto likumu pārskatīšanai.
Nekādu instrukciju grāmatā nav. Es taču saku: pagaidām man nav atbilžu uz sabiedrībā tapušiem jautājumiem. Ir tikai pašu jautājumu nostādne. Es itin labi pieprotu instrukciju sacerēšanu, un, ja man būtu atbildes, es būtu gan pacenties soli pa solim aprakstīt, kas, kam, kā un kad jādara.
Bet, piemēram, deputāts Einārs Cilinskis adresēja man kritiku: viņš pozitīvi vērtē sociālisma sasniegumus Latvijā un Latgalē. Jā, es šos sasniegumus redzēju, esmu simtām reižu darba lietās braucis uz Latgali, esmu runājis ar simtiem cilvēku. Tādēļ rakstīju par to, ko zinu. Vai tad sašutušais deputāts ir pierādījis, ka esmu kādu piemānījis, ka manipulēju ar nepatiesiem skaitļiem un faktiem? Nē! Tās visas ir tukšas runas, bailes no patiesa vērtējuma, bailes domāt un bailes no savas vēstures. Ne jau vienas ķecerīgas grāmatiņas, bet tieši valdošās elites akluma un gļēvuma dēļ mēs patlaban vērojam valsts kolapsu.
– Diez vai sociālisma, padomju laika sasniegumi Latgalē saistāmi ar visa latgaliskā uzplaukumu.
– Trīsdesmitajos gados pagrīdē pastāvošā Latvijas kompartija iestājās par Latgales autonomiju.
Esmu par to konsultē
jies ar vēsturniekiem. Bet 1945. gadā tas viss pagaisa. Taču Staļins tolaik nepiekopa mazo tautu iznīcināšanas politiku. Iznāk, ka tā bija vietējo komunistu nostāja. Latgaļu skolas faktiski nepastāvēja kopš 1945. gada. Lai arī literatūrā minēts, ka no 1945. līdz 1956. gadam tās vēl bija. Bija Latgales Dziesmu un deju svētki. 1959. gadā tos likvidēja. Tika rīkotas Latgales tēlotājas mākslas izstādes. 1959. gadā to pārtrauca darīt. Slavenā, latviešu nacionālistiem veltītā plēnuma ietekmē triecienu saņēma galvenokārt latgalieši.
Es esmu par to, lai par to, kas bijis, tiktu runāts atklāti. Citādi, aizmirsuši pagātni, mēs nespēsim izveidot savu nākotni.
– Bet pie mums – kurš teica, svarīgāks par to – ko teica. Piemēram, Inese Vaidere, sacīdama, ka Latgalē latvieši apspiesti visvairāk, man šķiet, būtībā saka to pašu, ko jūs, tikai apgriezti, izejot no pretējā. Kas šodien, jūsuprāt, nosaka latgaliešu apspiestību?
– Piemēram, latgaliešiem nav savas, pat ne augstākās, vidējās un pamatizglītības dzimtajā valodā. Nav savu avīžu. Ja arī ir mazi žurnāliņi, tie izdoti par saviem līdzekļiem. Bez valsts atbalsta.
– Tomēr daži periodiskie izdevumi latgaliski pēc Atmodas ir bijuši un kādi pat turējušies varonīgi ilgi. Tagad ir, piemēram, žurnāls A12, kura devīze ir Ceļš uz Latgali. Tiesa, latgaliski rakstītais tajā ir kā rozīne bulkā.
– Šobrīd entuziasti vēlas atjaunot sabiedriski politiska žurnāla izdošanu. Latgaliešu, pēc maniem aprēķiniem, ir ap 350 tūkstoši. Gandrīz 35% titulnācijas. Kāpēc tad neattīstīt latgaliešu valodu? Nav svarīgi, vai tā valoda vai dialekts. Kad rakstīju grāmatu, atradu Nacionālajā bibliotēkā 12 grāmatas latgaliski. Lai arī izdotas ap 5000 grāmatas. Kāpēc to nav bibliotēkā? Tad es
ar konsultanta atbalstu meklēju elektroniskajā katalogā. Atradu vēl atsevišķus nosaukumus. Bet – Ludzas vai Rēzeknes bibliotēkās. Jaunās Nacionālās bibliotēkas ēkas celtniecībai tika doti 50 miljoni latu, tad vēl 50 un tagad atkal 50… Bet iedodiet kaut 10 000 latu, lai NB var iepirkt grāmatas latgaliešu valodā. Nezodziet tik daudz, atvēliet 10 000 latu literatūras iepirkumam. Tā arī būs tā jaunā esība. Viss ir ļoti vienkārši.
– Bet kā jūs uztverat viedokli, ka tādi krievi kā jūs ar savām aktivitātēm mēģina uzurpēt to, kas jālemj pašiem latgaliešiem, grib pārņemt viņu iniciatīvu?
– Tas saucas – intelektuālā dominēšana. Tā pastāv visā pasaulē. Rit ideju cīņa, un tas, kura idejas spēcīgākas, dominē sabiedrībā. Šāda speciāla mērķa man nebija, taču daļēji grāmata šo funkciju veic. Kas ir pret to – uzrakstiet citu grāmatu! Tādu, kādu jūs uzskatāt par labu. Pārlieciniet visus, ka taisnība ir jums. Bet jūs problēmu vienkārši noklusējat. Taču es uzrakstīju, ka problēma pastāv un to ir iespējams atrisināt.
– Proti – mums klusēšana mīļāka par kontrpozīciju?
– Es būtu priecīgs, ja tāda kontrpozīcija parādītos. Un uzskatu, ka tās trūkums ir apzināta politika. Īstenībā mērķis ir visus – arī latgaliešus, arī krievus – asimilēt. Vara neredz citu latviešu tautas glābšanas ceļu. Tas ir ļoti slikti. Noslēdzoties no citiem, mēģinot tos asimilēt, izglābties nevar. Ir taču amerikāņu un angļu zinātnieku šai tēmai veltītas iestrādes. Taču – latviešu tauta var glābties un uzplaukt. Bet tā jau ir atsevišķa saruna.
Patlaban vara kontrolē vietējo inteliģenci, ļauj tai darboties vien tad, ja tiek izmantota latviešu valoda un ja tu pieņem «latviešu» skatījumu. Līdzko tu sper soli sānis, tā zaudē darbu. Tevi kaut kādā veidā mēģina diskreditēt sabiedriskajā telpā. Izmanto šim nolūkam tādas televīzijas pārraides kā Nekā personīga, publikācijas Latvijas Avīzē, žurnālā Ir. Uzskatu, ka tā ir vajāšana par pārliecību. Dažbrīd skaidra, citkārt aizplīvurota.
Biju Rēzeknes muzejā. Tur pamatā izlikta Latgales keramika. Man tā patīk, taču muzejā tai atvēlētas divas trešdaļas vietas. Jautāju muzeja darbiniecei: kur tad var redzēt Latgales literātus, sabiedriskos darbiniekus, kur materiāli par latgaļu Atmodu? «Krātuvēs viss ir…» viņa atbildēja. «Kāpēc tad neizstādāt?» Viņa lāgā nezināja, ko teikt. «Vai tad Latgales keramika slikta?» Vai tad par keramiku bija runa?
– Lai kā jūs slavētu latgaliešus, man šķiet, ka svarīgu lomu patības, vēlmes runāt latgaliski… zaudēšanā spēlējusi viņu pašu pazemība.
– Man grūti spriest par citu tautu. Taču es uzskatu, ka tās ir iekšējas bailes. Tāpat jutās krievi pirms referenduma par krievu valodu. Vienkārši baidījās. Tas ir jautājums par līderi. Ja līderis tiešām runā to, ko mēs visi domājam, bet baidāmies teikt, pārējie viņam pakārtosies. Es jutu, ka krievi atbalstīs referendumu. Viņi atmeta bailes, sajutās citi cilvēki. Domāju, arī latgaliešiem jāsajūt, ka viņi ir pirmās, nevis trešās šķiras cilvēki. Un godīgi jāpasaka – mēs gribam tā!
Un, pat ja latgalietis teiks: «Jūs, krievi, ejiet pakaļā, mēs paši visu izdarīsim!», mani tas neapvainos. Tikai izdariet! Tāpēc, ka Latgalē ir normālas attiecības starp latgaliešiem un krieviem. Nav nekāda konflikta. Nav ko dalīt.
– Kam Latgalei autonomija?
– Divos gadu desmitos Latgale, nogājusi ceļu no cerībām līdz apātijai, kļuvusi par plaukstošas nabadzības novadu, ekonomikas ziņā visatpalikušāko reģionu. Panākt nelabvēlīgās situācijas lūzumu ekonomikas un sociālajā jomā spēj vien patstāvīga novada politiskā elite. Latgalieši gadsimtu gaitā jau ir izveidojuši dzīvotspējīgu, noturīgu, līdztiesīgu un cieņā balstītu attieksmes modeli. Pret cilvēkiem, tiem, kas līdzās. Neatkarīgi no viņu tautības un ticības izveidojuši latgaliešu teritoriālo kopumu. Vajag tik vien kā padarīt to par politiskās un ekonomiskās attīstības subjektu, dot tam atbilstošu institucionālu noformējumu. Visās Eiropas valstīs tāda veida pārvērtības īstenotas, veidojot nacionālas kultūrautonomijas, kurām piešķirtas atbilstošas administratīvas un ekonomiskas tiesības. Tas ļāvis vietējām elitēm, saņemot atbilstošus instrumentus savu etnisko kopumu attīstībai, uzņemties atbildību par to likteni. Pastāvot demokrātijai, tā ir pilnīgi normāla darbība.
Pilnu intervijas tekstu lasiet šodienas "Neatkarīgajā"
