Latvijas sabiedriskās karavīru organizācijas publiskā paziņojumā kritizē Rīgas Domes amatpersonu attieksmi sakarā ar Otro pasaules karu Latvijas vēsturē un kritušo karavīru atceres pasākumiem16. martā un 9. maijā.
Savā paziņojumā karavīri akcentē: Latvijas sabiedrībā tradicionāli ir pieņemts, ka kritušo karavīru piemiņa ir svēta un tā ir jāciena, neatkarīgi no tā, kurā frontes pusē, kurā armijā karavīrs ir karojis. Tam veltītie pasākumi jāveic pieklusināti, lai varētu saklausīt arī upuru balsis. Mēs uzskatām, ka ir neētiski kritušo karavīru piemiņas pasākumus pārvērst svinībās ar komerciālu pieskaņu un izmantot tās politisko mērķu sasniegšanas interesēs.
Otrais Pasaules karš it kā sen jau beidzies, tomēr Latvijas sabiedrībā nerimst kaislības un dažkārt pat savstarpēji apvainojumi, kurus pavada šovinisma apsēstu grupu huligāniska un neētiska rīcība kā tas katru gadu 16. martā notiek pie Brīvības pieminekļa. Mēs uzskatām, ka tas ir iespējams ne tikai sabiedrībā esošu pretēju viedokļu dēļ, daļai iedzīvotāju vēl atrodoties padomju ideoloģijas ietekmē, nezinot ne kara vēsturi, ne Latvijas vēsturi, bet arī, pateicoties Rīgas Domes divkosīgai, apzināti vai neapzināti konfliktu provocējošai un sabiedrību šķeļošai darbībai un pašplūsmā atstātam izskaidrošanas darbam.
Rīgas Dome ir vainojama politizētā attieksmē pret 16. marta un 9. maija pasākumiem. Pieļaujot pie Brīvības pieminekļa vairākus pasākumus vienlaikus un vienviet, pilsētas Dome liedz bijušajiem leģionāriem netraucēti godināt savus svešumā kritušos biedrus. Savukārt ziedu nolikšana pie pieminekļa Pārdaugavā katru gadu pārvēršas komunismu un staļinismu slavinošā un pārējo sabiedrību sašķeļošā akcijā ar koncertu un mielastu, kuram nav nekāda sakara ar civilizētu, kristīgām tradīcijām atbilstošu savu kritušo karavīru godināšanu. Šajā sakarā būtu svarīgs un vērā ņemams kristīgās baznīcas konfesiju viedoklis. Mēs arī nesaprotam kāpēc tās klusē.
Mēs uzskatām, ka ne 16. marts, ne arī 8. vai 9. maijs nav tie datumi, kad kaut kas būtu jāsvin. Tās labākā gadījumā varētu būt tikai Pasaules kara upuru piemiņas dienas. Ne bijušie latviešu strēlnieki, ne leģionāri arī neko nesvin. Latviešu leģiona kritušo karavīru piemiņas pasākumos nekādā veidā netiek slavināts nacisms, ne arī izmantota nacistiskās Vācijas simbolika, pretēji tam, kā tas ir vērojams 9. maijā ar padomju simboliku. Vai Rīgas Domes un Latvijas valsts amatpersonas to nezina?
Kāpēc š.g. janvārī Ungārijā varēja atklāti notikt vairāki Otrā pasaules kara vācu vērmahta sabiedrotās ungāru 2. armijas 1943. gada janvārī Donas augštecē traģiski bojā gājušo karavīru oficiāli sēru ceremonijas pasākumi ar valsts un BS amatpersonu, karavīru, sabiedrisko organizāciju, kā arī ārvalstu armiju delegāciju piedalīšanos? (skat. Regnum.ru 30.01.2012). Pat Krievija ir sapratusi, ka kritušajiem karavīriem ir jāizrāda cieņa un savā teritorijā ir atļāvusi uzstādīt pieminekļus vācu pusē kritušajiem karavīriem, bet Rīgā pat ziedu nolikšana pie Brīvības pieminekļa ir pārvērsta politizētā pasākumā.
Mēs labi saprotam, ka ievērojamai daļai bijušo padomju pilsoņu uzvara pār nacismu ir pašapziņas un iedvesmas avots, tāpēc arī līdz šim ļoti iecietīgi esam izturējušies pret staļinisma un komunisma slavināšanu. Tomēr mums nav pieņemama šāda pasākuma norise arī turpmāk un tāpēc sakām - pietiek.
Pirmkārt, jau tāpēc, ka pirms Otrā pasaules kara Latvijas Republika bija neatkarīga valsts, Nāciju Līgas dalībniece. Karš Latvijai bija divu totalitāru režīmu uzspiests un tā iznākums traģisks. Latvija nav atbildīga ne par kara izraisīšanu, ne arī šī kara norisi un sekām. Latvija ir šī kara upuris, tā karā zaudēja ne tikai savu neatkarību, bet arī ievērojamu daļu savas tautas, latviešus un krievus, kā arī citu nacionālo minoritāšu pārstāvjus. Šo karu uzsāka divu lielvalstu politiķi, bet kara grūtības un upurus izcieta un iznesa karavīri un iedzīvotāji. Tagad ir atradušies „nezinīši”, pat veselas to organizācijas, kas ar šovinistiskiem lozungiem un antifašistiskiem karogiem mēģina visu vainu un kolektīvu atbildību uzvelt karavīriem. Tā noteikti nebija ne latviešu leģionāru, ne strēlnieku vaina, ka abās frontes pusēs mūsu karavīri bija spiesti karot par lielvalstu interesēm, svešos formas tērpos un zem svešiem karogiem, tomēr drošsirdīgi un varonīgi. Šajā jautājumā nevienam nav tiesību latviešiem kaut ko pārmest, bet mums nav par ko taisnoties! Vienlaikus paliek neatbildēts jautājums: kāpēc, karam beidzoties, netika atjaunota valsts neatkarība. Tā vietā pēc kara šeit ieplūdināja ievērojamu skaitu cittautiešu ar mums svešu padomju cilvēka mentalitāti, kardināli mainot iedzīvotāju nacionālo sastāvu. Šie ļaudis un viņu pēcnācēji arī veido 9. maija svinību dalībnieku vairākumu, viņiem ir iestāstīts, ka viņi kopā ar visu progresīvo sabiedrību šeit svin uzvaru pār nacismu.
Otrkārt, arvien vēl tiek noklusēti tagad jau atslepenotie milzīgie bijušās PSRS iedzīvotāju un Sarkanās armijas karavīru zaudējumi, kas ilgus gadus bija pakļauti kompartijas cenzūrai. Saskaņā ar Krievijas un Baltkrievijas vēsturnieku B. Sokolova un S. Zahareviča pētījumiem kara laikā krituši un miruši 26 milj. 548 tūkst. PSRS karavīru pret 3,950 milj. bojā gājušiem (no tiem 2,608 milj. Austrumu frontē), kas karoja Vācijas armijā. Tātad attiecība ir 1 : 10,1 par sliktu Sarkanajai armijai. Kopējais frontē un aizmugurē kara laikā bojā gājušo PSRS iedzīvotāju skaits minēts 43,448 milj. cilvēku. PSRS šī kara rezultātā atkārtoti okupēja Baltijas valstis, ieguva kontroli pār Centrālās un Austrumeiropas valstīm, samaksājot par to ar asiņu, asaru, ciešanu un postījumu jūru (Соколов Б.В. Правда о Великой Отечественной войне.1998., Захаревич С.С. Большая кровь: как СССР победил в войне 1941 – 1945 гг. Минск. 2009.).
Treškārt, Pasaules kara laikā arī Latvijas teritorijā abās frontes pusēs bija ievērojami upuri. Saskaņā ar oficiāliem datiem šeit krituši un apbedīti 166-168 tūkst. sarkanarmiešu un 96-100 tūkst, vācu armijas karavīru. Vai šādā situācijā ir morāls pamats Uzvaras dienas svinībām? Varbūt tomēr jāieklausās tajā krievu dziesmā, kurā ir vārdi par svētkiem ar asarām acīs?
Ceturtkārt, PSRS uzsāka Otro pasaules karu 1939. gada 17. septembrī nacistiskās Vācijas pusē, uzbrūkot Polijai. Pēc neilga laika ieveda savu karaspēku Baltijas valstīs, kā arī uzbruka Somijai. Tomēr sabiedrotie – PSRS un Vācija – savstarpējo pretrunu dēļ vienoties nespēja un kara turpinājumā nostājās pretējās pusēs. Kara nobeiguma posmā, kad abām karojošām pusēm izsīka cilvēku resursi, ievērojams skaits austrumeiropiešu (arī latviešu karavīri) ne tikai karoja abās pretējās pusēs, bet, saņemti gūstā, piespiedu kārtā paspēja karot arī otrā frontes pusē. Tas izskatās šokējoši, bet toreiz tam nebija ideoloģisku šķēršļu.
Piektkārt, 2014. gadā Rīga gatavojas kļūt par Eiropas kultūras galvaspilsētu. Šeit būtu vietā jautājums Kultūras ministrijai un Rīgas Domei, vai 9. maija koncerts un mielasts šajā Karātavu laukumā arī būs pieejams ārzemju tūristiem. Ļoti iespējams, ka neko tādu šajā dienā citur Eiropā nevarēs redzēt.
Tomēr, neskatoties uz mūsu traģisko vēsturi, mēs visiem skaidrosim, ka mums ir kopējas vērtības, ar kurām varam lepoties. XX gadsimtā Latvijas tauta divas reizes cīnījās par savu neatkarību zem sarkanbaltsarkanā karoga un abas reizes uzvarēja. Vispirms tas bija 1918.-1920. gados. Šajās Brīvības cīņās par neatkarīgu Latviju piedalījās kā latvieši, tā minoritāšu pārstāvji. Ar Lāčplēša Kara ordeni Latvijas armijas karavīru vidū bez latviešiem bija apbalvoti 47 vācieši, 15 krievi, 11 lietuvieši, 9 poļi, 6 igauņi, 4 ebreji un 3 baltkrievi. Brīvības cīņas jau ar nevardarbīgas cīņas metodēm atkārtojās 1989.-1991.gados, un brīvība tika atgūta.
Diemžēl atsevišķi sabiedrības pārstāvji nezina vai izliekas, ka nezina Latvijas vēsturi, un par savas darbības mērķi ir izvēlējušies Latvijas niecināšanu, naida kurināšanu starp tautībām un sabiedrības šķelšanu.
Mēs, karavīru sabiedrisko organizāciju pārstāvji, aicinām:
- Latvijas televīzijas kanālus un citus plašsaziņas līdzekļus izvērtēt savu līdzšinējo darbību Otrā pasaules kara un ar to saistīto atceres pasākumu atspoguļošanā, padarot to objektīvāku, atspēkojot latviešu karavīru un leģionāru apmelojumus, palīdzot saliedēt sabiedrību, izmantojot kā pamatu faktus un dokumentus, nevis mītus un melus par karu.
- Latvijas Iekšlietu ministriju un Rīgas pilsētas Domi beidzot ieviest kārtību minētajos sabiedriskajos masu pasākumos un kontrolēt to norisi.
Atklāto paziņojumu sabiedrisko karavīru organizāciju vārdā parakstījuši:
Latviešu virsnieku apvienības valdes priekšsēdētājs,
atvaļināts kapteinis (paraksts) Aleksejs Ozoliņš
Latvijas Nacionālo karavīru biedrības priekšsēdētājs (paraksts) Edgars Skreija
Latvijas Nacionālo partizānu apvienības priekšsēdētājs,
atvaļināts kapteinis (paraksts) Ojārs Stefans
Latviešu Strēlnieku apvienības priekšsēdētājs,
atvaļināts pulkvežleitnants (paraksts) Jānis Aivars Baškers