Gļebs Panteļejevs: latviskajām partijām ir jādomā par krievu iesaukumu
Intervija ar mākslinieku Gļebu Panteļejevu, Jūrmalas Gada balvas kultūrā ieguvēju, – par latviešu un krievu attiecībām, par referendumu, par politiķu solījumiem, sarkanarmiešiem un leģionāriem.
– Vai esi jutis, ka pret tevi izturas sliktāk, citādāk, tāpēc, ka esi krievs? Vai esi Latvijā kādreiz sajuties kā usčemļonnij*? Daudzi krievi izmanto šo vārdu, lai atklātu savu it kā diskriminēto esību Latvijā.
– Vēl krieviem ir tāds vārds – uščerbnij**. Abi vārdi ir it kā līdzīgi, tomēr semantiski atšķirīgi. Uščemļonnij – tas ir tāds cilvēks, kurš no ārpuses ir kāda apdalīts, tāds, kuram kaut kas nav iedots. Bet uščerbnij ir tāds, kas ir pats sevī nepilnīgs, bojāts. Es nekad un nekādā veidā šeit, Latvijā, neesmu diskriminēts, apspiests vai apdalīts. Tātad nejūtos ne uščemļonnijs, ne uščerbnijs. Man daudzi saka: tu tāds integrējies. Bet es neesmu integrējies! Man šis process ir svešs, es nekad tam neesmu gājis cauri. Kā es varu integrēties latviešu kultūrā, ja es no bērna kājas esmu šajā kultūrā dzīvojis un pēc tam to pats veidojis?
– Visiem jau nevar tā veikties kā tev.
– Jā, bet situācijas var būt aplamas un neadekvātas. Katram ir kaut kāda sava taisnība, tāpēc es negribētu tā nocirst: esmu tāds pats kā visi krievi Latvijā. Nē. Es varu iedomāties krievu, kas piedzimst krievu ģimenē, dzīvo pietiekami izolētā krieviskā vidē, kurā dzīvojuši ne tikai vecāki, bet arī vecvecāki, un kas strādājuši krieviskā kolektīvā. Un pēkšņi astoņdesmito gadu beigās, Atmodas laikā, notiek pārmaiņas, un viņi neko no tām nesaprot! Tagad, skatoties atpakaļ, šodien jau visi gudri, lai spriestu, no latviešu puses bija pieļautas kļūdas. Brīžiem tā varēja būt apzināta kaitniecība, brīžiem – eiforijas un netālredzības izraisīta kļūdīšanās, brīžiem – elementārs cinisms.
– Piemēram?
– Piemēram, jautājums par pilsonību. Tas ir viens no galvenajiem krievu aizvainojuma cēloņiem. Bet ne jau tāpēc, ka pilsonību neiedeva tiem, kuri iebrauca Latvijā pirms un pēc Otrā pasaules kara, bet tāpēc, ka deviņdesmito gadu sākumā tautfrontieši solīja nulles variantu, bet tā bija prasta muldēšana. Vajadzēja taču pateikt uzreiz, ka tiek atjaunota Latvijas Republika, nevis tiek veidota jauna valsts! Tāpēc vajadzēja teikt tā: neviens netiek dzīts prom, bet mums jāatjauno sava valsts, kas tika iznīcināta 1940. gadā, tāpēc brīdinām – pilsonību vajadzēs iegūt, bet tas nebūs grūti. Protams, impēriskās krievu tautas vilšanās bija milzīga, jo tajā laikā bruka tās lolojums – Padomju Savienība, turklāt apzīmējumu «impēriskā tauta» es lietoju bez noniecināšanas. Bet viena lieta ir nopietna, un es to definētu kā... laikam kā augstprātību. Divdesmit gadu laikā pašvaldību līmenī bija un ir gana daudz krievu, bet valdības līmenī, valsts aparātā, kas atbild par valsts stratēģisko attīstību, šajā pašā laika periodā faktiski nav bijuši krievi. Vajadzēja domāt par krievu pārstāvniecību šajā līmenī – nē, ne jau ar kvotu palīdzību vai «prezidents latvietis, tad premjers lai ir krievs», tādas lietas der tikai kādā atpalikušā valstī. Manuprāt, vajadzēja padomāt par to, lai partijās būtu ne tikai krievu uzvārdi (piemēram, Loskutovs vai Makarovs), bet arī krievu sejas – pēc deguniem un pēc būtības. Krievi – un es runāju par lojālajiem krieviem – absolūti nejūt piederību tam, kas Latvijā notiek, jo valdošo seja ir absolūti latviska. Paies referenduma šļura, bet savstarpēja apsaukāšanās un aizvainojums paliks, tāpēc jādomā tālāk. Un mans viedoklis ir tāds: latviskajām partijām jādomā par krievu iesaukumu.
– Diez vai krievi noticēs tādam iesaukumam.
– Ne par to runa. Patlaban ir tā: ir vairākas latviskās partijas un ir viena krievu partija. Bet kā jābūt? Ir jābūt tā, lai latviešu partijās ir arī pietiekami daudz krievu. Un var būt arī tā krievu partija, bet tai būtu jau margināla loma. Igauņi, piemēram, integrēja krievus savās igauniskajās partijās. Bija arī krievu partija, bet tā vienkārši izšķīda. Mūsu nelaime ir tā, ka ir viens liels krievu spēks, kas pretnostata sevi latviešu partijām, kurās krievu lomu spēlē labākajā gadījumā Loskutovs un Judins. Domāju, ka krieviem, kam ir lojāla attieksme pret Latviju, nekas nebūs pretim kopā ar latviešiem dalīt atbildību par valsti. Saskaņas centrā (SC) šobrīd ir pilnīgs sajukums, Urbanovičam vienā brīdī nācās atzīt okupāciju, nākamajā teikt kaut ko pilnīgi pretēju, tas pats bija ar Nilu Ušakovu. Principā viņi savai partijai jau ir parakstījuši nāves spriedumu, un skaidrs, ka SC sabruks. Patlaban tur varu pārņem spēki, kas ir tuvāki Lindermanam&Co, tāpēc latviešiem jānodzen lepnība un normālie krievi jāiesauc latviešu partijās, lai SC paliek margināļi, kuri visu laiku cenšas izsisties establišmentā. Saskaņas centrs sākotnēji bija prezentēts kā starpnāciju apvienība, sak, mēs ne par krieviem, mēs par visiem. Pat man sākumā šķita: jā, laikam te beidzot... Bet īstenībā tur nekā tāda nav. Un patlaban SC – ar saviem meliem un divkosību – pats sev ir aizcirtis visas durvis uz iespējām nokļūt valdībā. Piemēram, Urbanovičs apgalvo, ka viņš balsos par krievu valodu kā otro valsts valodu, bet īstenībā viņš balsošot par latviešu valodu, un tā viņš darīs, lai pievērstu uzmanību. Iedomājies, kāda meitene ballē puisim nepievērš uzmanību. Viņš pienāk viņai klāt un apčurā viņu. Kāpēc tu tā darīji?! Es gribēju, lai viņa man pievērš uzmanību! Jā, nu viņa tiešām pievērsīs uzmanību šim puisim...
Pilnu intervijas tekstu lasiet šodienas "Neatkarīgajā"