1991. gada 4. novembrī Latvijas Republikas Ministru padome pieņēma lēmumu nr. 301 par Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijas Informācijas departamenta izveidošanu. Šī diena jau divdesmit gadus tiek uzskatīta par atjaunotās Latvijas izlūkdienesta dzimšanas dienu.
Kopš tiem laikiem Latvijas izlūkdienests daudzkārt mainījis nosaukumu, struktūru, pārraudzības un pakļautības ministrijas, kā arī priekšniekus.
Neredzamā frontē
Dienesta izveidē un tā darbībā iesaistītās Neatkarīgās uzrunātās personas vai nu vispār atturējās no komentāriem, vai arī lūdza nepubliskot viņu uzvārdus. Par Latvijas izlūkošanas dienesta vadītājiem un darbiniekiem visus šos divdesmit gadus praktiski nekas nav rakstīts avīzēs, runāts radio, rādīts TV. Viņi nav nedz publiski cildināti, nedz publiski pelti, viņi nav apbalvoti ar ordeņiem. Viņi, lielākajai sabiedrības daļai nezinot, čakli vākuši informāciju, to analizējuši un snieguši Latvijas valsts vadītājiem. Viņu informācija būtiski palīdzējusi tuvināt valsts iestāšanos NATO un ES, un valsts vadītājiem ļāvusi pieņemt pareizos lēmumus sarežģītās vēsturiskās situācijās. Viņu sniegto informāciju atzinīgi novērtējuši un, iespējams, joprojām atzinīgi novērtē rietumvalstu partnerdienesti. Tikmēr izlūkdienesta dzimšanas diena vismaz pēdējos desmit gadus oficiāli netiekot svinēta. Ik gadu 4. novembrī konspiratīvi kopā sanākot vien dienesta veidotāji un darbinieki, no kuriem lielākā daļa likteņa ironijas un priekšnieku tuvredzības dēļ kļuvuši par bijušajiem darbiniekiem.
Važņa faktors
Viena no personām, ar kuru saistās Latvijas izlūkdienesta pirmsākumi, ir zvērināts advokāts Aloizs Vaznis. Viņš kā iekšlietu ministrs 1991. gada augustā no Ministru padomes priekšsēdētāja Ivara Godmaņa saņēmis norādi domāt par jaunās Latvijas valsts izlūkdienesta izveidošanu. Kā atminējās A. Vaznis, jau 1991. gada 18. janvārī Augstākā padome lēmusi veidot komisiju valsts pašaizsardzībai. Par tās direktoru iecelts Jānis Baškers, kurš paziņojis, ka viņas vadītā institūcija nenodarbosies nedz ar izlūkošanu, nedz pretizlūkošanu. Šī institūcija, pēc A. Važņa teiktā, līdzinājusies civilās aizsardzības dienestam. «Kad kļuvu par iekšlietu ministru, vēl darbojās PSRS VDK. Es klusi un mierīgi nodibināju sakarus ar vairākiem vadošiem VDK darbiniekiem. Viņi mani regulāri informēja par visu, kas notiek VDK – kas ko plāno, kur brauc un ko dara. Tajā laikā man izdevās sastādīt to VDK darbinieku sarakstu, kuri ir noskaņoti par Latvijas neatkarību un kuru zināšanas un pieredze būtu izmantojama Latvijas labā. Piemēram, es noskatījos, kā notiek VDK telefonu un telpu noklausīšanās, telpu atvēršana, atslēgu izgatavošana. Tur strādāja augsti profesionāli tehniskie darbinieki. Viņu darbā nebija politika – viņi bija profesionāļi un varēja turpināt stādāt Latvijas labā. Taču man par to neizdevās pārliecināt Augstākās padomes deputātus, kuri izvēlējās vienkāršāko ceļu: visu bijušo salauzt un iznīcināt. Neraugoties uz šādu nostāju, man izdevās sarunāt strādāt pie jaunā dienesta veidošanas vairākus profesionāļus,» atminējās A. Vaznis.
Profesionālie kadri
Kā pirmo un galveno balstu jaunās struktūras dibināšanā un tās vadīšanā A. Vaznis pieminēja savu kursa biedru Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē, ar kuru pēc studijām īsu brīdi strādājis kopā arī milicijā, profesionālu izlūku ar darba pieredzi Vācijā, Lielbritānijā, Āfrikas valstīs un citur – Andri Trautmani. Piesaistīts arī bijušais Latvijas PSR VDK 1. daļas (ārējā izlūkošana) priekšnieks Roberts Anspaks, Tālivaldis Putriņš, Uldis Ronis, milicijas izmeklēšanas pārvaldes priekšnieks Jānis Apelis un citi profesionāļi. Atsevišķi avoti pat zināja stāstīt, ka A. Trautmanis un R. Anspaks savulaik Austrumberlīnē veikuši izlūkošanas operācijas, atbalstot tolaik jaunā izlūka, tagad Krievijas premjerministra Vladimira Putina darbības. Neaizvietojamas bijušas personāldaļas darbinieku Birutas Skaburskas un tagadējā Drošības policijas priekšnieka vietnieka Jura Leitieša prasmes. Tieši personāla daļa bijusi tā, kas pārbaudījusi kadru lojalitāti.
Par pārbaudēm dienestā klīduši dažādi anekdotiski nostāsti. Piemēram, agrāk VDK darbiniekiem regulāri veiktas pārbaudes pēc visdažādākajiem parametriem (ģimenes dzīve, paradumi, paziņas u.tml.) Kad pārbaudes sākušās, bijis kāds vīrelis, kurš R. Anspakam regulāri nācis un čukstējis: «Jūs jau atkal pārbauda.» Kad abi sākuši strādāt jaunajā dienestā, vīrelis atkal nācis pie R. Anspaka un regulāri čukstējis: «Jūs jau atkal pārbauda» un zīmīgi mājis uz personāla daļas pusi.
Pēc valdības normatīvajiem aktiem, dienestā bijušas paredzētās 325 štata vietas. Darbs dienestā sākotnēji bijis zemu atalgots. Latu izteiksmē – no 18 līdz 100 latiem mēnesī. Darba degsmi nodrošinājusi nevis alga, bet gan patriotisms – apziņa, ka gūtās zināšanas un pieredze tiek liktas lietā pašu neatkarīgās Latvijas valsts labā.
Ienaida ēnā
Dienesta dibināšana notika laikā, kad Latvijā vēl aktīvi Interfrontes aizsegā darbojās Krievijas armijas karaspēka daļas, ieskaitot armijas izlūkošanas un pretizlūkošanas daļas un to aģentūras tīklu. Tika izvērsta Latvijai un Rietumiem naidīga propaganda, provocētas un diskreditētas neatkarīgās Latvijas amatpersonas. Jaunā drošības dienesta galvenie uzdevumi bija iegūt informāciju, tai skaitā par plānotajām provokācijām un citiem apdraudējumiem. Lai to īstenotu, dienestā uzsākās darbs gan pie kadru apmācības, gan arī aģentūras tīkla veidošanas kā Latvijā, tā ārvalstīs. Par svarīgu lietu tika uzskatīta kontaktu dibināšana ar NATO valstu izlūkdienestiem. Sākotnēji Informācijas departaments sastāvējis no trim nodaļām: izlūkošanas, pretizlūkošanas un informācijas analīzes. Dienests izvietojās Iekšlietu ministrijas vecajā ēkā Raiņa bulvārī, piektajā stāvā. Dienestu organizējis un vadījis A. Trautmanis, taču par tā vadītāju oficiāli iecelts Jurijs Kuzins, bet pēc viņa nāves vadību pārņēmis J. Apelis.
Jaunajam specdienestam nācies saskarties ar aizvien plašāku problēmu loku, piemēram, informācijas trūkumu no vāji apsargātās Latvijas austrumu robežas. Pirmā darba pieredze norādījusi uz nepieciešamību atbrīvoties arī no dažiem neveiksmīgi iesaistītiem kadriem. Šo un citu apsvērumu dēļ jau 1993. gadā dienests reformēts, izdalot Valsts ekonomiskās suverenitātes aizsardzības dienestu (VESAD). Dīvainais nosaukums piešķirts galvenokārt tādēļ, lai mazinātu Latvijas politiķu diskusijas un bažas par apdraudējumiem politiskajai karjerai. Daudzi politiķi baidījušies no tā, ka Latvijas specdienestu darbinieki atklās daudziem nepatīkamus biogrāfiskus faktus. Par dienesta vadītāju iecelts Raimonds Rožkalns, kurš pazīstams arī kā Latvijas pārstāvis NATO un pēc tam Valsts prezidenta Valda Zatlera padomnieks drošības jautājumos. Arī VESAD mūžs nebija ilgs – 1994. gadā tas tika reorganizēts Drošības policijā, par kuras priekšnieku iecelts J. Apelis, bet 2. pārvaldes (ārējā izlūkošana) priekšnieka amatā nokļuva T. Putriņš. Jau 1992. gadā dienests no telpām Raiņa bulvārī pārcēlās uz plašākām un tiem laikiem modernākām telpām Jūrmalā, bijušajā VDK teritoriālās nodaļas ēkā Lielupes ielā, kur bija darbam droši kabineti, ēdnīca un pirts.
Gūst atzinību
Profesionāļu ieguldītā enerģija izlūkošanas darba organizēšanā, lieliskā operatīvās situācijas izpratne Latvijā un bijušās PSRS teritorijā vairoja rietumvalstu interesi, kuru pārstāvji labprāt kontaktēja ar jauno Latvijas specdienestu. Īsā laika posmā visai produktīva sadarbība izvērtās ar NATO valstu – ASV, Lielbritānijas, Vācijas, Francijas, Zviedrijas, Austrijas un Dānijas izlūkdienestiem. Šo sadarbības sarakstu vēlāk papildināja arī Izraēlas un Austrālijas kompetentās iestādes. Pēc vairākiem gadiem vadošo pasaules valstu izlūkdienestu atzinību izpelnījās arī izlūku vadītājs A. Trautmanis. Pēc aiziešanas pensijā viņš tika uzaicināts un pēc tam arī uzņemts Starptautiskajā izlūkošanas vēstures asociācijā. Asociācija sevī apvieno vadošo izlūkdienestu talantīgākos veterānus. Tās biedru rindās netiek uzņemts kurš katrs garāmgājējs. Organizācija pati atlasa savus biedrus, vadoties no viņu talantiem un veiksmēm izlūkošanas jomā.
Rietumi Latvijas dienesta darbiniekus labprāt bez maksas apmācīja dažādās izlūkošanas prasmēs un bez maksas sniedza materiāli tehnisko nodrošinājumu – datorus, automašīnas, seifus un operatīvo tehniku. Godīgi sakot, tas viss tomēr nenāca gluži par velti. Latvijas izlūku prasmes ļāva iegūt Rietumiem tik vērtīgo informāciju par notiekošo pie Latvijas austrumu kaimiņiem.
No sadarbības labumu guva arī Latvijas valsts. Piemēram, ar partnerdienestu palīdzību izdevies izgāzt Krievijas plānus ar starptautiskās konferences Baltijas forums palīdzību propagandēt Latvijai un pasaulei to, ka Latvijas centieni pievienoties NATO ir bezjēdzīgi. Baltijas forumu tolaik vadīja Nikolajs Neilands, kuru mūsu specdienestu cilvēki pazina kā PSRS Ārējā izlūkdienesta apakšpulkvedi no t.s. Jurija Andropova iesaukuma. Savukārt uz pirmo Baltijas foruma semināru Latvijā, izmantojot dažādus piesegus, esot ieradušies 12 Krievijas slepeno dienestu speciālie aģenti no dažādām valstīm. Lai gan Baltijas foruma organizētāji aicinājuši arī delegātus no rietumvalstīm, neviens no viņiem uz šo pasākumu nav ieradies. Tas noticis, pateicoties Latvijas specdienestu darbiniekiem, kuri rietumvalstu partnerdienestiem snieguši pilnu informāciju par šī pasākuma patiesajiem mērķiem. Pēc šīs Krievijas specdienestu operācijas izgāšanās kaimiņvalsts nolēmusi Baltijas forumu vairs šādiem klajiem propagandas mērķiem neizmantot. No Krievijas puses turpmāk šajā forumā piedalījās rietumnieciski un demokrātiski noskaņoti Krievijas eksperti politikā, ekonomikā un militārajās zinātnēs.
Latvijas izlūkdienesta aktīvā darbība pieminēta arī Krievijas speciālo dienestu literatūrā, piemēram, 2000. gadā izdotajā pētījumā Pretizlūkošana – Krievijas federālais drošības dienests pret vadošajiem pasaules izlūkdienestiem. Grāmatā aplūkotas vairākas operācijas, kurās Latvijas izlūki vervējuši Krievijas militāristus.
Radikālās metodes
Deviņdesmito gadu vidū Krievijas specdienesti konstatējuši, ka aģentūras tīkls Interfrontes aizsegā sevi izsmēlis un Latvijā jādarbojas ar skarbākām metodēm. Krievijas izlūkdienesti vairākkārt centušies sakompromitēt Latvijas amatpersonas, tostarp arī dienesta vadītāju R. Rožkalnu. Viens no Latvijas specdienestu atmaskotajiem sevišķi aktīvajiem Krievijas ārējā izlūkdienesta virsniekiem bijis Latvijā dzimušais Jurijs Mališevs. Viņš savu darbību izvērsis zem Krievijas vēstniecības diplomāta piesega. Pret tiem, kuri Krievijai šķituši bīstami vai ļoti nevēlami, Krievijas specdienesti vērsušies ar radikālākām metodēm, lietojot pat ķīmiskus preparātus viņu nonāvēšanai. Draudus izrēķināties saņēmuši arī A. Trautmanis un R. Anspaks. J. Apelis neslēpa – lai pasargātu sevi pēc aiziešanas pensijā, viņam pat nācies nodibināt privātu drošības dienestu. Ir versija, ka Drošības policijas pretizlūkošanas daļas priekšnieks Modris Biezums nonāvēts ar Krievijas izlūkdienestu ķīmisko preparātu palīdzību – cilvēks ar veselu sirdi pēkšņi nomiris no sirds nepietiekamības. Ir arī versija par Latvenergo 3 miljonu skandālā iesaistīto bojāeju no Krievijas ķīmiskajiem preparātiem. Cita starpā Latvijas specdienesti pirmie ieguvuši informāciju par Krievijas specdienestu plāniem lietot ķīmiskos preparātus jaunā, tolaik daudzsološā, rietumnieciski noskaņotā Ukrainas politiķa Viktora Juščenko neitralizācijai.
Spēja novērtēt
Bijušie Latvijas izlūkdienesta darbinieki uzskata, ka dienesta nozīmi un tā sniegto informāciju visaugstāk spējuši novērtēt tādi Latvijas valstsvīri kā Ivars Godmanis, Māris Gailis, Ziedonis Čevers, Andris Šķēle, Andris Bērziņš. Pēc dienesta sniegtās informācijas, Guntara Krasta valdības pārstāvji jau 1997. gadā sazinājušies ar Vairu VīķiFreibergu un tolaik Latvijā mazpazīstamo Monreālas (Kanāda) pētniecības laboratorijās praktizējošo zinātnieci un folkloristi uzaicinājuši kandidēt prezidenta vēlēšanās.
Sapratni un palīdzīgu roku Latvijas izlūkdienestam snieguši arī tādi ārzemju latvieši kā Gunārs Meierovics, Valdis un Oļģerts Pavlovski, Vilnis Zaļkalns, Juris Kaža, Pauls Kļaviņš un citi.
Dienesta darbību negatīvi ietekmēja nesenā ekonomiskā krīze. Nācās slēgt rezidentūras ārvalstīs un pat darbinieku iecienīto bufeti centrālajā birojā Jūrmalā. Vērtējot, kādā stāvoklī Latvijas izlūki atrodas patlaban, J. Apelis teica: «Runājot Aleksandra Čaka vārdiem, dienests šobrīd guļ publiskā atejā ar seju pret zemi. Kādreiz par Latvijas valsts nākotni manā kabinetā strīdējās premjers ar ārlietu ministru. Mēs viņiem piegādājām svarīgu informāciju. Nezinu, kam dienests to informāciju piegādā tagad, taču ir skaidrs, ka mēs esam kļuvuši vienkārši pakalpiņi.
