Valsts prezidenta Andra Bērziņa vakar Daugavpilī Pirmajā reģionālajā forumā izteiktā prognoze, ka Latgale var kļūt par vienu no visvairāk attīstītākajiem reģioniem ne tikai Eiropā, bet pat pasaulē, skan optimistiski, tomēr tai nepieciešams precizējums – kad.
Latgales reģionā ir samilzušas problēmas, kuru risināšanai ir nepieciešama rīcība, lai latgaliešu pašreizējā bangošanās neradītu nepatīkamas sekas ne tikai savā reģionā vien.
Jaunieši uzjunda valodas jautājumu
Par bangošanos varētu dēvēt Latvijā vairākus gadus notiekošās diskusijas par reģionālās valodas statusa piešķiršanu latgaliešu valodai. Filoloģijas doktore Janīna Kursīte norāda, ka aiz latgaliešu valodas karoga vicināšanas slēpjas arī citas problēmas. Laiku pa laikam saasināto jautājumu par vienu reģionālo valodu Latvijā provocējis ekonomiskais faktors. «Latgales reģions ir ticis maz atbalstīts, un jaunajā paaudzē tas sacēla iekšējās spuras,» viņa vērtē. Viņai piekrīt Nacionālā botāniskā dārza direktors Andrejs Svilāns: «Vecākā paaudze tiešām kautrējas runāt latgaliski. Šobrīd jaunatnei ir modusies interese par savām saknēm, jaunatne ir psiholoģiski brīvāka.»
Arī Rēzeknes novada pašvaldības izpilddirektors Jānis Trokša neslēpj, ka tieši jauniešu – Rēzeknes augstskolas studentu un jauniešu organizāciju biedru – aktivitāte arī viņu, «cilvēku pēc 50», mudinājusi atbalstīt latgaliešu valodu. Nereti pašvaldības sēdēs viņš mēdzot runāt latgaliski.
Brīdina par iznīcību
J. Kursīte gan brīdina par briesmām, kādas varētu slēpties aiz reģiona valodas ieviešanas Latgalē. «Latviešu valoda nav tik ļoti nostiprinājusies, lai visaugstākajā valsts pārvaldes līmenī tiktu piedāvāta arī latgaliešu valoda. Prasība par latgaliešu valodu kā reģionālo valodu paver durvis citiem precedentiem. Arī vecticībnieki to var vēlēties, un tas nozīmē, ka ienāks krievu valoda. Tad tiks novājinātas kā latviešu, tā latgaliešu valodas pozīcijas, un abām pastāvēs iznīcības draudi,» viņa skaidro.
J. Trokša ievērojis, ka Rēzeknes novadā pēdējos gados latgaliski tiešām runājot vairāk, taču krievu valodas ietekmes palielināšanos gan neizjūtot. «Kā bija pirms desmit gadiem, tā ir tagad. Manuprāt, strauja virzība uz krievu valodu nav notikusi,» vakar Neatkarīgajai sacīja J. Trokša.
J. Kursīte, uzsverot, ka nevēlas runāt par politiskajiem aspektiem, saka – tas, kas notiek ap latgaliešu valodas statusu, ir signāls, ka Latgalē kā Latvijas austrumu reģionā ne tuvu viss ir kārtībā ar reģiona pastāvēšanu, drošību un centra rūpēm par savām nomalēm. «Novājināsim nomali, novājināsim arī centru,» viņa konstatē.
Nemeklējiet Krievijas roku!
Politologs Jānis Sils jau 2008. gadā savā publikācijā rakstīja: «Pastāvot pašreizējam etniskajam sastāvam un jaukto laulību īpatsvaram Latgalē, kā arī tam, ka vēl joprojām daļa Latgales latviešu nav nodrošināta ar iespēju mācīties latviešu skolās, pastāv pavisam reāls latgaliešu daļas pārkrievošanās drauds.» Viņš uzskata, ka arī 2011. gadā nekas būtiski nav mainījies. J. Sils paskaidro, ka, pēc viņa domām, latgaļu valoda ir bagātība, bet – kā daļa no latviskās identitātes. Viņaprāt, Krievija izmanto plaisu starp Latgales novadu un pārējo valsts teritoriju, jo krieviskajā presē ik pa laikam parādoties ideoloģiska griezuma raksti par Latgali. Arī J. Kursīte akcentē to pašu – reģionālā kultūra bagātina valsts kultūru, latgaliskais ir daļa no latviskā.
A. Svilāns oponē un aicina katrā latgaliešu centienā saglabāt savu valodu nemeklēt «Krievijas spalvaino roku». Tā esot klaja demagoģija. Tiesību piešķiršana latgaliešu valodai nenozīmē atšķelšanos un autonomiju no pārējās Latvijas teritorijas. «Austrumlatvija ir vienīgā vieta, kur latgaliešu valoda var pastāvēt, tāpat kā Latvija ir vienīgā vieta, kur latviešu valoda var pastāvēt,» viņš saka, piebilstot, ka latgaliešu valodas īpašais statuss nedošot tiesības pieprasīt līdzīgu statusu krievu valodai, jo «krieviem ir sava etniskā teritorija». Runas par Latgales autonomiju viņš noliedz, sakot, ka paši latgalieši šo ideju nekultivē. «Tas ir tik margināli, ka nav nopietni,» saka latgaliskās identitātes aizstāvis.
Diskusija pusratā
Gan J. Kursīte, gan arī J. Sils atzīst, ka diemžēl nav bijusi iespējama racionāla diskusija par latgaliešu valodas plašāku izmantošanu, jo sākuši dominēt ekstrēmi viedokļi, un tad ir grūti sadarboties. Profesionāļu aprindās novērtētā profesionāle arī iejautājas, vai maz zināms, cik daudz latgaliešu dzīvo Latvijā, lai varētu šo problēmu aktualizēt. Šobrīd atbildes nav, jo tautas skaitīšanas dati būs zināmi tikai 2012. gada februārī.
Taču A. Svilāns sapiktojas: «Vai gaidīsim, kad latgalieši tāpat kā lībieši izmirs, un tad metīsimies glābt? Ne, ne, tas jādara tagad!»