Bērziņa padomnieks: Prezidentam jādomā, kā nepalikt arī bez valdības

Šis Latvijai ir pirmais precedents, kad ir atlaista Saeima referendumā un atlaistās Saeimas darba kārtību līdz jaunas Saeimas ievēlēšanai nosaka Valsts prezidents. Lielu lomu šajā situācijā spēlē prezidenta pils jurists, prezidenta Andra Bērziņa padomnieks likumdošanas un juridiskajos jautājumos Edgars Pastars, kurš iepriekš bija Saeimas Juridiskā biroja speciālists un pazīst drēbi arī no otras puses.

Neatkarīgā aicināja Edgaru Pastaru izskaidrot unikālās situācijas aspektus un paanalizēt konstitūcijas labošanas nepieciešamību.

– Šis Latvijai ir pirmais precedents, kad ir atlaista Saeima referendumā un atlaistās Saeimas darba kārtību līdz jaunas Saeimas ievēlēšanai nosaka Valsts prezidents. Vai tas, kā to darīt, kā izvēlēties jautājumu iekļaušanu vai neiekļaušanu darba kārtībā, un citas lietas ir līdz pēdējam reglamentētas Satversmē, Saeimas Kārtības rullī, vai arī nākas kaut ko interpretēt?

– Gan Satversme, gan Saeimas Kārtības rullis ir pārsteidzoši labi piemēroti šai situācijai. Spēkā esošais Kārtības rullis, lai arī daudz labots mūsdienās, pamatā rakstīts 1929. gadā, ņemot vērā 1923. gada Kārtības rulli, ko lielā mērā rakstīja arī Satversmes autori. Kārtības rullis tiek piemērots šai situācijai tik tālu, cik tas nav pretrunā ar Satversmes 49. pantu, kas ļauj prezidentam rīcības brīvību, lemjot par sēdēm. Ir lietas, kas ir jātulko, katra no ruļļa normām jāvērtē individuāli, ja tā nav piemērojama, visticamāk tāpēc, ka ir pretrunā ar 49. pantu. Būtu slikti, ja visu smalki regulētu Kārtības rullis, jo to nosaka tikai pati Saeima, kura šādu situāciju regulētu, kā tai būtu izdevīgāk. Tas varētu apdraudēt šo prezidenta Satversmē paredzēto funkciju kvalitatīvu izpildi. Bet ar interpretāciju šobrīd var tikt galā bez problēmām, katru jautājumu mēs saskaņojam ar Saeimas juristiem, ja nepieciešams, arī ar Valsts kanceleju. Mums ir ļoti laba sadarbība.

– Bet, piemēram, interesanta situācija veidojas Valsts prezidenta prombūtnes laikā, kad prezidenta pienākumus pilda Saeimas priekšsēdētājs, kuru pēc prezidenta ierosinājuma tauta ir atlaidusi. Cik tas ir korekti?

– Satversmē viens no principiem ir tiesiskās stabilitātes nodrošināšana, ko regulē minētais 49. pants. Tikpat jocīgi varbūt šķiet, ka atlaistā Saeima sanāk un pieņem lēmumus, bet tas ir tiesiskās stabilitātes nodrošināšanai, kas ir ļoti svarīgs princips un dažkārt prevalē pār citiem principiem. Tas, kādā veidā Saeimas priekšsēdētājs pilda Valsts prezidenta vietu, ir senas tradīcijas.

– Bet nav jau tradīcijas, kad to dara atlaistas Saeimas priekšsēdētājs.

– Bet princips ir tas pats. Neko jau tādu Saeimas priekšsēdētājs nedara, aizvietojot Valsts prezidentu, viņš tehniski izpilda neatliekamākos prezidenta pienākumus. Problēmas varētu veidoties, ja Saeimas priekšsēdētājs gribētu izdarīt kaut ko unikālu, bet arī tad prezidents šādu aktīvu rīcību bez problēmām varētu apturēt.

– Kā īsti prezidents izvēlas, ko, kad iekļaut darba kārtībā? Piemēram, kāpēc netika iekļauts opozīcijas pieprasījums par tieslietu ministra Aigara Štokenberga demisiju? Labi, kaut ko vēl vērtēs...

– Jā, vērtēs, bet arī, kā jau Saeimas priekšsēdētāja presei argumentēja, deputātiem jābūt iespējai piecas dienas līdz darba kārtības noteikšanai iepazīties ar iesniegtajiem dokumentiem, kas šoreiz nebija noticis. Saeimas Kārtības rullis turklāt nosaka: ja ministru demisijas pieprasījums ir iekļauts starpsesiju periodā, tas izskatāms ne vēlāk kā 10 dienas kopš kārtējās sesijas atklāšanas. Ja nebūtu Saeima atlaista, šo pieprasījumu izskatītu septembra pirmajā nedēļā. Mēs vēl neesam pabeiguši visu apstākļu vērtēšanu, turklāt Valsts prezidentam visas Saeimas Kārtības ruļļa normas nav saistošas.

– Ja kādu jautājumu iekļauj, tas nozīmē, ka tam ir zināms prezidenta verdikts? Piemēram, par Štokenbergu – ja iekļautu, tad redzētu arī zināmu pamatu demisijai, ja neiekļauj, neredz tam iemeslu?

– Tā to nevar tulkot. Prezidents nelemj, vai ministram jāiet prom vai nav. To lemj Saeima. Prezidents var izvērtēt, vai šis demisijas pieprasījums nav vērsts uz destrukciju, populismu. Kritērijs vairāk ir stabilitātes nodrošināšana. Valdībā jau tā nav pilns ministru komplekts, un prezidentam būtu jādomā, lai nerodas situācija, kad mēs nepaliekam ne tikai bez Saeimas, bet arī vēl bez valdības. Tas gan nebūtu prātīgi.

– Konkrētajā gadījumā svarīgāk būtu, cik nopietna ir argumentācija viņa demisijai vai cik viņa atlaišana būtu riskanta valdības stabilitātei?

– Prezidents var vērtēt pirmšķietamību. Lēmums tomēr jāpieņem politiķiem. Par to, vai ielikt darba kārtībā vai ne, prezidentam ir brīva izvēle. Turklāt neuzticības izteikšana nav notiesāšana, tā ir politisks lēmums. Prezidentam šobrīd svarīgi nodrošināt tiesisko stabilitāti, lai nebūtu populisma un destruktīvisma. Politiskā (ne)atbildība neizslēdz citus atbildības veidus, arī Štokenberga gadījumā.

– Jūs atņemat politiķiem priekšvēlēšanu laikā viņiem būtisku instrumentu – kādus populārus priekšlikumus virzīt caur Saeimu, kas tradicionāli priekšvēlēšanu periodos vienmēr ir bijis.

– Tas gan neaizliedz deputātiem virzīt saskaņotus un nepieciešamus priekšlikumus, bet liedz virzīt sasteigtus, nepārdomātus, bieži vien lielus finanšu resursus prasošus un ar tiesiskumu uz jūs esošus. Tas neizslēdz deputātu aktīvu priekšvēlēšanu likumdošanas darbu kā tādu, bet mazina to nesaprātīgo daļu.

Kad komisija iesniedz gatavu dokumentu uz Saeimas sēdi, mēs varam to iekļaut darba kārtībā. Ja komisija darbu nav pabeigusi, Valsts prezidentam iekļaut kādu jautājumu darba kārtībā nav pamata, lai gan teorētiski tas ir iespējams, tādējādi izdarot spiedienu uz Saeimas komisiju. Darbam komisijās jānotiek tāpat, un, ja komisijas nestrādā, nav ko likt darba kārtībā. Arī Ministru kabineta likumprojekti bez Saeimas komisiju aktīva darba paliek tikai nodošanas komisijām stadijā. Tātad visa darba produktivitāte ir komisiju rokās – jo tās aktīvāk strādā, jo prezidentam ir vairāk iespēju sasaukt Saeimas sēdes. Ja tās nestrādā...

– Neizskatās, ka tās ļoti aktīvi strādātu.

– Nu, nav to likumprojektu daudz.

– Sabiedrība šūmējas par to, kāpēc vajadzēja atlaistai Saeimai apstiprināt jaunu deputāta mandātu Ditai Rolei Gundara Daudzes vietā, kurš pārgājis darbā prezidenta kancelejā. Saeima ir atlaista, tā sanāks tikai uz dažām prezidenta sasauktām sēdēm, par to vēl saņems vairāk nekā 4000 latu kompensāciju. Tas bija obligāti jādara?

– Ja to nedarītu, mēs pārkāptu Satversmes pantu, kas saka, ka piespiedu darbs ir aizliegts. Saeimas Kārtības rullis nosaka, ka deputātu nevar atbrīvot no amata, kamēr viņa vietā nav apstiprināts jauns.

– Daudzem būtu piespiedu darbs.

– Jā, viņš nekur nevarētu aiziet, un tad būtu jāiedarbina speciāls likuma mehānisms, kas deputātiem diez ko labi nedarbojas. Tas ir ļoti jocīgi, bet nav tikai šajā gadījumā. Tāpat nolikt mandātus tikai pēc jaunu deputātu apstiprināšanas varēja arī Klāvs Olšteins, Guntars Galvanovskis. Ja nebūtu šādas normas, nez vai kāds būtu apstiprināts vietā un mandātu nolikt gribošie to vispār varētu izdarīt. Vēl gan apsvērums ir arī koalīcijas vairākuma saglabāšana. Mums diemžēl nav tādas prakses, kā, piemēram, dažās citās valstīs, kad, neesot kādam koalīcijas deputātam, vienu deputātu noņem arī opozīcija, lai neizjauktu vairākumu.

Saeimas Kārtības rullī noteiktais ļauj Saeimai aizsargāt savu sastāvu, lai nav tā, ka pie 51 deputāta atbrauc bruņoti cilvēki, liek parakstīt iesniegumus par atteikšanos no mandāta, un ar to brīdi viņi vairs nav deputāti un Saeimas nav. Tāpēc tikai pati Saeima lemj par savu locekļu pilnvarām, un viens iesniegums pats par sevi neko nedod.

Pilnu intervijas tekstu lasiet šodienas "Neatkarīgajā"