Nedz politologus, nedz atlaistās Saeimas politiķus referenduma rezultāti nepārsteidz, tādēļ daudz aktīvāk par tautas nobalsošanas iznākumu šobrīd tiek apspriestas gaidāmās vēlēšanas un to viestās pārmaiņas politiskajā vidē.
Vairums prognožu ir pesimistiskas: jaunu, spēcīgu politiķu, kurus būtu vērts ievēlēt 11. Saeimā, joprojām nav, tāpēc ilgi gaidītais brīnums par politiskās sistēmas uzlabošanos var nepiepildīties.
Gan atlaistās Saeimas deputāti, gan eksperti uzsver: iespējams, uz jauno parlamenta sastāvu tiek liktas pārāk lielas cerības. Ja sabiedrība neturpinās būt tikpat uzstājīga, tad plānotā politiskās vides revolūcija izčākstēs, tā arī nesākusies.
Politologs Filips Rajevskis savos vērtējumos ir skeptiskāks: pēc viņa domām, 11. Saeimas sastāvā nav gaidāmas radikālas izmaiņas. «Visticamāk, Par labu Latviju (PLL) vietas parlamentā ieņems Zatlera Reformu partija, un notiks neliela vietu pārdale citu partiju starpā. Tas arī viss! Nav pamata cerēt, ka nākamajā Saeimā ieraudzīsim kaut kādas pārsteidzošas izmaiņas.» Savukārt ekonomiste Raita Karnīte konstatē: «11. Saeima neizbēgami būs sliktāka par 10. Lai gan referendums apliecināja sabiedrības vēlmi pēc izmaiņām, daudz būtiskāks par Saeimas atlaišanu ir nākamais solis, t.i., jaunā parlamenta ievēlēšana. Un šeit mums nav ne mazāko izredžu, jo nav, ko izvēlēties! Neviena no partijām, kas startēs vēlēšanās, nespēs īstenot tās reformas, ko gaida tauta. Vienotībai un Zatlera reformu partijai katastrofāli trūkst zināšanu un profesionalitātes. Zaļo un zemnieku savienībai – gribas. Saskaņas centrs aizstāv Latvijas sabiedrībai nezināmas intereses, savukārt nacionālo spēku galvenais trūkums ir to radikālā nostāja,» sacīja eksperte.
Tikmēr Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) Saeimas frakcijas vadītājs Augusts Brigmanis, kam ir vairāku gadu darba pieredze parlamentā, šā brīža situācijā saskata vairākus bīstamus momentus. «Šis referendums bija pirmais precedents, kuram, es baidos, varētu sakot nākamie. Līdz šim parlamenta atlaišana bija sava veida politiskais tabu, kuru neriskēja rosināt nedz Guntis Ulmanis, nedz Vaira Vīķe-Freibegra, lai gan viņiem, iespējams, bija daudz nopietnāki argumenti to izdarīt. Taču pašlaik taciņa ir ierādīta, un es nebrīnītos, ja pie noteiktiem apstākļiem šādu soli riskētu spert arī Andris Bērziņš vai kāds no viņa pēctečiem.»
Sagaidāms, ka Saeimas atlaišanas kontekstā atkal aktualizēsies arī jautājums par prezidenta pilnvaru palielināšanu. F. Rajevskis uzsver, jo zemāka uzticēšanās Saeimai, jo aktīvāk rit diskusija par prezidentālas republikas principiem. Taču «konkrēti soļi šīs radikālās ieceres īstenošanai Andra Bērziņa prezidentūras laikā, visticamāk, netiks sperti», uzskata politologs. Gan eksperti, gan politiķi ir vienādās domās, ka līdz ar 10. Saeimas atlaišanu politiskā situācija valstī varētu saasināsies. Tiek lēsts, ka pēc ārkārtas vēlēšanām galvenie ieguvēji būs abi nacionālie flangi.
Visu Latvijai!–Tēvzemei un Brīvībai/LNNK uzskata, ka būs spējīga pat dubultot savas vietas nākamajā parlamentā. Arī Saskaņas centrs (SC) līdz šim ir apliecinājis, ka gatavojas jūtami lielākam mandātu skaitam 11. Saeimā. Arī A. Brigmanis uzskata, ka SC Saeimas frakcija 11. Saeimā, visticamāk, nostiprinās savas pozīcijas un pilnīgi reāls ir arī tāds scenārijs, kurā nākamās valdības veidošana tiek uzticēta tieši šim politiskajam spārnam. Tikmēr Pilsoniskās savienības valdes locekle Anna Seile, kura parlamentā strādājusi jau kopš neatkarības atjaunošanas, uzskata, ka SC nonākšana valdībā ir «sapnis, kas drīz vien tiks izsapņots. Ja līdz vēlēšanām sabiedrība nezaudēs savu aktivitāti, tad labējām partijām 11. Saeimā ir visas izredzes palielināt pārsvaru un, aizmirstot domstarpības, kas gaisā virmoja līdz šim, kopīgi strādāt bez SC. Neaizmirsīsim, ka Saskaņas centram neapšaubāmi ir pašiem savi oligarhi, kuri vienkārši nedzīvo Latvijā, taču tas nav iemesls, lai šo partiju sauktu par spēku ar labu reputāciju».
Apvienības Vienotība pārstāvis Kārlis Šadurskis akcentēja: lai cik iracionāli tas arī būtu, taču pēc smagām krīzēm vienmēr aktualizējas nacionālie jautājumi. «Lai gan galvenais, kas nepieciešams ekonomiskās krīzes apstākļos, ir pievēršanās tautsaimniecības jautājumiem, tomēr pasaules praksē parasti notiek diametrāli pretēji procesi. Jā, es pieļauju, ka Visu Latvijai!–Tēvzemei un Brīvībai/LNNK nākamajā parlamentā tik tiešām iegūs vairāk balsu nekā tai ir pašlaik, taču Saskaņas centram mandātu skaits diez vai pieaugs. Domāju, ka Saskaņas centrs atkal mētāsies starp abām galējībām, no vienas puses, cenšoties piesaistīt radikālos PCTVL vēlētājus, bet, no otras puses, radot diametrāli pretējas ziņas arī, lai piesaistītu latvisko elektorātu.»