Saruna ar Eiroparlamenta deputātu, partijas Tēvzemei un Brīvībai/LNNK priekšsēdētāju Robertu Zīli.
– Nupat notika jūsu vadītās partijas un arī partijas Visu Latvijai! kongresi, kuros nolemts paātrināt vienotas partijas izveidi. Kādu plānojat tālāko notikumu attīstības scenāriju?
– Abu minēto kongresu scenāriju lielā mērā noteica Valda Zatlera rīkojums numur 2. Mēs bijām plānojuši apvienoties ar Visu Latvijai! ziemā, bet šis rīkojums sasteidzināja apvienošanās lietas. 23. jūlijā esam nolēmuši kļūt par vienu juridisko personu un notiks apvienošanās kongress. Diemžēl Latvijas likumi nosaka, ka šīs reorganizācijas reģistrācija prasīs trīs četrus mēnešus. Tas pats attiecas uz Vienotību un jebkuru citu organizāciju, kas reorganizējas apvienojoties. Procedūra ir ļoti birokrātiska. Izveidot jaunu partiju var daudz ātrāk.
– Vai tas nozīmē, ka var rasties kādi juridiski šķēršļi būt vienotiem jau uz iespējamām vēlēšanām?
– Vēlēšanām tas nekaitē, kaut arī uz vēlēšanu brīdi reģistrācija vēl nebūs pabeigta ne mums, ne citiem, bet juridiski un politiski apvienošanās lēmumi jau būs pieņemti.
– Vai pēc apvienošanās abām partijām saglabāsies kādas pārstāvniecības kvotas?
– Tās nav kvotas, tas ir līgums. Šajā līgumā ir ierakstīti tie kandidāti, kas tiek virzīti valdē, uz līdzpriekšsēdētāja amatiem.
– Būs divi līdzpriekšsēdētāji?
– Jā. No katras partijas viens.
– Vai jūs kandidēsiet?
– Jā, es ar 9. jūlija kongresa lēmumu esmu izvirzīts par jaunās partijas līdzpriekšsēdētāju.
– Kā šobrīd vērtējat apvienotās partijas izredzes gaidāmajās vēlēšanās?
– Domāju, ka izredzes ir labas. Mēs esam viena no retajām partijām ar klasisku ideoloģisku ievirzi. Ne tikai nacionālajā politikā, bet arī sociālajos un ekonomiskajos jautājumos. Ne viss, kas ir rakstīts mūsu programmā, tika laikus īstenots, bet mēs šiem jautājumiem pieejam ļoti atbildīgi un jau kopš 2006. gada turamies pie ļoti kosekventa uzstādījuma. Atšķirībā, piemēram, no Vienotības, kas sastāv no sociālliberāļiem, kā Štokenbergs sevi sauc, no klasiskiem konservatīvajiem, kā Jaunais laiks un Pilsoniskā savienība, kas ir nacionāla un reizē ar dažiem citiem elementiem iekšā. Līdz ar to viņiem ir grūti nodefinēt, kas viņi īsti ir. Zatlera gadījumā ir vēl grūtāk nodefinēt, jo galvenā pazīme ir – es esmu centrā un mazliet pa labi, jo pa kreisi jau ir Urbanovičs ar Saskaņas centru. Kopumā es paredzu, ka vēlēšanās savu pārstāvniecību Saeimā varēsim dubultot.
– Tas nozīmē...
– Piecpadsmit, sešpadsmit vietas.
– Jūs, raksturojot savu partiju, minējāt vārdu atbildība. Vai šis Zatlera lēmums numur 2 jums šķiet atbildīgs?
– No vienas puses, es to vērtēju kā Zatlera politisko ambīciju pieteikumu. Ja viņam ir skaidrs plāns, kā viņš vēlas pārveidot Latvijas demokrātiju, tad varētu teikt, ka tas ilgtermiņā varbūt ir atbildīgs. Ja tas tā nav, ja nav izsvērts, kādus rezultātus tas var nest, tad tas drīzāk ir bezatbildīgs lēmums. Kur es redzu bažas? Zatlers tagad, veidojot savu atsevišķu partiju, sašķeļ vienu un to pašu elektorātu, un vislielākās cerības kļūt par Saeimas vēlēšanu uzvarētājiem ir Saskaņas centram. Premjers nāk no uzvarētāju partijas, un tad tiek veidota koalīcija ar Saskaņas centru, nevis veidota koalīcija no latviešu partijām.
– Kā vērtējat Zatlera koķetēriju ar Saskaņas centru? Ir izskanējušas runas, ka Zatlers pirms sava lēmuma rosināt Saeimas atlaišanu mēģinājis piespiest Dombrovski un Āboltiņu mainīt koalīcijas partnerus un ņemt valdībā Saskaņas centru.
– Cik atceros, Sovita Āboltiņa to pati arī paziņoja neilgi pēc tiem notikumiem. Tā nevarētu būt motivācija normālam Valsts prezidentam pat tad, ja viņš netiek pārvēlēts. Teikt, ja premjers un Saeimas priekšsēdētāja kā uzvarējušās partijas pārstāvji nav gatavi ņemt koalīcijā konkrēto partiju, kas ir otra lielākā Saeimā, tad jāsasauc ārkārtas vēlēšanas. Tā ir zīme, ka viņa pirmie partneri pēc jaunajām vēlēšanām ir Saskaņas centrs. Ja ticam publiskajiem apgalvojumiem, ka pēdējā pile Zatlera pacietības kausā bija balsojums par Šlesera izdošanu, tad kāpēc Saskaņas centrs ir labāka par citām partijām, kas tāpat balsoja?
– Jūs neesat visu laiku Latvijā, bet kā no malas izskatās kampaņa pret oligarhiem?
– (Skaļi iesmejas pēc pauzes. ) Ko lai es saku? Tas nav jauns jautājums. Ar šādu tematu, es atceros, ir nācis politikā Šlesers. Viņš televīzijas kameru priekšā lika dažādus papīrus. Šķēle ar ne gluži tādiem, bet līdzīgiem pieteikumiem nāca, un viņu tolaik pilnībā atbalstīja viens liels laikraksts. Visas tās lietas mainās, un es teikšu tā – nav dūmu bez uguns. Bez šaubām, mazā valstī, kur nav demokrātisko tradīciju, bieži vien šī naudas koncentrācija ir kļuvusi diezgan dramatiska. Mums ir Eiropas Savienībā augstākais Džini koeficients, kas raksturo iedzīvotāju bagātības nevienlīdzību. Tas izraisa cilvēkos nepatiku. Bet es nesaku, ka uguns ir jādzēš tādā veidā.
– Preses konferencē, kurā Zatlers pieteica savu jauno partiju, vienīgā konkrētā lieta bija tā, ka viņš nesadarbosies ar ZZS, LPP/LC un TP. Ko šāds paziņojums signalizē?
– Man izbrīnu radīja tas, ka viņš nepieskaitīja Saskaņu šajā kategorijā. Turklāt šī partija sadarbojas ar Krievijas Putina partiju pilnīgi oficiāli, un vēl ir aizdomas par sadarbību arī visādā citādā veidā. Par iespējamu Saskaņas centra sastāvā ietilpstošu organizāciju naudas saņemšanu no Krievijas puses un tamlīdzīgi. Es domāju, ka piedāvājumam bija jābūt daudz konkrētākam un vairāk pozicionētam. Tie desmit principi ir no visa kaut kā. Daudz liberālisma. Piemēram, referendumu nozīmes palielināšana kā tiešās demokrātijas forma, kas ir pilnīgā pretrunā ar Satversmes garu, kuru izstrādāja Satversmes sapulce Jāņa Čakstes vadībā. Uzskatīt, ka tiešā demokrātija vienmēr noved pie laba rezultāta, nav taisnība. To ir pierādījusi pasaules prakse. Biju gaidījis skaidrāku nostāju. Ja esi liberālis, tad līdz galam. Saki, nost ar nacionālajiem jautājumiem. Eiropas liberāļi ir izteikti nacionālo jautājumu noliedzēji, un pašreizējais liberāļu līderis Verhofštats uzskata, ka nācijām vispār ir jāpazūd. Ja šādas skaidrības nav un ir tikai griba sapulcināt maksimāli daudz visdažādāko uzskatu cilvēkus, tad viņš kā līderis ir ļoti riskantā situācijā no tāda viedokļa, ka sanāks cilvēki, kuri nevarēs vienoties par pavisam vienkāršām lietām.
– Vai arī jūsu apvienībai ir kādi nosacījumi attiecībā uz sadarbības partneriem?
– Mums ir viens skaidrs princips – mēs ne tikai neiesim kopā ar SC, bet mēs darīsim visu, kas mūsu demokrātiskajā sistēmā ir iespējams, lai SC nebūtu Latvijas valdībā.
– Pieskaroties Eiropas lietām, vai atrodoties Eiroparlamentā, ir kāda pārliecība par to, ka Grieķijas parādu jautājums tiek risināts, un vai to vispār var atrisināt? Pirms gada iedeva naudu, tagad atkal iedos, bet nekas jau pēc būtības nemainās. – Skaidrs, ka Grieķija, saņemot 12 miljardus eiro, tikai ieguva nedaudz laika. Financial Times bija sengrieķu pastāsts par kādu uz nāvi notiesāto, kurš bija izlūdzies no karaļa soda izpildes atlikšanu uz gadu, apsolot šajā laikā iemācīt karaļa zirgam runāt. Un viņam saka, ka tas jau neko nedos, jo zirgu runāt nevarot iemācīt, uz ko notiesātais atbild: skaidrs, ka neiemācīšu to zirgu runāt, bet pa to gadu viss var notikt. Var karalis nomirt, es varu nomirt un zirgs var nomirt. Principā viņš iegūst laiku. Tas pats ir ar Grieķiju. Es redzu risinājumu diezgan sāpīgu visiem. Tie, kas investēja Grieķijā un arī pie mums buma laikā, gribēja daudz nopelnīt, un viņiem daļa šīs naudas būs jāzaudē. Ja Grieķija izies no eirozonas un ieviesīs drahmu, tad zaudētāji būs vācu un franču pensiju fondi, banku sektors un apdrošināšanas sistēma. Proti, tās iestādes, kas pirka Grieķijas vērtspapīrus. Lielās valstis nevar pieļaut savu banku, apdrošinātāju, pensiju fondu zaudējumus. Un viņi mēģina kaut kā izkulties, dod naudu, pagarinot tās mokas grieķiem. Manuprāt, vienīgais risinājums ir daļu šī parāda norakstīt. Pretējā gadījumā tas viss var novest pie eirozonai vēl sāpīgākām sekām. Problēmu saasina tas, ka gan Vācijas kancelerei Angelai Merkelei, gan Francijas prezidentam Nikolā Sarkozī tuvojas vēlēšanas un šādos apstākļos neko izdarīt nevar.
– Jūsu kolēģis Krišjānis Kariņš stāsta, ka viņš Eiroparlamentā visus aicinot ņemt piemēru no Latvijas, kā vajag pārvarēt krīzi. Vai Briselē kāds atzīst, ka no Latvijas citiem, tajā skaitā grieķiem, būtu jāmācās?
– Domāju, ka neviens nevēlas pārņemt Latvijas pieredzi, zinot, cik tas ir sāpīgi. Nezinu tādus. Cita lieta, ka mūsu piemēru grieķi nemaz nevar nepārņemt, jo viņi ir eirozonā, un viņi nevar mainīt valūtas kursu, ko mums piespieda nemainīt 2008. gadā. Lai gan mēs varējām mainīt. Tas nu ir zaudēts posms. Lielīties ar to, kā mēs te izdarījām, manuprāt, nav tas pareizais solis, jo mēs nepiespiedām daļu zaudējumu uzņemties šim privātajam sektoram, kas ieguldīja lielas summas pensiju fondos un mātes banku kapitālā. Viņu zaudējumi ir ļoti mazi. Un mēs nenokratījām privāto parādu no mājsaimniecībām un biznesa vides. Mēs vienkārši uzkrājām daudz lielāku valsts parādu. Pārņemot privātās saistības uz sevi. Domāju, ka tas ir ne visai labs rezultāts. Es nesaku to, ko Kariņš. Es saku un man izdevās dabūt iekšā finanšu ziņojumā citas lietas. Tādās valstīs kā Spānija, Latvija, Īrija nebija bezatbildīgas valsts budžeta politikas. Visās šajās valstīs bija mazs valsts parāds. Latvijai bija kādi 12% no IKP, Īrijai 25%, spāņiem nedaudz vairāk, bet mazāk nekā vāciešiem vai francūžiem. Šīs valstis cieta no nekustamā īpašuma burbuļiem un, nedrīkstot pieļaut zaudējumus banku sektoram un ārvalstu ieguldījumiem, paņēma uz saviem pleciem šos zaudējumus, pieaudzējot valsts parādu. Mums valsts parāds pieauga līdz 45% no IKP. Īrijai trīs gadu laikā no 25% līdz 125% no IKP. Nenormāls skaitlis. Ja mēs vēl ilgstoši šeit Latvijā nodarbosimies ar ienākumu devalvāciju un to piespiedīs darīt grieķus, portugāļus, īrus un vēl varbūt kādus, tad ko tas nozīmē, skatoties piecus gadus uz priekšu? Tas nozīmē, ka labākie cilvēki meklēs darbu tur, kur labāka darba samaksa. Pirmām kārtām Vācijā. Tas nozīmē, ka bagātās valstis kļūs vēl labākas, vēl turīgākas, bet tās valstis, kuras šajā krīzē ķepurojas, kļūs arvien vājākas.
– Es saprotu, ka aicināt mainīt ekonomisko kursu? Vai jūsu partneri no Visu Latvijai! ir līdzīgās domās?
– Man nav pamata domāt, ka pastāv būtiskas domstarpības. Mēs tagad pārtaisām pagājušajā gadā pieņemto ekonomikas programmu, kurā mazliet jāpārbīda akcenti, bet domstarpību nav. Pašlaik mēs vēl diskutējam par eiro ieviešanu. Mēs nezinām, kas vēl var notikt. Varbūt kaut kas katastrofāls eiro zonā, bet tad arī latam nebūs viegli, jo lats ir piesaistīts pie eiro un lats tiek turēts ļoti šaurā koridorā. Tas ir nezināmais scenārijs. Bet, ja viss iet, kā mēs paredzam, tad mums līdz 2013. gadam, kad ir jāizpilda visi Māstrihtas kritēriji, jācenšas tikt tajā klubā iekšā. Bet, ja tomēr 2014. gadā ne mūsu vainas dēļ, bet kādu politisku iemeslu dēļ mūs tur neuzņem, tad esam diezgan brīvi savā monetārajā politikā. Es nedomāju, ka tāpēc mums bezatbildīgi jāaizņemas, bet tad varam stipri pārdomāt savu ekonomisko politiku.
– Jūs jau pieminējāt divu ātrumu Eiropu. Vai iestāšanās eirozonā mūs uz mūžīgiem laikiem neuzliek uz otrā ātruma sliedēm?
– Mums nav pārāk daudz variantu. Aizņemties naudu mēs nevaram, jo mums nav kas aizdod. Pusmiljardu mums vēl aizdeva par 5,5%, bet, ja mēs gribētu aizņemties 3 miljardus, tad mums tos neviens neaizdotu. Igaunijai arī 2010. gadā bija bažas, ka viņus neuzņems, bet tur nospēlēja cits faktors. Ja tik mazu valsti kā Igaunija, kas izpildījusi visus kritērijus, nevar uzņemt, tas nozīmē, ka ar eirozonu ir pavisam slikti. Lai nebūtu jāraida šāds signāls, Igauniju uzņēma. Tas varētu arī būt tas arguments, kas ļaus uzņemt Latviju un, iespējams, arī Lietuvu.
[Pilnu tekstu lasiet šīsdienas NRA]