Top "Kapsētu likums". Kādas izmaiņas gaidāmas kapsētu uzturēšanā, kapavietas piešķiršanā un kapu kopiņas apkopšanā?

Likumprojektā noteikts, ka par kapsētas izveidi, paplašināšanu vai slēgšanu lemj pašvaldības dome. Lēmumā par kapsētas izveidošanu nosaka vismaz tās nosaukumu, robežas un kapsētā iespējamos apbedījuma veidus. Pašvaldība var noteikt laiku, kad kapsēta tiek slēgta apmeklētājiem, lēmumā iekļaujot pamatojumu, kādēļ šādi ierobežojumi tiek noteikti. Vienlaikus pēc pieprasījuma pašvaldībai jānodrošina kapsētas pieejamību kultūrvēsturisko tradīciju īstenošanai arī noteikto kapsētas apmeklēšanas ierobežojumu laikā. Ar kultūrvēsturiskajām tradīcijām tiek saprastas gan kultūras, gan reliģijas tradīcijas, kas ietvertas Latvijas Republikas Satversmes ievada piektajā rindkopā norādītajā latviskajā dzīvesziņā (piemēram, kapusvētki, svecīšu vakari, veļu laiks). Latvijas kultūras kanonā kā viena no vērtībām iekļauta arī kapu kopšanas tradīcija.

Tāpat likumprojekts paredz prasību iezīmēt dabā kapsētas teritorijas robežu, kur tā nav uzskatāmi norobežota ar vides vai infrastruktūras objektiem.

Attiecībā uz kapsētu labiekārtošanu likumprojektā arī noteikts, ka pašvaldības kapsētā vai pie tās robežas būtu jāiekārto vismaz vienu ūdens ņemšanas vietu, sadzīves atkritumu savākšanas punktu un, izvērtējot kapsētas apmeklētību, arī tualeti. Vienlaikus attiecībā uz tualetes iekārtošanu likumprojekts pieļauj, ka izvērtējot kapsētas apmeklētību, tāda kapsētā var arī netikt iekārota (pašvaldība secina, ka kapsētas apmeklētība ir tik neliela, ka šāda labiekārtojuma elementa nodrošināšana nav nepieciešama). Kapsētas teritorijā vai pie ieejas tajā nepieciešams arī izvietot norādes uz minētajiem objektiem.

Pašvaldību kapsētu koplietojamo ēku, telpu un aprīkojuma noformējumam būtu jābūt tādam, kas pielāgojams dažādām reliģiskajām tradīcijām un to simbolikai. Ja koplietojamo ēku, telpu un aprīkojuma noformējumu nav iespējams pielāgot dažādām reliģiskajām tradīcijām un to simbolikai (piemēram, izbūvēti vai iestrādāti simboli), pašvaldībai, personas tiesību uz ticības brīvību ietvaros, būtu jāizvērtē iespēja apbedīšanas laikā veikt attiecīgo simbolu aizklāšanu.

Veikt kapsētas apsaimniekošanu var ne tikai pati pašvaldība, bet arī tās izvēlēta pilnvarota persona. Turklāt kapsētas apsaimniekotājs, ja apsaimniekošanu veic pašvaldība pati, organizējot pienākumu izpildi, izvērtē, vai atsevišķu uzdevumu izpildi (piemēram, darbus, kas jāveic dažas reizes sezonā) nespēj efektīvāk nodrošināt privātie tirgus dalībnieki. Ja kapsētu apsaimnieko pašvaldības pilnvarota persona, pašvaldība publicē savā oficiālajā tīmekļvietnē informāciju par kapsētas apsaimniekotāju un tā kontaktinformāciju. Kapsētas apsaimniekotājam likumprojektā ir paredzēti vismaz tādi pienākumi kā uzturēt un sakopt kapsētas teritoriju, kas nav nodota kapavietas turētājiem, tostarp uzturēt tehniskā kārtībā iepriekš minētos labiekārtojuma objektus; veikt kontroli pār kapavietu uzturēšanu un uzskaitīt nekoptās kapavietas; kopt atbilstoši pašvaldības noteiktai kārtībai bezpiederīgo mirušo un nezināmu (neidentificētu) mirušo kapavietas, kā arī kapavietas, kuru izmantošanas tiesības kapavietas turētājam ir atņemtas sakarā ar kapavietas nekopšanu; nodrošināt, ka pašvaldības noteikto kapsētas apmeklējuma ierobežojumu laikā, ja tādi ir noteikti, kapsēta ir slēgta apmeklētājiem (pēc pieprasījuma šajā laikā nodrošinot kapsētas pieejamību kultūrvēsturisko tradīciju īstenošanai); ierādīt kapavietas turētājam pašvaldības piešķirto kapavietu; uzraudzīt kapavietu labiekārtošanu un pēc pašvaldības ieskatiem - reģistrēt kapavietā veiktos labiekārtošanas darbus un to veikšanas datumu.

Regulējums nosaka kapsētas apsaimniekotāja pienākumus, kas citastarp paredz veikt kontroli pār kapavietu uzturēšanu. Savukārt sabiedriskā kārtība kapsētā ir kontrolējama vispārējā kārtībā.

Pašvaldībai ir paredzēts pienākums izveidot un uzturēt elektronisku pašvaldības kapsētu apbedījumu reģistru, iekļaujot tajā vismaz likumprojektā noteikto informāciju, kas attiecas gan uz mirušo, gan kapavietas lietošanu. Likumprojekta regulējums nosaka minimālo informācijas apjomu, kas būtu norādāms pašvaldības kapsētu apbedījumu reģistrā. Pašvaldība pēc saviem ieskatiem var reģistrā ietvert arī citu informāciju, piemēram, piezīmju veidā norādīt informāciju par kapavietas papildu turētājiem, ja tādi ir. Minētā informācija var būt noderīga saziņai gadījumos, kad ir konstatēta konkrētās kapavietas nekopšana. Tāpat iespējams fiksēt arī informāciju par kapsētu, kurā tiks pārapbedīts mirušais, vai vietu, kur tiks novietota urna.

Likumprojektā ir noteikts informācijas apjoms, kas būtu jāiekļauj minētajā reģistrā, kas neliedz pašvaldībai šajā reģistrā iekļaut arī citu informāciju pēc pašvaldības ieskatiem (piemēram, kapavietas foto fiksāciju). Reģistra mērķis ir nodrošināt kapavietu un to turētāju uzskaiti, lai nodrošinātu kapsētas pārvaldīšanu kopumā. Kā viens no reģistrā norādāmajiem datiem minēts zārka izgatavošanas materiāls, ja tas ir zināms. Minētā norma likumprojektā tika iekļauta, pieļaujot, ka mirušais var tikt apglabāts materiālā, kas zemē nesadalās vai arī sadalās krietni ilgākā laikā kā ierasti izmantotie materiāli (piemēram, zārks no cinka materiāla), tādējādi liedzot veikt virsapbedījumu pēc likumprojektā vai pašvaldības saistošajos noteikumos paredzētā termiņa iestāšanās. Likumprojekts paredz, ka pašvaldībai jānodrošina daļēja reģistrā iekļautās informācijas publicēšana savā oficiālajā tīmekļvietnē. No pašvaldības kapsētu apbedījumu reģistrā iekļautās informācijas pašvaldības oficiālajā tīmekļvietnē publicējama kapavietu izvietojuma shēma; mirušā vārds, uzvārds, dzimšanas un miršanas datums, kā arī apbedīšanas vai urnas ievietošanas kolumbārijā datums un vieta (kapavietas numurs). Tāpat publicējama arī informācija par tām kapavietām, kuras atzītas par nekoptām. Minētās informācijas publiska pieejamība nodrošinās iespēju personām noskaidrot sev interesējošo informāciju par mirušu personu vai veiktu apbedījumu, kolumbārijā ievietotu urnu, kā arī pārliecināties, vai kapavieta nav atzīta par nekoptu. Ņemot vērā, ka Fizisko personu datu apstrādes likums neattiecas uz mirušo cilvēku personas datiem, iepriekš minētā informācija sabiedrībai būs publiski pieejama bez ierobežojumiem.

Likumprojektā ietverts vienots regulējums kapavietu piešķiršanai pašvaldību kapsētās. Kapavietu piešķiršanas problemātika aktualizēta Satversmes tiesas 2019. gada 5. marta spriedumā lietā Nr. 2018-08-03. Minētā sprieduma 14.2. apakšpunktā tiesa ir secinājusi, ka kapavietas piešķiršana nav pakalpojums, par kuru pašvaldības dome saskaņā ar likuma ”Par pašvaldībām” 21. panta pirmās daļas 14. punktu būtu tiesīga noteikt samaksu. Likuma ”Par pašvaldībām” 21. panta pirmās daļas 14. punkts noteica, ka dome var izskatīt jebkuru jautājumu, kas ir attiecīgās pašvaldības pārziņā, turklāt tikai dome var noteikt, ja tas nav aizliegts vai noteikts ar likumiem vai Ministru kabineta noteikumiem, maksu par sniegtajiem pakalpojumiem. Satversmes tiesa savu secinājumu pamato ar to, ka likuma ”Par pašvaldībām” 21. panta pirmās daļas 14. punktā norādītie pakalpojumi nav salīdzināmi ar pašvaldības piešķīrumu izmantot noteiktu kapavietu, jo kapavietas piešķiršana ir būtiska tieši mirušā cilvēka cieņpilnai apbedīšanai. Vispārcilvēciskās vērtības, tostarp cilvēka cieņa, pieprasa, ka pēc nāves tuviniekiem ir pienākums apbedīt mirušo cilvēku, un kapavietas piešķiršana ir nepieciešams priekšnoteikums tam, lai būtu nodrošināta apbedīšanas pienākuma izpilde. Pašvaldības rīcība, piešķirot personai kapavietu, pēc sava rakstura nav pakalpojums, jo pastāv apbedīšanas pienākums, kas tuviniekiem neparedz izvēles iespējas, proti, mirušā cilvēka ķermeni, guldot kapā, ir jāapbedī kapsētā. Tas, ka pašvaldība pieprasa maksu par kapavietas piešķiršanu kā maksu par pakalpojumu, ir pretrunā ar noteikumu, ka arī pēc cilvēka nāves pret viņa ķermeni ir jāizturas ar cieņu.

Iesniegumu par kapavietas piešķiršanu kapsētā iesniedz attiecīgajai pašvaldībai, uzrādot mirušā miršanas apliecību, ja to izsniegusi citas valsts kompetentā institūcija. Ar citas valsts kompetento institūciju tiek saprastas ārvalstu institūcijas, kas ir tiesīgas izsniegt personas miršanas faktu apliecinošus dokumentus.
Attiecībā uz kapavietas piešķiršanu noteikts, ka pašvaldība to piešķir atbilstoši mirušā pēdējai vai iesniedzēja deklarētās dzīvesvietas adresei vai norādītajai papildu dzīvesvietas adresei vai atbilstoši iesniedzēja izvēlei, ja attiecīgās pašvaldības kapsētā atrodas iesniedzēja lietošanā esoša brīva kapavieta, vai atbilstoši iesniedzēja izvēlei, ja kapsētā ir brīva kapavieta. Tādējādi primāri, lemjot par kapavietas piešķiršanu, tiek vērtēta mirušā pēdējā deklarētā dzīvesvieta vai norādītā papildu dzīvesvietas adrese, taču vienlaikus neliedzot iespēju (kā tas notiek arī pašlaik) kapavietu piešķirt arī vadoties pēc iesniedzēja deklarētās vai norādītās papildu dzīvesvietas adreses. Tāpat, vadoties no pašlaik pašvaldībās ieviestās kārtības, saglabātas tiesības kapavietu piešķirt arī pēc iesniedzēja brīvas izvēles, ja kapsētā jau ir iesniedzēja lietošanā esoša, brīva kapavieta, vai atbilstoši iesniedzēja izvēlei, ja attiecīgajā kapsētā ir brīva kapavieta.
Pašvaldība pēc iesnieguma saņemšanas sniedz informāciju iesniedzējam par pieejamām kapavietām iesniegumā minētajā kapsētā, un iesniedzējs izvēlas kapavietu. Kapavietas jaunveidotā jeb paplašinātā kapsētas teritorijā pašvaldība piešķir iespējami secīgi - blakus jau piešķirtām kapavietām. Tāpat apbedījumiem pašvaldība piedāvā arī citā kapsētas teritorijā pieejamās kapavietās (neaizņemtas kapavietas vai kapavietas virsapbedījumu veikšanai). Pašvaldība pēc iespējas piedāvā apbedījumiem gan neaizņemtas kapavietas, gan kapavietas virsapbedījumu veikšanai, konkrētas piedāvātās kapavietas izvēli veic iesniedzējs.
Vienlaikus likumprojekts nosaka, ka iesniegumā par kapavietas piešķiršanu iesniedzējam ir tiesības lūgt piešķirt (rezervēt) viņam blakus esošu kapavietu, pēc būtības veidojot tā sauktos “dzimtas” apbedījumus. Likumprojektā ietverts paskaidrojums par kapavietu rezervēšanu, jo šāds apzīmējums ir ieviesies pašvaldību līdzšinējā praksē. Vienlaikus būtiski norādīt, ka arī šādā gadījumā pašvaldība lemj par kapavietas piešķiršanu. Savukārt citu personu tiesības lūgt piešķirt (rezervēt) kapavietu un šādu kapavietu piešķiršanas kārtību var noteikt pašvaldības saistošajos noteikumos, kuros tāpat iespējams norādīt arī kapsētu iedalījumu, ņemot vērā iespēju veikt apbedījumus konkrētajā kapsētā. Vienlaikus pašvaldībai, nosakot citas personas, kas ir tiesīgas lūgt viņām piešķirt (rezervēt) kapavietas, un šādi piešķiramo kapavietu skaitu, būtu nepieciešams veikt attiecīgā regulējuma vispusīgu izvērtējumu, lai ierobežotu kapavietu aizņemšanu bez pamatojuma. Īpaši kapsētās ar ļoti ierobežotu kapavietu skaitu. Savukārt pašvaldības kapavietas piešķiršana un tās izmantošana attiecas uz publisko tiesību jomu, tādējādi attiecības starp pašvaldību un privātpersonu risināmas administratīvā procesa kārtībā.
Pašvaldības lēmums par kapavietas piešķiršanu ir administratīvais akts. Minētais lēmums rada tiesības un pienākumus konkrētam subjektam. Lēmums par kapavietas piešķiršanu var tikt uzskatīts par pieņemtu ar ieraksta izdarīšanu kapsētu apbedījumu reģistrā, kas nozīmē, ka nav jāpieņem atsevišķs rakstveida lēmums (Administratīvā procesa likuma 69. panta pirmās daļas 2. punkts). Savukārt atteikums par kapavietas piešķiršanu ir noformējams, ievērojot administratīvā akta sastāvdaļas. Pašvaldības pieņemto lēmumu var apstrīdēt pašvaldības ietvaros un pārsūdzēt Administratīvajā rajona tiesā.

Likumprojektā paredzētas arī kapavietu uzturēšanas pamatprasības, tas ir, kapavietā aizliegts stādīt kokus un kokkrūmus (ar kokkūrmiem būtu saprotami daudzgadīgi kokaugi ar vairākiem koksnainiem stumbriem (bez viena galvenā stumbra), piemēram, lazda, korinte, kārkls, akācija u.c.) Aizliegums stādīt kokus un kokkrūmus ir saistīts ar to, ka šie daudzgadīgie augi izplešas, tostarp to sakņu sistēma ietekmē blakus esošās kapavietas (piemērām, bojā uzstādītos kapu pieminekļus). Vienlaikus arī šo augu lapas rada ikgadējas neērtības blakus esošajās kapavietās. Minētais ierobežojums attiecināms tikai uz kapavietām nevis visu kapsētas teritoriju. Turklāt tas attiecināms tikai uz turpmāko rīcību pēc regulējuma spēkā stāšanās. Tāpat regulējums nosaka kapavietas turētāja tiesības veikt dažāda vieta kapavietas labiekārtojumus - veikt stādījumus, novietot pieminekli, soliņu un tamlīdzīgi, par to informējot kapsētas apsaimniekotāju.

Lai nodrošinātu kopēju kapsētas sakoptību un tikai saskaņotu labiekārtojumu veikšanu, kapavietas turētājam likumprojektā noteikti tādi pienākumi kā sagatavot kapavietu apbedīšanai (ar kapavietas sagatavošanu apbedīšanai tiek saprastas visas tās darbības, kas nepieciešamas, lai kapavietā veiktu mirušā vai urnas apglabāšanu zemē, tajā skaitā kapa bedres rakšana, drošības laipu uzstādīšana un citi pasākumi); triju mēnešu laikā pēc apbedīšanas sakopt kapavietu, tai skaitā novākt vītušos ziedus, vainagus, zarus; regulāri kopt kapavietu, tai skaitā apkopt stādījumus, uzturēt labiekārtojuma elementus, novākt vītušos ziedus, kritušās lapas un zarus, kā arī sveču izdedžus un nogādāt tos sadzīves atkritumu savākšanas punktā; uzstādot kapavietas labiekārtošanas elementus un kopjot stādījumus, nodrošināt, ka tie neaizņem blakus esošās kapavietas un koplietošanas teritorijas; informēt kapsētas apsaimniekotāju par plānotajiem kapavietas labiekārtošanas darbiem un to veikšanas datumu ne vēlāk kā piecas darba dienas pirms darbu veikšanas. Noteiktā informēšanas pienākuma mērķis ir, lai kapsētas apsaimiekotājs būt informēts par labiekārtošanas darbiem kapavietās un varētu pienācīgi veikt uzraudzību. Noteiktā prasība samērīgi noregulē kapsētas apsaimiekotāja pienākumu zināt un uzraudzīt kapavietu uzturēšanu un kapavietas turētāja tiesības labiekārtot kapavietu. Būtiski, ka ar kapavietu likumprojektā tiek saprasta arī urnas novietošana kolumbārijā, uz to attiecinot arī kapavietas turētāja pienākumus par kapavietas labiekārtošanu un uzturēšanu, ciktāl šādas prasības ir attiecināmas.

Likumprojekts paredz vienotu regulējumu arī attiecībā uz kapavietas atzīšanu par nekoptu un tās izmantošanas tiesību atņemšanu. Līdz šim pašvaldību saistošajos noteikumos konstatējamas ļoti atšķirīgas prasības kapavietas atzīšanai par nekoptu, tāpat noteikti dažādi termiņi, kādos attiecīgais lēmums var tikt pieņemts. Vienotā kārtība paredz, ka kapsētas apsaimniekotājs ne retāk kā vienu reizi kalendārajā gadā no 1. aprīļa līdz 1. novembrim, tādējādi izslēdzot ziemas periodu, kad nekopšanas fakta konstatēšana ir apgrūtināta, apseko kapavietas un informē par ilgstoši nekoptām kapavietām. Ar ilgstoši nekoptām kapavietām likumprojekta izpratnē būtu jāsaprot kapavietas, kuru uzturēšanā apsekošanas gaitā konstatēta tāda kapavietas turētāja pienākumu neievērošana (nav novākti vītušie ziedi, vainagi, kritušas lapas, zari, sveču izdedži, salauzti vai sagāzti labiekārtojuma elementi un tamlīdzīgi), kas būtiski pasliktina kopējo kapsētas vizuālo pievilcību. Pamatojoties uz apsekošanā konstatēto, pašvaldība pieņem lēmumu, ar kuru atzīst kapavietu par nekoptu, un par to informē kapavietas turētāju. Vienlaikus kapavietas turētājam tiek dota iespēja triju gadu laikā veikt minētās kapavietas sakopšanu, tādējādi atceļot minēto pašvaldības lēmumu.
Ja kapavietas turētājs nav zināms, kapsētas apsaimniekotājs pēc pašvaldības lēmuma pieņemšanas novieto kapavietā informatīvu paziņojumu par to, ka kapavieta atzīta par nekoptu, un norāda savu kontaktinformāciju saziņai. Paziņojumu pašvaldība ir tiesīga izvietot arī citur, ievērojot noteiktos informācijas pieejamības ierobežojumus (piemēram, paziņojums oficiālajā izdevumā Latvijas Vēstnesis, ja kapavietas turētājs nav zināms). Likumprojekts paredz, ka informācija par kapavietas atzīšanu par nekoptu tiek iekļauta arī pašvaldības kapsētu apbedījumu reģistra publiskojamajā daļā. Lēmums par kapavietas atzīšanu par nekoptu rada faktiskas sekas. Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 90. panta otro daļu, ja iestāde savu faktisko rīcību paredzēja vai tā bija jāparedz pirms faktiskās rīcības veikšanas, iestāde paziņo attiecīgajai personai par faktiskās rīcības nepieciešamību, vietu un laiku. Šāds paziņojums var būt individuāls vai publisks.
Savukārt, ja kapavieta pēc attiecīgā lēmuma pieņemšanas minētajā termiņā netiek sakopta, pašvaldība lemj par kapavietas izmantošanas tiesību atņemšanu.

Likumprojekts nosaka vienotu regulējumu attiecībā uz apbedījumu veikšanu un urnas novietošanu kolumbārijā. Būtiski, ka apbedīšanu iespējams veikt tikai tad, ja kapsētas apsaimniekotājs ir ierādījis kapavietas turētājam piešķirto kapavietu un kapavietas turētājs ir informējis kapsētas apsaimniekotāju par apbedīšanas vai urnas novietošanas laiku. Tāpat likumprojekts paredz, ka mirušo iespējams apbedīt tikai kapsētā. Apbedījuma dziļumam ir jābūt ne mazāk kā 1,5 m un ne dziļāk par 2 m, savukārt urnas apbedījuma dziļums ir 0,5 metri. Minētais dziļums noteikts, lai kapavietā nepieciešamības gadījumā varētu veikt virsapbedījumu, jo saskaņā ar Ministru kabineta 1998. gada 29. decembra noteikumu Nr. 502 “Aizsargjoslu ap kapsētām noteikšanas metodika” 10. punktu kapsētu ierīko teritorijā, kur gruntsūdens līmenis nav augstāks par diviem metriem. Vienlaikus pašvaldības domei dotas tiesības saistošajos noteikumos noteikt kapavietas izmērus, kā arī citu apbedīšanas dziļumu, ņemot vērā augsnes īpašības konkrētajā kapsētā un gruntsūdens līmeni.
Likumprojektā paredzēts, ka pašvaldība nodrošina bezpiederīga mirušā, kura pēdējā deklarētās dzīvesvietas adrese bija pašvaldības administratīvajā teritorijā, un normatīvajos aktos noteiktajos gadījumos - nezināma (neidentificēta) mirušā apbedīšanu vai kremāciju septiņu dienu laikā no nāves konstatēšanas vai informācijas par mirušo saņemšanas brīža, ja normatīvajos aktos nav noteikts cits termiņš.