Sestdien notiks partijas Pilsoniskā savienība biedru kopsapulce. Piedāvājam interviju ar partijas valdes locekli, profesori, Saeimas izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētāju Inu Druvieti.
– Savulaik jūs līdz ar vairākiem kolēģiem izstājāties no Jaunā laika (JL) un sākāt darbību jaunizveidotajā partijā Pilsoniskā savienība (PS). Tagad šis process notiek atpakaļgaitā, proti, abas partijas grasās apvienoties. Kāda jēga šādiem manevriem?
– Acīmredzot tajā laikā nevarēja būt citādi, jo mēs visi kādreiz ienācām politikā ar nopietnu motivāciju, kāpēc vēlamies darboties noteiktā jomā. Diemžēl partija, kuru mēs bijām veidojuši un kurā ielikām lielu daļu sevis, sāka pieņemt mums nepieņemamus vaibstus. Runa ir par lēmumu pieņemšanas procesu, kas nebija pietiekami caurspīdīgs: lēmumi netika pieņemti valdē, bet gan partijas plašākai sabiedrībai nezināmos forumos. Un vēl viens stāsts. Mainoties valdībām, tika apspriests jautājums par ministru prezidenta kandidatūru, un mūsu partija izvirzīja Valdi Dombrovski. Pēkšņi, partijas biedriem nezinot, no JL vadības nāca aicinājums meklēt neitrālu kandidātu ministru prezidenta postenim. Tas bija pēdējais piliens, un tādēļ grupa, kas jutās neapmierināta ar šādu darbību, pieņēma izšķirīgo lēmumu – aiziet no Jaunā laika. Līdzīgi, būdami neapmierināti ar lēmumu pieņemšanas procesu, no TB/LNNK aizgāja daļa biedru. Kopā nodibinājām Pilsonisko savienību, kas ir izveidojusies par plašu organizāciju, kurā valda koleģialitāte un kurā lēmumi tiek pieņemti atklāti, visiem kopā sēžot pie valdes galda.
– Vai tad Jaunais laiks tagad kardināli mainījies?
– Jā, mums dažkārt uzdod jautājumu: vai jūs spēsit strādāt kopā? Pilnīgi noteikti – spēsim. Pirmkārt, visi esam auguši. Ir pagājis krietns laiks, un Latvijas politika ik dienu dod jaunu pieredzi. Esam izvērtējuši kļūdas un dažkārt pieņemtos pārsteidzīgos lēmumus. Līdz ar to pagātnes aizvainojums ir pilnībā nolīdzināts, vismaz par sevi to varu sacīt pilnīgi noteikti. Otrkārt, un tas nav mazsvarīgi, vairs nav iemesla, vārdā Dans Titavs, kura dēļ ļoti daudzi JL biedri šo partiju pameta. Un, tā kā Jaunais laiks ir izslēdzis viņu no savām rindām, vairs nav nekādu šķēršļu sadarbībai starp šīm divām partijām.
– Kāpēc Danu Titavu pēkšņi padzina no partijas, kuru pats bija radījis?
– To nezinu. Bet es par to nebrīnījos. Manuprāt, tādam solim vajadzēja notikt. Ja šāds lēmums tiktu pieņemts pāris gadus agrāk, vēsture veidotos citādi. Tad, visticamāk, nebūtu Pilsoniskās savienības, jo pārmaiņas būtu notikušas pašā Jaunajā laikā. Domāju, ka viss notiek uz labu: mums ir trīs spēcīgas partijas, kas var veidot vienu plašu, demokrātisku, nacionālu partiju, jo Latvijā sīkpartiju laiks ir pagājis.
– Pērnruden ar to nacionālo jautājumu diez kā vis nevedās: Solvita Āboltiņa pieļāva iespēju, ka koalīcijā varētu būt arī promaskaviski noskaņotais Saskaņas centrs, jūsu partijas biedrene Sarmīte Ēlerte tam piekrita, savukārt jūs, kā arī Ilma Čepāne un Janīna Kursīte protestēja pret šo nodomu – līdz pat iespējai izstāties no Pilsoniskās savienības.
– Bijām pret tāpēc, ka Saskaņas centrs nav pierādījis savu spēju darboties valstiski atbildīgi un pieņemt tādu pozīciju latviešu valodas un kultūras jautājumos, rietumu orientācijas jautājumos, kas varētu nodrošināt Latvijas valsts un latviešu tautas pēctecību. Visi zinām, ka viņi joprojām nespēj atteikties no savas pārliecības par to, kas Latvijā notika 1940. gadā, un, par spīti vairākkārtējiem aizrādījumiem, viņu partijas mājaslapā joprojām ir tēze par krievu valodu kā otro oficiālo valodu Latvijā. Nevaru iedomāties, kā mēs varētu darboties vienā koalīcijā.
– Tas nozīmē, ka Pilsoniskās savienības biedrene Ēlerte velk pa kreisi?
– Nē. Viņas vadībā pieņemtais Sabiedrības integrācijas koncepcijas projekts ir pozitīvi vērtējams, jo tajā ir daudzi pasākumi, kas vērsti uz latviešu valodas, kultūras un latviskās identitātes saglabāšanu un stiprināšanu. Turklāt arī pati Ēlerte teica, ka, nevēlēdamies atzīt Latvijas okupācijas faktu, SC sevi iedzen dziļā opozīcijā.
– Tad jau Pilsoniskās savienības iekšienē nav nekādu pretrunu nacionālajā jautājumā?
– Drīzāk nav nekā ir. Mums, protams, ir biedri, kas izsaka radikālākus priekšlikumus latviešu valodas un kultūras aizsardzībai. Es negribu teikt, ka viņiem ir taisnība, jo savā retorikā viņi dažkārt spēj izteikt visai apšaubāmus secinājumus. Bet ir arī biedri, kuriem ekonomiskie jautājumi šķiet prioritāri un kuri būtu gatavi sadarboties ar Saskaņas centru, ignorējot ideoloģiskās atšķirības. Tā ir mūžīgā diskusija par ideoloģijas un ekonomikas prioritāti. Uz partiju programmām skatos caur ideoloģijas prizmu. Ekonomiskā situācija ir uzlabojama jebkurā valstī un jebkurā ekonomiskajā formācijā, bet, ja mēs kļūdīsimies mūsu ideoloģiskajā virzībā, tad atjaunot nacionālu valsti un ticību tai būs gandrīz neiespējami. Man ideoloģijas jautājums ir prioritārs.
– Kā šajā kultūras un valodas saglabāšanas aspektā uzlūkojat partijas Visu Latvijai!-TB/LNNK uzsākto ceļu uz referendumu par valsts apmaksāto izglītības apguvi vispārizglītojošajās skolās tikai latviešu valodā?
– Man kā sociolingvistei šajā situācijā nav tiesību izteikt populistisku viedokli. Politikā savulaik iesaistījos, lai varētu sniegt zinātnisko pienesumu, un es negrasos upurēt savu zinātnieka godaprātu mirkļa politiskajam izdevīgumam. Tāpēc skaidri pasaku, ka esmu pret šo ideju, arī pret referendumu.
Pilnu intervijas tekstu lasiet šodienas "Neatkarīgajā"