«Morāle nav pietiekams arguments, lai Eiropas Savienība (ES) pilnībā atvērtu savas robežas bēgļiem,» iespējams, skarbs izklausās Ārlietu ministrijas politiskā direktora Andra Razāna teiktais, ja nezina sacītā kontekstu.
Militāro konfliktu dēļ bēgļu plūsma vietumis ir kļuvusi kritiska, un, piemēram, Francija ir atjaunojusi kontrolpunktus uz robežas ar Itāliju. A. Razāns atzīst, ka valstīm, kas robežojas ar Ziemeļāfriku, šobrīd problēmas ir iespaidīgas. Pēc nemieriem arābu valstīs Itālijai piederošo Lampedūzas salu Vidusjūrā nelegālo ieceļotāju masa bija teju vai pārplūdinājusi. Pēc karadarbības Lībijā arī no šīs valsts bēg ļoti daudz iedzīvotāju, meklējot patvērumu drošākajās kaimiņvalstīs. Itālija un Malta nekontrolējamu imigrantu plūsmu jau izbauda uz savas ādas.
Tas, ka Itālija tūkstošiem Tūnisijas imigrantu piešķīrusi pagaidu uzturēšanās atļauju, kas ļauj viņiem ceļot pa Šengenas zonu, nenozīmē, ka citām ES dalībvalstīm ir pienākums viņus uzņemt. A. Razāns uzsver, ka bēgļi jāuzņem karadarbības dēļ vai arī tad, ja cilvēkam draud spīdzināšana. Kad kara situācija beidzas, viņiem ir jāatgriežas atpakaļ savā valstī. Lielāko daļu, piemēram, no Tūnisijas aizbēgušo par bēgļiem dēvēt gan nevarētu, viņi atbilst nelegālo imigrantu statusam. «Ekonomiskās problēmas nav pamats atrasties ES. Mums nevar uzspiest neko tādu, ko mūsu parlaments, valdība vai sabiedrība neatbalsta,» viņš norāda. Šobrīd ES jādomā, kā nodrošināt savu robežkontroli.
Latvija krīzes dēļ nav nelegālo imigrantu sapņu zeme, kaut arī vēl ne tik tālajā 2008. gadā mūsu valsts nelegālajiem imigrantiem šķita itin pievilcīga – ar katru gadu viņu skaits palielinājās. Vēl pagājušā gada sākumā izskanēja brīdinājumi, ka Latvijas un Igaunijas pierobežā pulcējas aptuveni 20 000 nelegālo imigrantu. Tomēr viņu mērķis bija nokļūt kādā no ziemeļvalstīm.