Visās Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīs nepieciešama ātra valsts finanšu konsolidācija, jāsamazina izdevumi, jāpalielina ieņēmumi, tajā skaitā no nodokļiem, jāveic strukturālās reformas, tāpēc tiek meklēti universāli risinājumi ES līmenī, stingrāk tiks kontrolēti arī valstu budžetu projekti, skaidro EK Ekonomikas un monetāro lietu komisāra kabineta pārstāvis Taneli Lahti, kura atbildības joma ir arī Latvijas ekonomikas pārraudzība.
Konkrētāki lēmumi varētu būt Eiropadomes dalībvalstu līderu ārkārtas samitā 1. martā.
«24 no 27 ES dalībvalstīm ir pārmērīgs budžeta deficīts, kopējais budžeta deficīts ES pērn bija gandrīz 8%. Ļoti liela problēma ir arī valstu ārējais parāds – visās ES dalībvalstīs kopā – 80% no IKP. Māstrihtas līgumā noteiktie limiti eiro zonas valstīm ir līdz 3% budžeta deficīta un valsts parāda līdz 60% no IKP, kas tika noteikti izaugsmes gados. Jau pirms krīzes daudzām valstīm bija liels deficīts un parādi, papildus tam ievērojami līdzekļi tika ieguldīti pretcikliskajā politikā, lai nepieļautu pārlieku ekonomikas kritumu un darba vietu zudumu,» stāsta T. Lahti.
Latvija bija pirmā valsts, kas izmantoja ES finanšu stabilizācijas struktūras krīzes laikā. «Lai arī situācija Latvijā ir saspringta un apzināmies, kādu spriedzi konsolidācija radīja indivīda un valsts līmenī, Latvija tomēr tiek uzskatīta par pozitīvu piemēru.
Tas Eiropai ir ļoti svarīgi, to var demonstrēt Īrijai, Portugālei, Grieķijai. Pozitīvi, ka Latvija pārveidojusi ekonomikas struktūru un vairāk orientējas uz eksportu, sākusi atkopties,» teic EK pārstāvis, piebilstot, ka viss vēl neesot izdarīts, lai valsts nostātos uz ilgtspējīgas attīstības ceļa.
Paradoksāli, ka ES bija šāds palīdzības mehānisms attiecībā uz neeiro zonas valstīm, bet eiro zonai šāda mehānisma nebija. Tāpēc, atklājoties problēmām Grieķijā, vajadzēja radīt mehānismu, kā tai palīdzēt un vienlaikus pasargāt eiro zonu. Plānots, ka martā arī tiks noteikts pastāvīgs mehānisms, lai nepieļautu jebkuras ES dalībvalsts bankrotu. Samitā jāpanāk arī vienošanās par fiskālo konsolidāciju, strukturālajām reformām, banku sektora atveseļošanu, finanšu stabilitātes struktūru izveidošanu, par ko vienprātības vēl neesot. Finanšu donorvalstis jautā, kādēļ tām jānodrošina šis mehānisms, saņēmējvalstis – kāpēc tām jāpieņem kaut kādi nosacījumi, stāsta T. Lahti.
EK pārstāvniecības Latvijā pārstāvis Normunds Popens piekrīt, ka līdz šim nebija pienācīgu mehānismu finanšu politikas neievērošanas gadījumā. Tagad būs stingrāki makroekonomikas kritēriji. Vispirms valstij liek labot rādītājus, sagatavo tām politiskās vadlīnijas un uzrauga procesu, bet to neievērošanas gadījumā instrukcijas jau kļūst arvien detalizētākas, iespējams nonākt līdz pat sankcijām.
Par kļūdu T. Lahti atzīst to, ka līdz šim dalībvalstu budžeti vērtēti pārāk vēlu. Tagad tos vētīs jau tapšanas stadijā. 2012. gada budžeta stratēģijas dalībvalstīm Eiropas institūcijām būs jāatsūta jau šā gada aprīlī, tādējādi Latvijas premjera Valda Dombrovska apņemšanās laikus sākt veidot 2012. gada budžetu patiesībā ir ES prasību determinēta. Tas nozīmē, ka sabiedrība visai drīz, ja vien budžeta versijas no tās kārtējo reizi netiks slēptas, varētu uzzināt risinājumu variantus dažādām reformām, izdevumu mazināšanai. Tas varētu palielināt spriedzi valdībā, kuras tāpat netrūkst, meklējot 50 miljonus latu konsolidācijai vēl šā gada budžetā.
EK atzinumus par budžetiem varētu publiskot maijā, bet Ministru padome jūnija beigās, jūlija sākumā sniegs savus ieteikumus. Pēc tam dalībvalstis varēs pabeigt 2012. gada budžeta veidošanu, darba kārtību atklāj EK pārstāvis.
Viens no finanšu sektora stabilizācijas instrumentiem ir arī finanšu darījumu nodokļa ieviešana, piemēram, tādām banku transakcijām kā valūtas maiņa, darījumi ar akcijām un obligācijām, kā arī nodokļa ieviešana banku peļņai, maksātajām darba algām u.tml. Nodoklis piedāvāts 0,01% līdz 0,05% apmērā no darījuma – lai tas nebūtu tik augsts, lai bankas gribētu pārvietot savu biznesu uz citām valstīm, kur šāda nodokļa nav, un vienlaikus lai krīzes noplicinātajā ES budžetā ienāktu papildu nauda, kas tiek lēsta gandrīz 200 miljardu eiro apmērā ES un 650 miljardi ASV dolāru pārējās valstīs.
T. Lahti stāsta, ka valstu pieeja banku sektoram krīzes un pēckrīzes posmā ir atšķirīga. Virkne valstu tomēr ieguldīja līdzekļus bankās, un, tām atkopjoties, parādās jautājums par līdzekļu atgūšanu vai pārvēršanu investīcijās. EP tāpat tiek diskutēts par banku līdzvainīgumu krīzē un to pienākumu dabūt valsti uz izaugsmes ceļa, ar ko tiek pamatoti jaunie nodokļi. EP deputāte Inese Vaidere banku nodokli vērtē kā «labu pasākumu, jo bankām īpaši jāatbild par krīzi». «Ja tagad jau ziņo, ka banku peļņa sasniedz gandrīz iepriekšējos apmērus, varam cerēt, ka bankas piedalīsies finanšu situācijas uzlabošanā.» Jautāta, vai salīdzinoši nelielais nodoklis ierobežos arī spekulatīvos darījumus, kas ir viens no tā mērķiem, I. Vaidere teic, ka varētu tos nedaudz ierobežot, lai gan būtībā «spekulatīvie darījumi finanšu pasaulē nav nekas slikts, tie tikai labāk jākontrolē».
Latvijā kapitāla pieauguma nodoklis no darījumiem ar akcijām, ieguldījumu fondiem, parāda vērtspapīriem no 2010. gada noteikts 15% no peļņas (nevis no darījuma summas), bet no depozītu, kontu atlikumu, dividenžu peļņas – 10%. Ir atsevišķas transakcijas un banku finanšu pozīcijas, kurām nodoklis nav piemērots, bet kuru rosina Eiropa. Banku uzraudzība pēc krīzes pastiprināta, izveidojot Eiropas Sistēmisko risku kolēģiju, kas uzraudzīs un brīdinās par riskiem ekonomikā.