Jaunups: Vienotības škēlēji būs nolemti politiskai iznīcībai

Par Vienotības vēlēšanu kampaņas veiksmes atslēgām, ziedotājiem, Vienotības vienotību un domstarpībām un to risināšanas mehānismiem Neatkarīgās intervija ar Vienotības partiju priekšvēlēšanu kampaņas koordinētāju, valdes locekli, Rīgas domnieku Edgaru Jaunupu.

Neatkarīgā: Salīdzinot reitingus un vēlēšanu rezultātu, redzams, ka Vienotība lielu atbalstu, daudz neizlēmušos vēlētājus piesaistīja vēl pēdējās dienās. Kas tieši nostrādāja?

Edgars Jaunups: Par to, ka Vienotība var uzvarēt Saskaņas centru (SC), man nebija šaubu – SC vēlētājs bija izlēmis; starp neizlēmušajiem bija galvenokārt latviešu partiju vēlētājs. Mūsu reitingam jau no augusta beigām, septembra sākuma bija augšupejoša tendence, un vēlēšanās neizlēmušie parasti pārdalās par stiprākajam un augošākajam. Iemesls bija ļoti veiksmīga stratēģiskā izšķiršanās kampaņā, veiksmīgi koncentrējies uz premjeru – mums bija spēcīgākais piedāvājums šajā žanrā: esošais premjers, kompetents, konstruktīvs, ar labu reputāciju, jaunās paaudzes politiķis, ko it kā sabiedrība jau sen vēlējusies. Veiksmīgais arī izdevās kampaņu koncentrēt uz premjeru, jo īpaši ar premjeru aptauju.

Kas tika vērtēta ļoti pretrunīgi.

Neapšaubāmi. Visas efektīvas lietas tiek pretrunīgi vērtētas.

Nekādas morālas dilemmas tur nesaskatījāt?

Absolūti nekādas! Mēs nemelojām un nestāstījām, ka tā ir socioloģija, ka tas būtu kas juridiski sasistošs. Tā bija arī kampaņas sastāvdaļa.

Arī? Manuprāt, tā bija tikai kampaņa. Ja jūs gribētu patiešām zināt vēlētāju attieksmi pret premjera kandidātiem, jūs pasūtītu socioloģisku pētījumu.

Jā, protams. Bet, ja aptaujās parādītos diametrāli pretējs viedoklis, tas liktu par daudz ko padomāt.

Katra aptauja bija arī īsa saruna ar potenciālo vēlētāju, protams, vairāk par Dombrovski kā par Jāni Urbanoviču. Anketēšanas bija arī labs iemesls sarunas uzsākšanai ar vēlētāju, jo citādi ir ļoti grūti sākt runāt ar cilvēku par politiku, pret ko sabiedrībā ir riebums, negatīva attieksme.

Kampaņas uzsvaru likām uz tiešo komunikāciju, bet reklāmās – uz radio, nevis televīziju - tādējādi varējām biežāk mainīt ziņu, būt ar to dinamiski, aktuāli laikā, kurā šī reklāma gāja. Ar televīzijas reklāmu to izdarīt būtu grūti.

Ļoti daudz arī investējām kvalitatīvā avīzē, ko 300 – 400 tūkstošos eksmplāru sākām izdot jau no aprīļa, centāmies ar to arī veidot atgriezenisko saikni, ko arī jutām. Kopš jūnija ļoti aktivizējām interneta komunikācijām, videočati bija ļoti apmeklēti, ar atgriezenisko saiti ar mūsu līderiem, arī Čikāgas piecīšu koncerts plaši apmeklēts, turklāt ar pozitīvu attieksmi no klausītājiem, atškirībā, piemēram, no Aināra Šlesera uzstāšanās hojekā, kas tika izsvilpta.

Nedomājat, ka, ja neatceltu lokomotīvju principu, Vienotība nebūtu dabūjusi vēl vairāk balsu, pateicoties lielajam Dombrovska fanu lokam?

Domāju, ka būtu. Tas visvairāk noņēma balsis partijām, kurām ir populārākie līderi. Bet kopumā jaunievedumu vērtēju pozitīvu, arī ietekmē uz Vienotības rezultātu, jo mums bija salīdzinoši daudz nacionāli atpazīstami līderi, ko varējām piedāvāt ikvienā reģionā. Pozitīvi arī tas, ka šī sistēma kandidātiem pašiem lika vairāk strādāt, iedziļināties.

Bet vai tas neveicināja arī iekšējo rīvēšanos, ņemot vērā vēl palielināto konkurenci, partijām apvienojoties?

Arī, bet iekšējā konkurence arī uzrāda katra spējas. Turklāt priekšvēlēšanu laikā vienmēr ir saspringts klimats arī partiju iekšienē. Bet tas ir arī vērtīgs laiks, jo parāda, kuri cilvēki ir spējīgi, kuri mazāk spējīgi, kuri vairāk runā, mazāk dara. Tik motivēti cilvēki veidot savu individuālo kampaņu kā tieši Vienotības laikā, neesmu redzējusi nevienās no iepriekšējām vēlēšanām! Lokomotīvju sistēmas laikā komunikācijas bija vairāk pēc principa: “Mums vajag Repši dabūt uz Kurzemi, vajag dabūt uz Latgali”, kur viņš arī aizbrauca, ieguva JL 26 mandātus, un ļoti daudzi kļuva par deputātiem, tai skaitā Edgars Jaunups.

Cik daudz kampaņu taisīja reklāmas aģentūra „McCann Erickson Riga“, cik citi?

Ar „McCann Erickson” JL strādāja jau vairākus gadus, šīs ir trešās vēlēšanas. Aģentūras izvēle, manuprāt, ir viena no veiksmes atslēgām, jo aģentūras cilvēki, atšķirībā no Ērika Stendzenieka, politisko reklāmu neveidoja kā tomātu pirkšanu tirgū, bet piegāja darbam kā sociālam procesam, kas vairāk jāskaidro, ne tik daudz jāreklamē, saprata, ka jāmeklē jaunas metodes, kā pasniegt sevi un izgaismot konkurentu vājumu. Viņi bija iekšā jau, sākot jau no Vienotības vizuālās identitātes izveides pagājušā gada nogalē kā konsultants, un kā aģentūra kampaņai tika izvēlēta pavasarī. Ziņa, vēstījums nāca no politiķiem, iepakojums, radošie risinājumi, kā to pasniegt – no aģentūras. Tas bija pretēji PLL, kur no reklāmistiem arī nāca ziņa, kas radīja problēmas.

Man aizdomīgi šķita, ka „McCann Erickson Riga“ direktors Ainārs Ščipčinskis gan apkalpo apvienību kampaņā, gan ziedo maksimālo summu – 18 000 latu JL. Parasti šādos gadījumos rodas aizdomas par “otkatiem” un shēmam.

A. Ščipčinskis ir veiksmīgākais cilvēks reklāmas biznesā Latvijā, ar nopietnāko aģentūru, kurš, daudzus gadus strādājos reklāmā, ir nopelnījis daudz naudas, ir patriots.

Jaunā laika?

Tās politikas, kuru piedāvā tai skaitā JL un Vienotība. Ščipčinskis ļoti labi saprot, ka bez resursiem, kampaņu izveidot nevar, un, redzot, ka ar naudas piesaisti mums iet grūti, kā bagāts cilvēks, kurš to var atļauties, jūt pilsonisku pienākumu ne tikai aiziet uz vēlēšanām, bet arī noziedot, rādot arī priekšzīmi citiem, neslēpjoties aiz citiem vārdiem. Ziedo atklāti, nebaidoties, ka no konkurentu nomelnošanas. Ja uzņēmēji nepārvarēs bailes ziedot politķiem tikai tāpēc, ka mediji viņus pēc tam turēs aizdomās, politika Latvijā tīra nekad nebūs. Tādu cilvēku priekšā kā Ščipčinskis, Donāts Vaitaits, kas pirms vēlēšanām ziedoja četrām partijām, noņemu cepuri tāpēc, ka viņi nebaidās.

Zināt Vaitaiti arī personīgi?

Nekāds draugs, atšķirībā no Ščipčinska, viņš man nav, bet pazīstu Vaitaiti kā uzņēmēju, mūsu ekonomikas ministrs Artis Kampars bijis viņa rūpnīcas atklāšanā. Šajā aspektā nav svarīgi, vai viņi ziedoja Vienotībai, PLL, vai ZZS. Svarīgi, ka cilvēki saprot, ka partijas jāatbalsta arī finansiāli, ja vēlamies, lai politiķi nekorumpētos, lai vēlēšanās nedominē melnās naudas.

Kāpēc bija grūtības piesaistīt ziedojumus? Krīzes laiks, vai varbūt PLL ar savu uzņēmēju aizstāvju karogu nosmēla krējumu?

Pietiekami ilgi esmu darbojies partijā ar finanšu piesaisti, un skaidri varu teikt, ka faktori tam ir divi. Pirmais – krīze. Cilvēkiem ir mazāk naudas, daudzi uzņēmēji pat savus personiskos resursus investējuši biznesā, lai to glābtu. Otrs – cilvēki baidās ziedot, jo baidās tikt izvazāti pa medijiem, baidās, ka politiķi baidīsies pieņemt objektīvus lēmumus attiecībā uz viņiem, kur viņi būs uzvarējuši godīgā konkursā, ka uzvara tiks saistīta ar ziedojumu partijai. Protams, PLL ir bijušas noturīgākas, ilglaicīgākas attiecības ar uzņēmējiem, kas viņiem arī nodrošinājis lielāku finansējumu, arī viņu pašu līderi finansiāli ir ļoti spējīgi un var vieglāk uzrunāt saistīto cilvēku loku. Bet tādu īpašu ziedotāju pārmešanos uz PLL vai tagad atpakaļ, neesmu jutis.

Pieminētais Vaitaitis maksimālo summu – 18 000 latu ziedojis divām Vienotības partijām, apvienībai kopā 36 000. Vai šajā un partiju apvienību gadījumā vispār vienas personas ziedojuma ierobežojums pēc būtības netiek pārkāpts, nekļūst ļoti nosacīts?

Tāda situācija ir ne tikai Vienotības, bet visu apvienību gadījumā. Iespējams, likumdevējam par to jāpadomā. Bet labi, ka cilvēks noziedojis atklāti, nevis izmantojis savus draugu draugus.

Uzkrītoši, ka vienīgi JL starp sponsoriem ir vairāki lielziedotāji, bet Pilsoniskās Savienības (PS), SCP un arī Vienotības naudas struktūra izskatās pavisam savādāk – mazākas summas, mazāk ziedotāju no malas. Ar ko to skaidrojat?

JL, atšķirībā no PS un SCP tomēr ir pieredzējušāka un strukturāli daudz spēcīgāka un noturīgāka partija, tai skaitā sadarbībā ar uzņēmējiem, mums ir bijusi uzņēmēju padome, esam premjera partija, kas ir zināma priekšrocība finanšu piesaistē, jo uzņēmējs jau arī skatās uz potenciālu.

Bet arī Vienotībai kā apvienībai neziedoja tik daudz un tādas summas vienā reizē kā JL. Sponsori tik ļoti netic Solvitas Āboltiņas proponētajai partiju saplūšanai?

Sākotnēji finanšu piesaistei nebija nekāda kopēja organizatoriskā struktūra, naudas vākšana bija organizēta partiju atsevišķo struktūru iekšienē, tika izveidota viena partija, šis darbs kļuva centralizēts.

Šis atšķirīgais uzņēmēju atbalsts dažādajām Vienotības partijām nevar kaut kā atsaukties uz deputātiem, kuru sastāvs lielā mērā būs nomainījies, būs jauni, politikā nebijuši cilvēki? Tomēr šie uzņēmēji, ziedojot, paļāvušies ja ne uz konkrētu lēmumu pieņemšanu, tad politisko, ekonomisko kursu gan.

Domāju, ka vairāk tomēr nē, nekā jā. Protams, Vienotība ir tikai veidošanā stadijā, bet nešaubos, ka tā izveidosies par vienu partiju.

Neraugoties uz šķelšanās vēsturi?

Tieši tāpēc, ka esam reiz šķēlušies, zinām, ka vēlreiz to neizdarīsim. Esam piedzīvojuši šo kļūdu, spējuši to aztīt, sanākt kopā un uzvarēt vēlēšanas - tas ir fundamentāls pamats, lai otrreiz to nepieļautu. Līdz ar to bažas, ka sašķelsimies, ir mūsu konkurentu pēdējā cerība.

To dzirdējām arī pirms sašķelšanās!

Teica, ka neizveidosim vienu sarakstu – izveidojām! Tagad arī. Es saku, ka izveidosim vienu partiju gada laikā.

Bet, runājot par finanšu piesaisti, tam, ka no Vienotības vairāk veicies JL, ir objektīvi iemesli - premjera faktors, partija ar lielākām saknēm... To saprot gan JL, gan mūsu kolēģi, un uz šobrīd, kas ievēlēti 33 Vienotības deputāti, neskatāmies, kurš, kam, cik naudas iedevis, bet raugāmies, kas būs pēc pus gada, gada: viena partija, kurai finanses jau tiks piesaistītas centralizēti.

Ko Saeimā darīs tik daudz korupcijas apkarošanas speciālisti (L. Čigāne, R. Kārkliņa, A. Loskutovs, A. Latkovskis), ja jau Vienotība būs lielākā varas turētāja?

Kompetence šajā jautājumā ir, vara arī ir, un tagad sabiedrībai ir tiesības pieprasīt, lai arī šajā jomā būtu visas iniciatīvas un lēmumi, lai nevarētu vairs žēloties, ka kaut kas nav kārtībā ar likumdošanu, tāpēc ir problēmas ar korupciju. Šis ir Vienotības pienākums – beidzot atrisināt šo problēmu no likumdošanas viedokļa, iedot visus instrumentus attiecīgajām institūcijām, lai cīņa ar korupciju būtu efektīva. Vienlaikus visiem risinājumiem jābūt samērīgiem un loģiskiem.

Ja sākotnēji partijas lika cerības uz sabiedrisko pieprasījumu pēc kompetences uzņēmējdarbībā, redzam, ka vēlētāji par to nav nobalsojuši. Vismaz no Vienotības ievēlēji lielākoties teoretizētāji, runātāji, apcerētāji, nevis biznesā pieredzējuši cilvēki.

Nepiekrītu. Parlaments nav vienas sabiedrības grupas pārstāvniecība. Vienotība diezgan samērīgi pārstāv dažādās grupas, mums ir ļoti jauni deputāti – Klāvs Olšteins, Eduards Smiltēns, Guntars Galvanovskis – nevienam nav 30, ir pieredzējuši cilvēki ekonomikā – A. Kampars, Andris Vilks, V. Dombrovskis, Aigars Štokenbergs, mums ir cilvēki, kas pārstāv nevalstisko sektoru, virkni citas jomas. Nevar būt ilgtspējīga politika, ja tikai viena grupa dominē, pasarg Dievs, vienīgi ekonomikas speciālisti! Tad pensijas tiktu saīsinātas vienā rāvienā, jo no ekonomikas viedokļa izdevīgākais un labākais risinājums ir ņemt naud nost jomām, kuras neražo. Bet mēs saprotam, ka to nedrīkst darīt un to nedarīsim.

Jo vienreiz jau izdarījāt.

Jā, un tā bija kļūda. Valsts uzdevums nav tikai un vienīgi attīstīt ekonomiku, bet arī rūpēties par dažādām sociālajām grupām, tādēļ es ļoti baidītoes no tādas varas partijas, kurā dominētu tikai ekonomisti. Mums viņi ir, bet veselīgā iekšējā konkurencē ar citu sociālo grupu pārstāvjiem.

Domājot gan par partiju saplūšanu, gan darba koordinēšanu starp valdību, Saeimu, ir apzinātas riskantākās tēmas apvienības iekšienē, kur varētu būt viedokļu atšķirības, šķelšanās risiki? Piemēram, par to pašu strādāšanu valdībā ar SC, viedokļi par ko daloties samērā līdzīgās daļās?

Kritiskie jautājumi iekšienē ir. Viens – nacionālie, par to, cik lielā mērā tie jāakcentē pašlaik.Ir pārstāvji, kas uz to liek lielāku uzsvaru, piemēram, Ģirts Valdis Kristovskis un citi PS biedri, ir cilvēki, kas uz to akcentē mazāk, piemēram, A.Štokenbergs un SCP pārstāvji. JL ir kaut kur pa vidu. Ir atšķirīgi viedokļi attiecībā uz progresīvā iedzīvotāju ienākuma nodokli (IIN), kur JL ir liberālāks un labējāks, uzskatot, ka progresīvs IIN ir šķērslis veiksmīgai ekonomikas attīstībai, bet ir apvienībā cilvēki, kas uzskata, ka primārs ir sociālais taisnīgums šā nodokļa izskatā.

Ir vēl pāris jautājumi, bet esam tuvu tam, lai vienotos, kā tos risināt līdz brīdim, kad tiek izveidota viena partija – tad partijas valde pieņems lēmumu, un tā būs kopējā pozīcija. Līdz tam jāmeklē īpašs mehānisms. Es to redzu kā vairākumu Saeimas frakcijā un valdē - šis dubultais jā kā nepieciešamais kvorums, ar kuru, katrai atsevišķai partijai, paliekot mazākumā, jāspēj samierināties.

Ja frakcija saka nē, valde – jā, vai otrādi, ko tad?

Tad jāmeklē kompromiss. Esam atraduši kompromisus ļoti sarežģītos jautājumos politiskā piedāvājuma formulēšanas laikā, un esmu pārliecināts, ka to spēsim arī turpmāk.

Un, ja šāds dubultā vairākuma lēmums tiek pieņemts, tad balsojumos Saeimā darbojas stingra frakcijas disciplīna?

Protams! Demokrātijas ābece ir: mazākums pakļaujas vairākumam!

Jums ir pārliecība, ka visi ievēlētie deputāti būs ar mieru tai pakļauties?

Man ir pārliecība, ka ievēlētie deputāti saprot komandas darba nozīmi, un redz, ka strādājot kopā, var sasniegt daudz, bet atsevišķi – nevar sasniegt neko. Manuprāt, arī apvienības jaunie politiķi to saprot, bet šī būsu pēdējā Saeima tiem cilvēkiem, kuri to nesaprot! Visi, kas Vienotību mēģinās šķelt no iekšienes, manuprāt, būs nolemti politiskai iznīcībai, jo to vēlētājs nepiedos nekad cilvēkiem, kas nāca ar saukli: “Mēs būsim vienoti!”, bet savu savtīgo, personisko ambīciju dēļ šo organizāciju sašķeltu. Domāju, viņiem politikā nebūs nākotnes.

Tas skan kā brīdinājums.

Tas ir brīdinājums, pirmkārt, pašiem sev. Ir jādomā, ko dara! Esam gājuši caur šķelšanos, esam redžējuši, ka tā mūs noveda tuvu iznīcībai. 3,5% - bija reitings 2008.gada janvārī!

Kāds mandāts no šī aspekta ir V. Dombrovska piedāvājumam SC par ministra deleģēšanu?

Līdz galam par to vēl valdē nav lemts. Bet sarunu vedēji, kas ir trīs partiju vadītāji un Dombrovskis, ir tālredzīgi vienojušies, ka debate ar SC ir nepieciešama. Un Dombrovskis to redz partnerībā uz īpaša līguma pamata.

Bet tas ir tikai Dombrovska piedāvājums, vai tam ir kāds partijas mandāts?

Viņam ir sarunu vedēju grupas mandāts - trīs partiju vadītāji ir ļoti nopietns mandāts. Partijas par to, kāds konkrēti varētu būt attieksme pret vienu vai otru modeli, lems brīdī, kad Dombrovskis atnāks uz Vienotības valdi ar sarunu rezultātiem. Bet šobrīd kā ideālo risinājumu redzam esošo koalīciju ar zināmu sadarbību parlamentārā līmenī un, iespējams, arī valdības līmenī ar SC.

Un kā ar attieksmi pret koalīciju ar VL!-TB/LNNK, no kuras Saeimā no tēvzemiešiem ievēlēts tikai Dzintars Rasnačs, un pārējie – VL! biedri, kas aktīvi svītrojuši ārā tēvzemiešus, uz kuriem ar bažām raugās starptautiskā sabiedrība, ar kuriem pašiem bijusi negatīva sadarbības pieredze?

Mums rodas ļoti daudz jautājumu. Esošā koalīcija kā vērtība bija tāpēc, ka tā iznesa ļoti daudz smagus lēmumus. Protams, ja skatāmies uz VL!-TB/LNNK Saeimas jauno frakciju, tad tie nav tie cilvēki, kas šos lēmumus pieņēma, tie nav tie cilvēki, kas parakstījās zem Dombrovska valdības deklarācijas, kas balsoja par visiem šiem grūtajiem lēmumiem. Mums viņiem ir ne mazāk jautājumu kā SC, primāri par ekonomiku. Kad Raivis Dzintars un viņa kolēģi spēs noformulēt savu attieksmi un gatavību balsot par ļoti grūtiem un nepopulāriem lēmumiem un neradikalizēt nacionālos jautājumus, spriedīsim tālāk.

Prasīsiet viņiem kaut kādu apņemšanos par uzvedību 16.martā?

Es negribētu koncentrēties uz vienu konkrētu kalendāra dienu, lai gan, protams, arī par to būs noepietnas debates. R. Dzintaram šobrīd jāsaprot, vai viņš pāraugs koalīcijas deputāta un viena no koalīcijas partiju līderiem ampluā, vai paliks šuras grupas radikāļu līdera ampluā, kādā viņš bijis līdz šim. Tas ir viņa kā personības izaugsmes jautājums. Šobrīd nesaku, ka viņš to nespēj, viņam ir ļoti augsts potenciāls, bet redzēsim.

Tad nevar teikt, ka viņi jau simtprocentīgi ir valdībā.

Var viennozīmīgi teikt, ka viņiem ir piedāvājums būt valdībā. Bet bez piedāvājuma būs jāliek arī paraksti zem valdības deklarācijas, kurā būs ļoti grūti un svarīgi principi. Daudziem būs aicinājums iet populisma taku, bet mums bija divi galvenie populisti, kas abi palika ar astoņiem mandātiem. Runāt par to, kas beigās būs koalīcijā, varēsim tad, kad viņi būs uzlikuši parakstus zem valdības deklarācijas, kurā būs lēmumi par budžeta konsolidāciju, iespējams, vairāk kā par 350 miljoniem latu.

Vai var veidoties kāda valdības veidošanas un Rīgas domes sinerģija? Atceramies paša izteikumus īsi pirms vēlēšanām par it kā A. Šlesera izteikto piedāvājumu gāzt N. Ušakovu, tāpat dzirdētas LPP bažas par viņu izslēgšanu no koalīcijas, to veidojot SC un Vienotībai.

Domāju, ka Rīgas dome iegūtu, ja būtu partnerība ar valdību. Ja izdosies kāda sadarbība ar SC, nav šaubu, ka arī Rīgas domes vadībā tiks iesaistīti Vienotības pārstāvji. Bet es personīgi domāju, ka nav domē jāmaina koalīcija, bet jāiesaista otra lielākā frakcija – Vienotība ar 22 deputātiem – vadībā, iedodot atbildību par kādām jomām. Ja izveidosies sadarbība ar SC valdībā, esmu pārliecināts, ka izveidosies sadarbība arī Rīgas domē. Bet esmu pret LPP cilvēku mešana ārā no amatiem komitejās.

Ja jau tik daudzskaitlīga frakcija ienāk koalīcija, nevar nebūt nomešana no amatiem, jo ar tiem būs jāpadalās!

Paliek vicemēra amats tukšs, arī Dolgopolovs ir ievēlēts, iespējams, var arī kādā vienā otrā pozīcijā kādu nomainīt, bet tas ir ļoti nosacīti. Domē nevajadzētu tā kultivēt politiskās lietas. Arī JL 2005.gadā Rīgas domē ieviesa pārāk politizētu noskaņojumu. Nevajag! Tā tiešām ir primāri saimniecisku jautājumu risināšanas institūcija. Protams, vienmēr ir lielās politikas atskaņa, bet, jo mazāk tās būs, jo labāk Rīgas domei. Domāju, Šlesers ar Ušakovu izdarīja rupju kļūdu, tik fundamentāli nošķirot pozīciju un opozīciju. Viņi negribēja sevi asociēt ar varas partiju, domājot, ka kā opozīcijas partijas Saeimā atkārtoti iejās baltā zirgā. Šo plaisu mazinot, Vienotību iesaistot, bet neveicot fundamentālas pārbīdes posteņos, iegūs visi. Šis ir brīdis zināmam izlīgumam, trīs gados kopā Rīgas domē, četros valdībā var ļoti daudz izdarīt.

Rīgas domes jautājums valdības veidošanas sarunās tiek celts?

To mēģina visu laiku celt, bet es iesaku to šobrīd neskart, jo tas ir otršķirīgs un apgrūtina būtiskāko – valdības veidošanu. Vispirms jāsaprot, kāda ir valdības deklarācija un kas zem tās var parakstīties. Nav šaubu par mums un ZZS, kas ir ļoti nopietns kodols nākamajai valdībai, ir jautājums par VL!/TB/LNNK un par to, vai SC ir gatavs iet uz zināmu partnerību ar valdību īpaša līguma ietvaros, iekļaujoties parlamentā noteiktās pozīcijas attiecībā uz kādiem amatiem un varbūt arī valdībā.