Sestdien aizvadītais “Vienotības” kongress aizritēja labākajās “vienīgās pareizās partijas” kongresu tradīcijās. Viss, ko darām, ir labi, pareizi, un labāk par mums neviens nevar. Mēs vienīgie – valsts sekmīgas attīstības garants. Ne vārda patiesas paškritikas, ne vārda par skandāliem, kas pēdējā gada laikā saistījušies ar “Vienotības” vārdu.
Tā vietā partijas valdes priekšsēdētāja Arvila Ašredena standartfrāzes: “Mūs visus vieno “Vienotības” vērtības. Esam vienoti izpratnē par godīgu, atbildīgu un kompetentu politiku...” un tā tālāk, tādā pašā garā. Kādas ir “Vienotības” “vērtības”, mēs labi redzējām Krišjāņa Kariņa lidojumu skandāla laikā. Vainīgi vienmēr ir citi, bet, ja nekādi citādi nevar, tad jāatrod grēkāzis, ko mest pār gaisa balona groza malu laukā.
Esmu bijis neskaitāmos partiju kongresos. Jau sen partiju kongresos nenotiek nekādas partiju frakciju cīņas, nopietnas ideoloģiskās vai politiskās diskusijas par vēlamo nākotnes virzību. Visu partiju kongresi tiek rīkoti galvenokārt birokrātisko procedūru dēļ, lai viss atbilstu statūtos rakstītajam. Iekšpartejiskie politiskā kursa vai kadru jautājumi tiek risināti pirms kongresiem šaurā lokā. Ja nepieciešams, pat individuāli “apstrādājot” (visbiežāk ar kaut kādiem nākotnes amatu vai citu labumu solījumiem) atsevišķus grūtāk valdāmus delegātus. Kongress tikai apstiprina iepriekš partijas vadības šaurā loka pieņemtos lēmumus.
Un tomēr. Par spīti kongresu gludajam iesaiņojumam, parasti tur kaut kādās niansēs pavīd patiesais noskaņojums partijā. Šoreiz šis noskaņojums parādījās dažas dienas pirms paša kongresa vairākās it kā savstarpēji nesaistītās publikācijās ar vienu kopējo ideju - Ašeradens “nevelk”.
Šīs publikācijas, kuras izskatījās pēc zināmas kampaņas (neapgalvoju, ka tās tiešām tādas bija), iniciēja runas par tā “Vienotības” politiskā grupējuma, kurš saliedējies ap Eviku Siliņu, vēlmi pilnība atbrīvoties no Ašeradena un viņa politiskās ēnas. Izskanēja versija, ka atbilstoši Krišjāņa Kariņa aprobētajai metodei, kad, liekot citai partijai nomainīt kādu ministru, jāmaina arī paša partijas ministrs, varētu notikt satiksmes ministra Kaspara Briškena nomaiņa, solidāri nomainot savu finanšu ministru Ašeradenu.
Kongresā uzrunu pirmais teica partijas (nevis partiju apvienības “Jaunā vienotība”, bet gan vecās partijas “Vienotība”) līderis Ašeradens. Absolūti nekas neliecināja, ka viņš būtu kritis kādā nežēlastībā vai partijā notiktu šķelšanās. Izņemot vienu punktu. Ašeradens apliecināja, ka nākamajā “Vienotības” kongresā, kas būs pēc gada, kad viņam izbeigsies partijas vadītāja divu gadu termiņš, viņš uz šo amatu vairs nekandidēs.
Līdz ar to pamazām no skatuves noiet tie politiķi, kuri 2011. gada 6. augustā Valkā dibināja šo partiju (apvienojoties “Jaunajam laikam”, “Sabiedrībai citai politikai” un “Pilsoniskajai savienībai”). Priekšplānā izvirzās tā dēvētie zatlerieši, kuri politikā ienāca līdz ar Zatlera Reformu partijas dibināšanu tajā pašā 2011. gadā un kuri jau uz 2014. gada Saeimas vēlēšanām iekļāvās “Vienotības” rindās.
Šis “Vienotības” kongress notika ar skatu uz nākamgad paredzētajām pašvaldību vēlēšanām. Kongresā netika slēpts, ka cīņa par “Rīgas atslēgām” būs izšķirošā. To arī uzsvēra vairāki kongresa runātāji. Tajā pašā laikā nekāds stratēģiskais kurss, “ģenerālā līnija”, ar kuru partija ies uz šīm vēlēšanām, netika iezīmēts. Šāda politiskā nekonkrētība Latvijas politikā raksturīga gandrīz visām partijām. Īpaši pašvaldību vēlēšanās, jo tajās partijas cenšas aptvert pēc iespējas plašāku elektorālo “tvērumu”. Būt pēc iespējas iztapīgas visiem, savās programmās saliekot visu, ko vien var salikt, daudz nedomājot, kas reāli tiks realizēts.
Šādā situācijā, kad visi sola visu, svarīgāks par partiju programmām kļūst šo partiju tēls. “Vienotība” šajā ziņā konsekventi turpina kultivēt šo gudrās, atbildīgās, pareizās partijas tēlu, kuru vēl atceramies no 2014. gada Saeimas vēlēšanu kampaņas saukļa: “Augsim gudri”.
Lai kā politiskie konkurenti ironizētu par “Vienotības” “gudrību” un “mūžīgo pareizību”, var tikai apbrīnot viņu spējas tik ilgstoši un, jāatzīst, sekmīgi tā pozicionēties. Īpaši tas partijai izdevās 13. Saeimas laikā, kad “Vienotības” konkurenti ar daudz lielāku mandātu skaitu izskatījās gluži kā no ķēdes (vecāku uzraudzības) norāvušies pusaudži un “Vienotībai” izdevās uzdoties par vienīgo “pieaugušo” istabā.
Nav šaubu, ka līdzīgu pozīciju “Vienotība” ieņems gaidāmajās pašvaldību vēlēšanu cīņās. Rīgā tās nišas konkurents būs “Progresīvie”, kuriem pēc Mārtiņa Staķa došanās uz Briseli būs nopietnas līderu problēmas. Vai Justīnei Panteļejevai pietiks spēka saturēt kopā visai dažādos un grūti valdāmos partijas biedrus? Vai Mārtiņš Kossovičs būs gatavs pakāpties maliņā un laist pa priekšu “jaunos, daudzsološos”?
“Vienotībai” šajā ziņā viss ir kārtībā. Rīgā stabili valda Viļņa Ķirša/Olafa Pulka tandēms, kurš jau gandrīz vairs nav atšķirams no kādreizējā Nila Ušakova/Andra Amerika tandēma. “Vienotība” Rīgā maksimāli cenšas norobežoties no “Progresīvo” nosacītajiem autonīdējiem (stabiņu licējiem) un uzsvaru liek uz ielu brauktuvju remontiem (bez veloceliņiem).
Jau šobrīd skaidrs, ka līdz nākamgad paredzētajām vēlēšanām vairums partiju (ne tikai “Vienotība”) centīsies neredzēt velobraucēju, stāvdrāžu un citu mikromobilitātes transporta līdzekļu strauji augošo skaitu pilsētas satiksmē. Šai “neredzēšanai” ir konkrēts elektorāls pamats. Šo satiksmes dalībnieku starpslāni starp autotransportu un kājāmgājējiem vienkārši nav kur likt, neradot neērtības citiem.
Pagaidām cietēji ir gājēji, jo šī mikromobilitātes transporta plūsma galvenokārt pārvietojas pa gājēju ietvēm (nereti arī tad, ja uz brauktuves ir veloceliņš). Tā kā lielākā politiski aktīvā sabiedrības daļa (tajā skaitā paši partijas funkcionāri) pārvietojas pa Rīgu ar autotransportu, tad viņu izpratnē autovadītājus aizskart nedrīkst, neriskējot ar zaudētām balsīm vēlēšanās. Tāpēc uzsvars gaidāmajās vēlēšanās būs līdzīgs kā sestdien aizvadītajā partijas kongresā - gludas, pareizas frāzes ar vispārpolitisku, sadzīviski nekonkrētu raksturu. Apmēram: “Neatdosim Rīgu Šleseram”, lai gan ar ko pēc vēlēšanām tiks mesti kopā kauliņi, neviens šodien nepateiks.
Kā novērotājs no malas varu tikai teikt, ka “Vienotības” publiskā retorika: mēs tie labākie, kas nekad nekļūdās (bet, ja kādam šķiet, ka tomēr kļūdās, tad viņš ir pret mums vērstās “nomelnošanas kampaņas” dalībnieks), Latvijas apstākļos ir tā politiskā stratēģija, kura, kā liecina vēsture, nes labākos augļus.
Lozungi “Uz priekšu, uz saulaino tāli! Pareizā virzienā ejam, biedri!” cilvēkiem patīk, un viņi šo politiku atzinīgi novērtē balsošanas kabīnē. Tiesa, tikai līdz brīdim, kad visiem kļūst skaidrs: bet karalis taču ir kails. Un vispār viņš nav nekāds karalis, bet gan viltus vadonis, kurš mūs aizvedis nevis uz saulaino tāli, bet uz purva slīkšņu.
