Saruna ar vēlēšanu apvienības Vienotība valdes priekšsēdētāju un partijas Pilsoniskā savienība valdes priekšsēdētāju Ģirtu Valdi Kristovski.
Ko jūs teiktu, lai pārliecinātu vēlētājus balsot par jūsu sarakstu un iepretim jūsu uzvārdam vēl papildus ievilktu krustiņu?
Ja runā par mani, par manu darbību valsts un sabiedrības interesēs liecina mana politiskā darbība no 1987. gada līdz 2010. gada jūlijam. Jebkurā darbā, kuru esmu veicis, esmu sasniedzis rezultātu. Lai kādi amati man ir uzticēti, visos ir bijuši rezultāti. 1988. gadā es sarīkoju Ventspilī 12 000 cilvēku demonstrāciju un pašvaldības vadītājs atkāpās. Tad uz Ventspili partijas CK atsūtīja Aivaru Lembergu, lai "ieved pilsētā kārtību". Kopš tā laika esmu vairāk nekā divdesmit gadus darbojies politikā un septiņus gadus esmu bijis valdībā, bet es neesmu miljonārs. Iespējas man ir bijušas tāpat kā daudziem citiem, un, ja es būtu gribējis šīs amata iespējas izmantot, droši vien būtu varējis būt kāda valsts vai pat Ventspils uzņēmuma padomē, bet savas dzīves laikā es neesmu bijis neviena uzņēmuma padomē. Esmu turējis zem sava goda kā politiķim iet šāda veida peļņā. Ja runājam par Pilsonisko savienību, šāda tipa cilvēku, kas domā līdzīgi kā es, partijā ir ļoti, ļoti daudz. Līdzīgi cilvēki ir pulcējušies citās apvienības Vienotība partijās. Privatizācijas un īpašuma maiņas periodā tika sagrauts morāli ētiskais klimats sabiedrībā. Sabiedrība deviņdesmito gadu sākumā bija ļoti radoša un ar lielu pacēlumu cerēja, ka sāksies jauni laiki. Diemžēl daudzi krēslus izmantoja kā iespējas kļūt par nākamajiem naudīgajiem oligarhiem. Ar to mēs atšķiramies. Vienotībā ir pieredzējuši cilvēki, kuri jau ir izturējuši pārbaudi politikā un kuru vērtību sistēma atbilst rietumnieciskas, demokrātiskas Latvijas nākotnes interesēm.
Valsts nozagšana, ekonomiskā lejupslīde, morāli ētiskā degradācija ir konkrētas politikas un politisko pasūtītāju darbības sekas. To nedrīkst atstāt bez ievērības.
– Visi jau ir bijuši šajā politiskajā procesā iekšā, izņemot Saskaņas centru, kas pēc šādas loģikas ir vienīgais neaptraipītais. Vai tas nozīmē, ka šo spēku redzat kā tuvāko sabiedroto?
– Kad cilvēki darbojas politikā, viņu redzeslokā ir sabiedrība pilnā spektrā. Bieži vien vērtējumi, kas ir balts un kas ir melns, tiek radīti, izejot no kaut kādām pozīcijām, kas bieži vien ir subjektīvas. Tāpēc es nepiekrītu uzstādījumam, ka mēs esam kādi neaptraipītie, kas nekad nav kļūdījušies. Pieredze bieži vien rodas grūtās situācijas, kad cilvēki redz, ka no neveiksmēm neviens nav pasargāts. Kopumā runāt, ka vieni ir tie pareizie un veiksmīgie, bet citi nepareizie, arī nevar. Ja runājam par Saskaņu, politikā bieži vien runā – jūs ar to iesiet, ar to ne, bet visi zina, ka to, kā izkārtojas koalīcijas vai kā rokās nonāk vara, nosaka vēlētāji. Tāpēc manā uztverē pārmaiņas sabiedrībā raksturo vēlēšanu rezultāti jeb arī tas, ka veselais saprāts pēc vēlēšanām pasaka, kā rīkoties tālāk. Mūsu mērķis, ja runājam par Vienotību, ir turpināt pārstāvēt Rietumu ievirzes, Eiropas demokrātijai raksturīgo politiku. Ja runājam par Saskaņu, tagad mēs redzam arī viņiem daudzas pazīmes, kas liecina, ka arī viņi mainās un parādās rietumnieciskas ievirzes pazīmes. Taču spektrā līdz Saskaņai ir vesela virkne nacionālas ievirzes partiju, kuras no vērtību viedokļa ir daudz tuvākas mums. Bet ir kaut kādi aspekti, kas mums šķiet nesaprotami.
– Piemēram?
– Piemēram, kāpēc Tautas partija un LPP/LC par partiju vadītājiem ir izvēlējušies biznesmeņus. Politikā ir jādarbojas politiķiem, nevis biznesmeņiem.
– Atceroties pēdējās pašvaldību vēlēšanas un jūsu uzstāšanās reizes partijas kongresos, rodas iespaids, ka jums ir kaut kāds personisks naids pret Aināru Šleseru. Kāpēc?
– Nē, man nav nekāda personiska naida. Ja mēs paskatāmies Latvijas tautsaimniecības evolūciju, viltus pacēlumu un katastrofālo lejupslīdi, tās ir sekas šai ideoloģijai, kuras galvenais ideologs ir Šlesers. Cilvēks bez jebkādiem aprēķiniem, bez profesionālas izglītības, izmantojot tikai savu fizisko spiedienu, ir panācis situāciju, kad daudz gudrāki un izglītotāki cilvēki iet viņa pavadā. Tas ir tas, ko esmu vienmēr teicis, – valsti nevar nodot avantūristu rokās. Viņš uzskata, ka ekonomika notiek viņa kabinetā. Viņu interesē tikai daži lielie projekti. Šo cilvēku miljoni nav nopelnīti smaga darba, izglītības, intelektuālo zināšanu rezultātā. Man ir žēl, ka tauta ar otro vilni varētu nonākt šādu tuvredzīgu mērķu kārtotāju un spekulantu rokās.
– Jūsu un jūsu partijas zvaigžņu stunda bija pērn pēc pašvaldību vēlēšanām, kad sasniedzāt labus rezultātus. Tad jūs bijāt zirgā, bet tagad arvien vairāk nonākat Jaunā laika un premjera Valda Dombrovska ēnā. Kā sadzīvojat ar šo otrā numura lomu?
– Pieredze politikā pa šiem gadiem man ir uzkrājusies liela, un man ir pa spēkam risināt daudzus lielus un valstiskus uzdevumus. Pirms nepilna gada mēs izvēlējāmies mērķi veidot Vienotību, un šis mērķis bija balstīts uz principu, ka konkurences cīņā mēs katrs atsevišķi zaudēsim spēkus, cīnoties savā starpā, un tāpēc pareizā izvēle ir apvienoties. Ja mēs par to esam izšķīrušies, tad saprotam, ka konkrētā situācijā mums ir viens premjerministra kandidāts, un es uzskatu, ka izvēle ir absolūti pareiza, jo mums ir veiksmīgs premjera kandidāts Dombrovskis. Pirms viņš tika atzīts par veiksmīgu kandidātu, viņam bija jāiziet viss šis smagais ekonomikas lejupslīdes apturēšanas ceļš. Tagad jau lietas iet kalnup, un mēs pārliecinoši varam to pierādīt. Izvēle par to, ka mums ir viens pārliecinošs premjerministra kandidāts, ir pareiza. Vai es personiski ar to varu samierināties? Protams, dzīvē vienmēr ir jāspēj sevi racionāli nolikt to uzdevumu izpildei, kuri ir. Es šo gadu esmu veltījis, lai turpinātu attīstīt Pilsonisko savienību. Esam ļoti nostiprinājušies arī intelektuāli un profesionāli. Mums ir nākuši klāt daudzi spēcīgi cilvēki. Esmu daudz darījis, lai trīs partijas savienotu vienā kopumā, kas tomēr ir ļoti sarežģīts process, jo divas no trim partijām ir ļoti jaunas. Visi saka, dodiet jaunajiem iespējas politikā, bet jaunie ienāk politikā bez pieredzes. Nav tā, ka kāds jaunais atnāk politikā un uzreiz jau ir profesionālis.Visu laiku ir kaut kas jāmācās klāt, jāiet darba grupās, un pēkšņi izrādās, ka ekonomika nav tikai viena sava uzņēmuma pieredze kaut kādā šaurā nozarē. Ir jāredz plašāk, jāsāk domāt valstiski. Tomēr pat tad mūsu sarakstā puse ir tā sauktās jaunās sejas.
– Vai šie cilvēki, kuri nāca uz partiju, ziedoja savu brīvo laiku, darīja melno darbu pašvaldību vēlēšanās un cerēja, ka tagad uz Saeimas vēlēšanām tiks sarakstā samērā augstā vietā, nejūtas vīlušies, ka pēkšņi partijā ir desmit jaunas personas no lietussargu grupas, kuras bez iepriekšējā partijas darba tiek iekļautas sarakstā? Vai pirms lietussargu grupas uzņemšanas apspriedāties ar partijas biedriem?
– Pilsoniskajā savienībā katrs cilvēks iestājas individuāli. Nekāda lietussargu grupas grupveida uzņemšana nenotika. Tas, ka cilvēki, kas vēlāk noformējās kā lietussargu grupa, iesaistīsies politikā, bija zināms jau pirms gada, un tas nebija nekāds noslēpums vai jaunums.
– Kādas ir jūsu personiskās attiecības ar lietussargu grupas līderi Sarmīti Ēlerti?
– Es domāju, ka ļoti labas. Es Sarmīti pazīstu jau daudzus gadus, lai gan nevaru uzskatīt mūsu attiecības kā tuvu pazīšanos, bet, kad agrāk satiku Sarmīti, mums vienmēr bija par ko parunāt. Mēs esam līdzīgi domājoši cilvēki, kas Latviju redz kā rietumniecisku valsti tās labākajā izpildījumā. Arī Rietumos ir daudz trūkumu, tāpēc es uzsveru – labākajā izpildījumā.
– Pastāv versija, ka aiz Pilsoniskās savienības stāv atsevišķi Ventspils oligarhi – Oļegs Stepanovs un Olafs Berķis. Kādas jums ir personiskās attiecības ar šiem cilvēkiem?
– Kā ar kuru. Vēsturiski es biju Ventspils Tautas frontes priekšsēdētājs, un frontes valdē bija arī Olafs Berķis. Stepanovs arī bija Tautas frontes deputāts Ventspils pašvaldībā. Vēsturiski mums ir bijusi sadarbība kopš tiem laikiem. Faktiski visi cilvēki, kas darbojas Ventspilī, man ir pazīstami. Stepanovu es neesmu redzējis kopš 1991. gada. Ar Berķi ir citādi. Kad dzīvoju Ventspilī, mēs bijām ļoti labi draugi. Mēs nekad neesam pārtraukuši normālas komunikācijas visus šos gadus. Vai tāpēc, ka es tagad veidoju Pilsonisko savienību, man būtu jānorobežojas no Berķa un jāsaka, ka es viņu nepazīstu? Jā, es viņu pazīstu, un viņš man ir labs draugs. Viņš mani var konsultēt par situāciju Ventspilī, jo kopš tās reizes, kad es teicu – nebalsojiet par Lembergu, Ventspils vietējā avīzē par Kristovski nav publicēts neviens labs vārds. Es nenoliedzu, ka Lembergs ir talantīgs un spēcīgs cilvēks, bet uzticību man viņš neraisa.
– Vai tas, ka nepieņēmāt Vienotības rindās tēvzemiešus un Visu Latvijai!, nebija stratēģiska kļūda?
– Vienotības veidošanas koncepts paredz, ka ļoti daudzi cilvēki piedalās apspriešanā un lemšanā. Domas dalījās – vai ejam ar savu sākotnējo šauro piedāvājumu vai izvēršam plašo Vienotību. Es biju par plašo Vienotību. Protams, jo plašāka Vienotība, jo lielāki riski, ka būs grūtāk saskaņot viedokļus. Arī grūtāk sastādīt kandidātu listi. Programmatiski mums lielas uzskatu atšķirības nebija. – Uz cik vietām jūs pretendējiet?
– Domāju, ka Vienotībai ir pa spēkam skatīties tuvu pie 40%.
– Vienotība patlaban ir triju partiju vēlēšanu apvienība. Vai šī apvienība pēc vēlēšanām pārtaps vienotā partijā?
– Procesi nav tik ātri, jo arī Vienotības veidošanas process liek mums pierīvēties citam pie cita. Iepazīties tuvāk un iepazīt domāšanas īpatnības. Mūsu stratēģiskais plāns ir nākamā Saeimas sasaukuma laikā izveidot vienu nopietnu nacionālu, ietekmīgu, labēju politisko spēku.
[Pilnu intervijas tekstu lasiet šīsdienas laikrakstā NRA]